Klāt bija brīvdienas, kas treilerī jeb kaceklī grūti atminamu iemeslu dēļ tika pieteiktas kā Klusā nedēļa ar Pūpolu svētdienu, Gulošo pirmdienu, Slinko otrdienu, Uz Nedēļas Nogali Cerošo trešdienu, Zaļo ceturtdienu, Lielo piektdienu un Kluso sestdienu, un kas tālāk vainagojās ar Pirmajām un Otrajām Lieldienām. Par to latvju bāleliņiem gan bija maza interese, jo lielākā daļa gaidīja Bomja Triča vai vismaz Laika Skudras paziņojumus par to, vai brīvdienās būs iespējama vizināšanās ar ragaviņām vai šašlika cepšana piesaulītē.
Protams, svinību gaidās prasījās arī kādi vadoši norādījumi no valdības mājas. Noskatījušies “Salnu pavasarī”, Lotes un mēnessakmens un Rīgas Doma ērģeļu noslēpumus, Lieldienu dievkalpojumu no Rīgas Doma un tiešraidi no Vatikāna, latvju bāleliņi šos norādījumus tā arī nesagaidīja, jo prezidentīgais Levitonkuls, par laimi, bija pievēries, bet Kariņpaps šoreiz savos izteikumos bija aplam skops, tāpēc tā arī nekļuva skaidrs, vai un kam atrādīt savas olas. Viņš gan kaut ko ieminējās par to, ka Lieldienas vajadzētu iešūpot, taču tik klusi un starp rindām, ka latvju bāleliņi īsti nesaprata, iešūpot vai iežūpot, un, drošs paliek nedrošs, izdarīja abus divus.
Savukārt Rīgas mērīgais Staķis Klusās nedēļas ievadā aizkāpa līdz Uzvaras parkam, paskatījās pa labi, tad paskatījās pa kreisi, paskatījās uz augšu, tad paskatījās zem kājām, domīgi pavērās kalendārā un informēja, ka Pārdaugavas okupeklis patiesībā ir dzīvībai bīstams. Izrādījās, ka no tā jumta birst kārniņi, dakstiņi un šīfera loksnes, skurstenis ir iegruvis un pilns ar sodrējiem, sienu konstrukcijas ir šķības un apdares akmens plāksnēm ir bojājumi, grīda ieliekusies un ar erozijas pazīmēm, virtuvē nedarbojas tvaika nosūcējs, atejas pods ir aizdambējies un skalojamā kaste aizsērējusi, bet tualetes durvīm nav pielikts krampītis, taču līdzekļu remontam nav. Okupeklim tika apjozta sēta, un pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē latvju bāleliņi priecājās, ka kaut kam nav naudas, izsakot vēlmi, lai tā nekad arī neuzrastos.
Pa to laiku Tieslietu ministrija nāca klajā pat ar četriem priekšlikumiem, ko iesākt ar Pārdaugavas okupekli, no kuriem viens paredzēja to pārvietot Latvijas ietvaros krievu karakuģim ieteiktajā virzienā. Nacbols Osipovs gan piedraudēja, ka okupekļa pārvietošana kaut par milimetru uzskatāma par kara pieteikumu, un šādā gadījumā viņš solījās paņemt gūstā Somiju, iekarot Gotlandi un pievienot Norvēģiju Kēnigsbergai. “Ar aizdambētu podu mūs nenobiedēsiet - tāpat visu mūžu esam krāmējuši tam garām vai likuši kluci daudzstāveņu “podjezdos” un pagalmos!” brīdināja Latvijas Krievsavienības urlas. Tā nudien bija balta patiesība.
Rīgā tika tiesāts kāds pošmīzis, kurš 2021. gada oktobrī bija mēģinājis nosvilināt Ministru kabinetu. Ar līdzi paņemto un kabatā ielieto benzīna un dīzeļdegvielas maisījumu viņš bija aplējis valdības ēkas ieejas durvis un pēc tam ar šķiltavām mēģinājis tās aizdedzināt, tikai nekas jēdzīgs no tā nebija sanācis. Par to viņam tika nolemts iešķiebt nosacīto, lai gan it kā pienāktos atsēdēt pusotru gadu. “Viņu, nabadziņu, Māte Daba jau tā apdalījusi, ko tur vēl sodīt?!” savu lēmumu pamatoja prokurore. “Ak, kungs, kurš tā svilina Ministru kabinetu?!” viņai pievienojās labsirdīgie latvju bāleliņi.
Pamazām tika publiskotas valsts amatpersonu iesniegtās deklarācijas, kas garantēja diskusiju tematu līdz pat Jāņiem. Tā, piemēram, noskaidrojās, ka Kariņpaps pērn premjera amatā nopelnījis 78 000 eiro, savukārt viņa uzkrājumi sasnieguši 132 900 eiro un 296 686 dolārus. Latvju bāleliņi sašķēlās divās nometnēs: vieni lamāja Kariņpapu, ka viņš pamanījies iekrāt tik daudz, otri zākāja, ka tik maz, tomēr abas nometnes vienojās kopīgā ziņkārē par to, ko premjers dara ar savu 2015. gadā ražoto mopēdu “Aprilia” un 2007. gadā ražoto airu laivu “Terhi 440”. Izskatījās, ka interese par to varētu pārsniegt pat Gorodeckas reanimētā “UgunsRēka” reitingus.
Kad jau likās, ka Kariņpapa deklarācija būs nedēļas karstākā ziņa, Rīgas jūras līcī iepretim Ragaciemam tika pamanīts valis, varbūt pat kuprvalis, iespējams, vaļozaurs vai vismaz tā aste, bet varbūt plezna vai daikts. Lohnesa ezera briesmoņa mednieki pārcēlās uz Ragaciemu, ihtiologi un ufologi līča krastā izpakoja savu aparatūru, pludmalē ar plakātiem klīda kustības “Brīvību Villijam!” aktīvisti, braucienam uz Kurzemi posās aģents Mālders ar Skalliju un Krokodila Dandija pēcteči, un tikai vietējā pagasta vara pa kluso uzsāka izmeklēšanu, kurš ciemos atbraukušajiem Rīgas dabas pētniekiem bija ielējis nešķaidītu spirtu, kontrabandas šņabi vai kandžas “pervaku”. Tāds, lūk, mistisks stāsts.
