Iestājoties siltākam laikam, latvju bāleliņi jau sāka gatavoties pavasarim un saulespuķu stādīšanai, taču TV ekrānos un sociālajos tīklos ieperinājās meteoroloģiskais Boms Tricis, kas brīvdienām pieteica ziemeļu vēju, smilšu vētru, parasto vētru, sniegputeni, slapjdraņķi un vienkārši draņķi, bet nākamajai nedēļai – visu to pašu, tikai vēl aukstāku. “Un tā būs visu pārpalikušo martu un aprīļa sākumu, bet varbūt arī maiju un jūniju – par to es vēl padomāšu,” neesošajā bārdā ļauni smīnēdams, paziņoja Boms Tricis.
Lai gan vēl nebija pat aprīlis, praktiski visu nedēļu notika cepiens un ņemtne par to, ko darīt ar pagaidām pat vēl neieplānoto 9. maija dropi, ķilavu ēšanu, pesņām un pļaskām pie okupekļa Pārdaugavā. Kariņpaps pieļāva, ka Uzvaras dienas svinības jāaizliedz valstiskā līmenī, Rīgas mērīgais Staķis aicināja pilsētas izpilddirektoru šo pasākumu nesaskaņot, Valsts policijas pats galvenais Rukruks brīdināja, ka pulcēšanās 9. maijā tiks uztverta kā atbalsts Krievijas agresijai, bet pārējie metās tviterstrīdos par to, vai to aizliegt, kā to aizliegt, kam to aizliegt, pie kā to aizliegt utt. “Eu, jūs to nopietni?” neizpratni pauda nepateicīgā latvju tauta. “Kādam vēl ir šaubas, ka nekas tāds tur nedrīkst notikt?!”
Taču laikam šaubas kādam vēl tomēr bija, jo notika ideju apmaiņa, kā veiksmīgāk atrisināt 9. maija jautājumu. Dzima dažādi priekšlikumi, no kuriem cerīgākie šķita 9. maija lapiņas izplēšana no kalendāra, Uzvaras parka slēgšana rekonstrukcijai teritorijā līdz pat Berlīnei, atļauja doties pie okupekļa tikai un vienīgi kara veterāniem tikai un vienīgi kopā ar saviem tēviem utt., u.t.jpr., taču pats, pats vērtīgākais ierosinājums bija konkrētās dienas rītā aizturēt okupekli līdz pat 48 stundām personības un apstākļu noskaidrošanai, jo pastāvēja aizdomas, ka tas nav normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieņemts ekspluatācijā un reģistrēts būvvaldē, turklāt tam nebija saņemta medicīniskā izziņa pēc 1997. gada 6. jūnijā piedzīvotās spridzināšanas.
Par laimi, latvju zemē vēl bija valdība, kas neļāva saviem pavalstniekiem skumt un rūpējās par to, lai būtu arī kādi izklaidējoši brīži. Tā nu valdība atkal sapulcējās uz sēdi, lai vienotos par sen visu piemirstā kovida atceres pasākumiem no aprīļa. Tā kā pavisam iztikt bez kovidierobežojumiem valdība nekādi nebija gatava, tika piekodināts sabiedriskajā transportā joprojām izmantot uzpurņus un gāzmaskas, un, ņemot vērā ļoti augstos kovidizplatības riskus, maskas joprojām tika noteiktas kā obligātas arī ārstniecības iestādēs un pansionātos. Krietnais Kariņpaps uzsvēra, ka šis ir kompromiss starp tiem, kuri uzskata, ka kovidregulējumu vajadzētu vēl vairāk mīkstināt, un tiem, kuri uzskata, ka šāds lēmums pieņemts pāragri. “Latvijā cilvēki joprojām mirst - tā ir mūsu atšķirība no daudzām citām valstīm,” saviem kritizētājiem oponēja lāga Kariņpaps. Vai daudzās citās valstīs vairs nemaz nemirst - to viņš atturējās komentēt.
Protams, mierā nevarēja likties arī veselīgais pianists Pavļuts, kurš kovidrēgu joprojām gribēja uzturēt dzīvu. Gatavojoties iespējamam un šaušalīgajam rudens kovidvilnim, Rīgas Stradiņa universitātes māszinību studentiem obligātās prakses ietvaros tiks uzdots pētīt, kā vairot senioru motivāciju vakcinēties. Kopumā bija plānots uzrunāt 6000 līdz 8000 nevakcinēto senioru, čakarējot viņiem dzīvi gan pa telefona līniju 8989, gan citos veidos. “Vai, dēliņ, vai, meitiņ, vai jūs labāk nevarētu atnākt un man iznest miskasti, aiziet pēc maizītes vai izslaucīt istabu - es jums par to iedotu zaptsmaizi?” studentiem atbildēja 6000 līdz 8000 nevakcinēto senioru, kurus Pavļuts pēc tam statistikā ierakstīja kā svārstīgos, kuru pārliecināšanai nepieciešams izveidot vēl vienu vakcinācijas biroju vai vismaz izdot vaksācijas bukletu.
Rīgā malu malās norisinājās labdarības koncerti Ukrainas atbalstam, un viens no vērienīgākajiem bija ieplānots uz “Noasa”, kur dalību pieteica visi bijušie, esošie, topošie un vēl nedzimušie reperi, draudot pārbāzt AB dambja pussalu līdz nepiedzīvotam cilvēku skaitam. Rīgas pilsētplānotāji un vides reģionālais Plesis uz mirkli pārstāja kašķēties par VARAM nakts melnumā neapstiprināto jauno pilsētas teritoriālo plānojumu, lai ar interesi noskatītos, vai uz AB dambja tiešām varēja būvēt koncertzāli un kas ar to notiek, ja dambis pārāk lielā cilvēku skaita dēļ ar visu “Noasu” un pieķerot klāt arī “Radissonu” aizpeld uz Daugavas augšteci, tās lejteci vai noiet dibenā tieši perpendikulāri tai.
Un vēl - klāt bija tas brīdis, ko vienoti ienīda visi, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, tautības, nacionālās piederības un vakcinācijas pārliecības - naktī uz svētdienu notika pāreja uz vasaras laiku, kad pulksten trijos vajadzēja svempties augšā un pārļurkāt laikrāžus par stundu uz priekšu. Ekonomikas ministrija, nepārtraukti žagojoties, jau laikus taisnojās, ka pirms četriem gadiem Eiropā aktualizēts jautājums par atteikšanos no pulksteņu ļurkāšanas, veikta pat ES dalībvalstu iedzīvotāju aptauja, kurā lielākā daļa paudusi viedokli, ka šī māžošanās jāizbeidz, tomēr ES līmenī vienots redzējums tā arī nav panākts. “Domājam gan!” smīkņādami un pa kreiso joslu mašīnas stūrēdami, noteica briti. “Brīnums, ka tie tur Briselē spēj panākt vienotu redzējumu kaut vai par vienotu iešanu uz tualeti bez ES direktīvu katrai iešanas reizei apstiprināšanas.”
