Šī nedēļa latvju bāleliņiem kalendārā bija ierakstīta kā Lielās Ņemtnes, Čakartnes un Jātnes par kārtējo netikšanu Eirovīzijas finālā dienām, tomēr šajā jomā viss pagāja mierīgi: Latvija pasūdzējās, ka Eiropa mūs atkal nesaprata, Eiropa oponēja, ka tur nemaz neesot bijis ko saprast, jo mūsu Citam Zēnam priekšnesuma laikā nav saplīsusi bikšu stakle, bet dziesmas pašu galveno un vienīgo interesanto rindiņu viņu vietā tāpat nodziedājuši skatītāji. Cita lieta – 9. maijs, vot, tur gan bija ko ņemties visu nedēļu!
Pats 9. maijs aizritēja relatīvi rāmi - aplausus izpelnījās vien kāds vīrišķis, kurš bija pamanījies jau agrā rītā tā pietempties, ka pie okupekļa Pārdaugavā auroja “Slava Raša, Naša Maša i Karaša!”, tāpēc viņam prasīja, kur var tik veiksmīgi salāpīties. Taču pavisam negaidīti rašisti, mašisti un karašisti radīja sev jaunu datumu pesņām, pļaskām un vodočkai ar seļodočku: par to tika noteikts 10. maijs, ko turpmāk tika plānots atzīmēt kā “9. maijā pie Pārdaugavas okupācijas pieminekļa nolikto ziedu atceres dienu”.
Patiesībā visus incidentus izraisīja kāds pārpratums - vietējais traktorists bija padzirdējis, ka okupekli beidzot atļauts nojaukt un tam līdzīgos atkritumus novākt, ķēries pie darba un sācis ar laukumā sanesto, savītušo un apsalušo puķu nošķūrēšanu. Atbildīgās amatpersonas gan aptvēra, ka pieminekli pagaidām vēl aiztikt nedrīkst, tāpēc traktorista pūliņi tika apturēti, tomēr bija jau par vēlu - “Saskaņa” pieprasīja traktora demisiju. Beigu galā tas viss izvērtās par nebijušu vienotības akciju - uz Krieviju pagaidām vēl neaizšķūrētie uz Uzvaras parku nesa jaunus ziedus, kurus vieni metās spārdīt, otri gribēja spārdīt tos pirmos, tad tie pirmie atkal otros utt., u.t.jpr. Protestēt dažādās formās gribēja gan vieni, gan otri, līdz beidzot Valsts policijai tas viss pieriebās un tā iesaistījās akcijā “Olās ir spēks”.
Iesākumā Valsts policija slēdza pieeju Uzvaras parkam un okupeklim, kā arī tā apkārtnē esošajām ielām, ietvēm, trotuāriem, pagalmiem, skvēriem un cūku takām, ap pašu fallekli noliekot žogu un izsludinot nulles toleranci pret jebkāda veida pārkāpumiem, kas attaisno, slavē militāro agresiju Ukrainā, padomju okupāciju un veic citus līdzīgus pārkāpumus. “Eu, zaķīši, nebūtu tā kā mazliet par vēlu, tas gadījumā nebija jādara jau vakar, aizvakar, pirms gada vai 1993. gadā, kad no šejienes izsvieda PSRS karaspēku?” pārvaicāja nepateicīgie latvju bāleliņi, šajā gadījumā apšaubot teicienu, ka labāk vēlu nekā nekad.
Saprotams, ka viss notiekošais nevarēja palikt bez valsts augstāko amatpersonu reakcijas. Noskaitās pat lāga Kariņpaps, kurš, pamodies kaut kur Kanādas plašumos un dziļumos, ziņu lentēs izlasīja par te notiekošo un tviterī iečivināja, ka par radušos situāciju gaida paskaidrojumu no iekšlietu Vienkārši Marijas. “Šodien notiekošais Pārdaugavā nav attaisnojams,” uzsvēra Kariņpaps un aizgāja gulēt, pirms tam pagūstot jau daudz oficiālākā tonī uzdot Vienkārši Marijai iesniegt izskatīšanai valdībā atbildīgo institūciju darbības izvērtējumu, kā arī dažādus rīcības plānus, koncepcijas un citus ekseļus. Kāda mārrutka pēc iekšlietu ministrei šajos kritiskajos datumos vajadzēja ganīties pa kaut kādu konferenci Spānijā, premjers gan neuzprasīja.
Taču izskatījās, ka šoreiz tik vienkārši vis nebūs, jo Nacionālā apvienība, paskatījusies kalendārā un konstatējusi, ka līdz Saeimas vēlēšanām vairs nav tālu, pieprasīja Golubevas demisiju, piedraudot pat pamest koalīciju. “Šo visu nevaram uzskatīt par ikdienišķu negadījumu, par ko politiskā atbildība aprobežojas ar pirksta pakratīšanu un solījumu laboties,” teica vislatviešu tēvzemietis Raivis Dzintars. Atbildot uz to, krietnā Marija tikai kaut ko vāri iepīkstējās par nulles toleranci un pasūdzējās par plašo sabiedrisko un ģeopolitisko kontekstu, kas attiecas gan uz neveiksmīgo risinājumu Ukrainas fotogrāfiju izvietojumam pie okupekļa, gan ziedu nogādāšanai prom no tā, gan atzina, ka nekavējoši jāuzlabo policistu un traktoristu meistarība.
Pa to laiku koalīcija zibenīgos tempos vienojās par atbalstu grozījumiem, kas atceltu juridiskos šķēršļus Pārdaugavā esošā okupekļa nojaukšanai, un Saeima tikpat zibenīgā kārtā tos akceptēja, kas nozīmēja to, ka drīzumā gaidāmas arī citas jautras dienas ar nacbolu Osipovu un viņam līdzīgajiem galvenajās lomās. Latvju bāleliņi metās vākt ziedojumus okupekļa novākšanai, īsā laika sprīdī savācot summu, kuras pietiktu gan nojaukšanai, gan drupu aizvešanai, gan kārtīgam banketam par godu šim svinīgajam notikumam. Jau iesākās diskusija, kā to darīt, kad to darīt un cikos, bet ugunskuram pagales piemeta komponists Zigmars Liepiņš ar aplam loģisku piedāvājumu. “Mana vīzija. Tiks nojaukts okupeklis, vieta izkūpināta ar kadiķa dūmiem, iesvētīta un tur uzbūvēs koncertzāli. Vai ne, Nauri?” sociālajos tīklos ierakstīja Liepiņš.
Naura vietā kultūras jomā lielu darbu paveica ārlietu Rinkinkēvičs, kurš Latvijai nevēlamo personu sarakstā iekļāva arī Fiļu Kirkorovu. “Eu, cik forši!” jūsmoja latvju bāleliņi. “Tur varētu iekļaut arī Koļu Baskovu! Ā, viņš jau tur ir? Labi! Un vēl ar likumu aizliegt viņiem skanēt Latvijas gaisa telpā, tāpat kā visādiem borjkām moisejeviem!” Arī NEPLPs nesa savu artavu un veica izšķirošu uzbrukumu pa Krievijas propagandonu pozīcijām, bloķējot “odnoklasņikus” un citas platformas. Tas jau bija pavisam nopietni, un Krievsavienība aicināja uz protestu Rātslaukumā. “Hvaķit!” bija teikts aicinājumā, kuru ilustrēja traktors uz “odnoklasņiku” fona.
Jā, bet kas tad vēl notika latvju zemē? No 15. maija tika atcelta prasība par obligātu uzpurnošanos sabiedriskajā transportā, un no kaut kurienes izlīda putekļiem jau mazliet klāts Perevoščikovs, kurš paziņoja, ka rudenī noteikti gaidāms jauns kovida uzliesmojums. Ā, un vēl - Somijā sākās pasaules čempis hokejā, kas nozīmēja to, ka sievas savus vīrus “dzīvajā” un “onlainā” redzēs labākajā gadījumā tikai pēc 24. maija, kad ripas dzenātāji Harija III virsvadībā pagrūdīs pēdējo čempja spēli kāšoniem, švenšoniem, švedberjiem un seterberjiem.
