Klāt bija tā izšķirošā diena, kad noskaidrojās, ko latvju bāleliņi lamās nākamos četrus gadus. Pirms vēlēšanu dienas lielākais, sarežģītākais un neatbildētākais jautājums bija par to, vai vēlētāju niecīgo atsaucību varēs skaidrot ar to, ka būs bijis pārāk labs laiks un visi aizbraukuši rakt kartupeļus vai uz beidzot sarīkoto sēņu izstādi Dabas muzejā, vai pārāk sūdīgs laiks, kad neviens nav gribējis degunu bāzt ārā no segas apakšas un pat sievasmāti dzīt ārā no mājas uz iecirkni. Par to, ka pie vainas būs laika apstākļi, šaubu nebija nevienam.
Potenciālo vēlētāju izvēlei priekšā tika likti 19 saraksti - cits par citu savos nosaukumos krāšņāki, tēlaināki un cēlāki. To vidū sarakstu izlozes secībā bija “Pļautā Vienotība”, Latvijas Tievo savienība, Zaļo un zemnieku sašņorētība, Kārava kalpi Latvijai, Suņurāmā vara, Kristīgi Erogēnā partija, “Atskaņa”, Politiskā partija “Šņabilitātei”, Tautas taras spēks, partija “Vienoti Kaut kam”, Racionālā apvienība, “Latvija Vienā vietā”, “Konservētie”, “Trakam un Trakai”, “Agresīvie”, “Atturībai Par!”, apvienība “Apvienībai”, “Apsievotais saraksts” un “Publika”. Iespējams gan, ka lielākā daļa no šiem nosaukumiem tika salasīti nevis CVK mājaslapā, bet “ezīša” vai “maķīša” ēdienkartēs, taču tam nebija izšķirošas nozīmes.
Pirmās balsošanas dati par vēlētāju aktivitāti izskatījās ļoti optimistiski - pie 14. Saeimas vēlēšanu iecirkņiem pat veidojās rindas, kurās cilvēki stumdījās un grūstījās, bet dažviet pat pacietīgi gaidīja stundu un pat ilgāk. CVK galvenā Bērziņa gan aicināja pāragri nesapriecāties par lielo aktivitāti iepriekšējā balsošanā, jo tajā vienmēr piedaloties apzinīgākie vēlētāji, bet neapzinīgie sliņķi, slaisti, slīmesti un citi šņabdeguņi sestdienā šo reitingu parasti vienalga pamanoties nodabūt zemē. “Sasodīts,” iznākuši no iecirkņa un mulsi turot rokā pārpalikušos 18 partiju sarakstus, teica apzinīgākie vēlētāji. “Ko mēs par to visu domājam? Ka jāaiziet mājās un jāiedod kaimiņam pa tāfeli, ekrānu un bietē, jo viņš apgalvoja, ka te dalīs cigarešu talonus, biļetes uz pasaules hokeja čempi par 30 eiro un uzstāsies “Prāta vētra”!”
Līdz tam medijos vēl tika veiktas dažādas nevainīgas aptaujas, kuras drīkstēja nevainīgi veikt, neiegrābjoties priekšvēlēšanu aģitāciju likuma iespējamos pārkāpumos. Tā, piemēram, tika noskaidrots, ka šogad no deputātiem medijos visbiežāk pieminēti bijusī iekšlietu Vienkārši Marija, ekonomiskais Vitenburģis, Spīkermūrniece, Vecrīgas caurlaižu Pūce un ne īsti zaļais, ne īsti zilais, ne īsti zemnieks Valainis. Veiktā analīze gan prasījās pēc precizējuma, jo bija pamatotas aizdomas, ka Spīkermūrniecei pieskaitītas arī tās reizes, kad medijos pieminēta Hoteļromas Mūrniece, bet Pūcem arī ornitologu veikto pētījumu rezultāti, tomēr tas cilvēkus pat īpaši neinteresēja - daudz lielāku intrigu radīja nepubliskotie dati par to, cik bieži kāds deputāts pieminēts tā, ka viņa pieminēšana cenzūras dēļ nav bijusi publicējama. Diemžēl nepubliskojamie dati netika publiskoti publiski.
Iespējams, ka šajā rādītājā pirmajā vietā būtu bijis nacionāļu mazliet kožu saēstais, pēc naftalīna dvakojošais un apputējušais Kirhenšteinkiršteins, kurš pirms vēlēšanām paguva salekties ar LTV un visu žurnālistu cunfti, nosaucot diskusiju raidījuma “Bērtules nakts” vadītāju par politprostitūtu. “Nu ko var piesieties - cilvēks vienkārši aizmirsa pirms gulētiešanas iedzert savu ārstu izrakstīto tabletīti,” samiernieciski norūca nacionāļi, kuri Kirhenšteinkiršteinu savos sarakstos paturēja tieši šī elektorāta - cilvēku, kuri dažkārt aizmirst iedzer ārstu izrakstīto tabletīti - dēļ. Taču arī šis skandāliņš norimās vēl īsti nesācies, jo visi gaidīja svētdienas rītu, kad arī noskaidrotos, kur turpmākos četrus gadus varēs tabletītes dzert vai nedzert Kirhenšteinkiršteins.
Pa to laiku Rīgas dome metodiski likvidēja vienu okupeklību pēc otras, šoreiz atbalstot margu ar sirpi un āmuru demontāžu Daugavas krastmalā, turklāt veselās 46 vietās uz promenādes margām Mūkusalas ielā, posmā no Dzelzceļa tilta līdz AB dambim. Tāpat tika nolemts demontēt sirpi un āmuru no ēkas Kalnciema ielā un līdzīgu fasādes elementu ēkai Brīvības gatvē, kā arī gandrīz akceptēta līdzīgu simbolu izņemšana no apgrozības ēkā pēc adreses Rīgas-Siguldas šoseja 6, taču dome laikus atģidās, ka tas ir veikals “Depo”, kur šos simbolus pārdod kā parastus darbarīkus. “Fašizms ņeproiģot!” sirpi un āmuru bija gatavs aizstāvēt Krievsavienības Mitja Mitrofans un pieķēdējās pie margām, taču rīta agrumā ar daudz skaidrāku galvu saprata, ka pieslēdzies pie Mīlētāju tiltiņa Bastejkalnā.
Savukārt valdībai bija citas rūpes - kamēr vēl nebija publiskoti 14. Saeimas vēlēšanu rezultāti, vajadzēja zibenīgos tempos piešķirt nacionālo interešu objekta statusu amerikāņu Ragausim un viņa Skultes dabasgāzes šķidrajam terminālim, jo jaunā valdība varēja sākt izrādīt neveselīgu interesi par to, kāda mārrutka pēc šis terminālis vispār vajadzīgs, ja tepat kaimiņos Klaipēdā un Paldiskos tādi jau ir. “LNG termināļa izveidošana ir svarīga Latvijas energoneatkarības nodrošināšanai,” bija teikts likumprojekta anotācijā, un tā autori uzskatīja, ka ar to ir gana, pārējā tekstā sarakstot kaut kur uz palodzes švīkojumos atrastus prātojumus par tenisa turnīra Tallinā spēļu rezultātiem.
Un vēl - tika piekopts nekrietns genocīds pret skolēniem, kuriem, neuzrādot pat Satversmes oriģinālu, taču nepieprasot arī kovidapliecības, tika noteikts kārtot obligāto eksāmenu kādā no dabaszinātnēm. “Kas vēl nebūs, vajadzēs mācīties arī fiziku, ķīmiju vai bioloģiju, nevis tikai prast ievietot selfiju “TikTokā”?!” sašutuši bija skolēni, bet vēl vairāk daži no viņu vecākiem. Nu vismaz bija skaidrs, tieši kuri tviterī un feisbūkā publicē biedējošos ierakstus, ka sēnēs tiek špricēts kovids, lai iznīcinātu Latvijas tautu. Tāds, lūk, baiss priekšvēlēšanu laika stāsts.