Jau no gadumijas svinībām nogaidījušies pēc kādas liekas brīvdienas, latvju bāleliņi nedēļas nogalē ar prieku grasījās mesties astronomiskā pavasara, pavasara saulgriežu un Lielās dienas atzīmēšanas pasākumos un mazliet saskuma, ka brīvdienas par godu Lieldienām gaidāmas tikai aprīļa vidū. “Kāda cūcība!” sašuta bāleliņi. “Klau, vai nevar brīvdienas samainīt ar darba dienām, tas ir, turpmāk ejam uz darbu brīvdienās, bet atpūšamies darba dienās? Kā tur bija Karlsonam, kas dzīvo uz jumta – labāk astoņas tortes un viena svecīte nekā viena torte un astoņas svecītes, ja?”
Šajos grūtajos laikos pamazām piemirsās lietas, kas vēl pavisam nesen šķita pašsaprotamas. Piemēram, 16. martā neviens vairs nejoza apkārt Brīvības piemineklim trejdeviņus žogus, no antifašistiem pie “Laimas” pulksteņa stāvēja viens pats nošņurcis un pazaudējies Giļmans, un nevienu neuztrauca, ka pārējie senilie “fašizms ņeproiģot” aktīvisti bija aiztriekti uz Rumbulu, bet Vecrīgā uz katru garāmgājēju šajā dienā nebija pat pa desmit policistiem, bet tikai pa trim.
Pamazām jau bija piemirsies pat tas, kā izskatās Uga Dumpis, lāga Perevoščikovs varēja, nebaidoties no dumjiem jautājumiem, pārvietoties sabiedriskajā transportā, savukārt Trojaszirganskim nācās doties kursos pie Betas Beidz, Queen Kačiņas Saulietes un Roja Rodžera, lai saprastu, kā atkal tikt pazīmēties TV ekrānos. Krietnais Uga gan tika aizdabūts līdz LTV “Rīta Pornorāmai”, kur viņš bez liela entuziasma noziņoja, ka sākusies gripas epidēmija, tomēr pat nesolīja, ka Kariņpaps atkal varēs visiem krist uz nerviem ar prasību vakcinēties, vakcinēties un vakcinēties. Par kaut kādām pandēmijas aktivitātēm centās rūpēties vienīgi veselīgais pianists Pavļuts, taču pat viņš bija spiests atzīt, ka patlaban primārais un vienīgais ir pārdot vai vismaz ziedot jau maķenīt iesmakušās vakcīnas, kurām tuvojās derīguma beigu termiņš.
Nojaušot, ka par viņu nevienam šeit vairs nav intereses, Govjuzemis nolēma pašsadedzināties pie Ministru kabineta vai Saeimas ēkas, nolēkt no Vanšu tilta vai Pēterbaznīcas troņa, taču tad pārdomāja un nolēma izdarīt kaut ko vēl briesmīgāku - izdzēsties no sociālajiem tīkliem. Viņš arī paziņoja, ka aizvedis bērnus uz ārzemēm un pat gatavs pārdot savu pieticīgo deputāta mājiņu Baltezerā. “Dzīve nesastāv tikai no soctīkliem. Patiesībā dzīve vispār nesastāv no tiem. Dzīvojiet! Mīliet! Sabučojiet! Apkampiet! Nolieciet telefonu un dzīvojiet! Noglāstiet savus mīļos tikpat, cik glāstāt skārienjutīgo! Dzīve ir ārpus soctīkliem!” atteikties no sociālajiem tīkliem ar ierakstu sociālajos tīklos mudināja Govjuzemis.
Govjuzemis gan neizslēdza iespēju atgriezties Latvijā un rudenī piedalīties Saeimas vēlēšanās, ja izrādīšoties, ka viņa prombūtne valsti padara arvien nabadzīgāku un bezcerīgāku. “Ak kungs, tikai ne to! Kas mums jāizdara, lai valsts līdz rudenim nekļūtu arvien nabadzīgāka un bezcerīgāka?! Esam uz visu gatavi!” apņēmības pilna bija nepateicīgā latvju tauta.
Lielu mulsumu bija radījis ZZS piedāvājums kriminalizēt Krievijas bruņoto spēku simbolu karā pret Ukrainu publisku izmantošanu, proti, noteikt aizliegumu tādiem simboliem kā “Z” un “V”. Sabijās laikraksts “Zemgales Ziņas” un priekšapmaksas karte “Zelta zivtiņa”, Ķīpsalas “Z torņi” jau sāka gatavoties nojaukšanai vēl pirms Pārdaugavas okupekļa, Zanes, Zandas, Zigmāri un Zurabi turpmāk pirms uzvārdu rakstīšanas bija spiesti atturēties no vārda iniciāļa izmantošanas, bet lielāko upurēšanos tas prasīja no pašiem ZZS, kuriem nu vajadzēja steigšus izdomāt, kā pārdēvēties, lai izklausītos vismaz fonētiski līdzīgi - varbūt par Sāļo un Mežinieku savienību, varbūt par Kāļu un Mednieku savienību, bet varbūt abu “Z” burtu vietā lietot necenzēto leksiku apzīmējošās zvaigznītes, ko runājošajos medijos atskaņotu kā “Pī Pī Savienība”.
Un vēl kāds simbols solījās aiziet nebūtībā - “Latvijas balzams” paziņoja, ka šņabja “Stoļičnaja” nosaukumu mainīs uz “Stoli”. Balzama Šeflers skaidroja, ka šāda esot viņa nostāja pret Puķina režīmu. “Vairāk par visu es vēlos, lai šņabis pārstāv mieru Eiropā un solidaritāti ar Ukrainu,” savā paziņojumā presei uzsvēra Balzama Šeflers. Pagaidām nebija zināms, vai šņabi “Moskovskaja” pārsauks par “Moskaļovskaja”, “Moskaļnaja” vai “Mosi”, taču bija pilnīgi skaidrs, ka to visi temps tāpat. Tāds, lūk, grādīgs stāsts.
