Mēs zinām, par kuru jūs ar sliktiem krievu vārdiem domājāt pagājušajā nedēļā

© Neatkarīgā

Kārtējo laimīgo dienu sagaidīja ciparofobi, numerologi un pārējie banderlogi – klāt bija 2022. gada 2. mēneša 22. datums, tāpēc daudzi steidza apprecēties pulksten 22.22, lai laulības apliecībā būtu pavisam ekskluzīvs skaitlis. Tie, kas šajā laikā uz dzimtsarakstu biroju nepaspēja, tika mierināti ar faktu, ka to varēs izdarīt pēc 200 gadiem, kad būs 2222. gads un vēl vairāk divnieku.

Nedēļas karstākā ziņa, protams, bija sabiedriski iekļaujošo Rietumu valstu pēkšņais un sirdi plosošais secinājums, ka 69 gadu vecumā var darīt daudz ko, tikai ne vadīt Krieviju, kā arī neviltotais pārsteigums par to, ka Kremli nebiedē draudi neklausīšanas gadījumā vērsties pret to ar visu diplomātisko bardzību un iesūtīt pašu lielāko sašutumu paužošo un asinis stindzinošāko protesta notu protesta notu vēsturē, kā arī izslēgt to no Vispasaules Adīšanas asociācijas, neļaut piedalīties Miera baložu audzētāju saietos, atņemt UEFA Čempionu līgas fināla rīkošanas tiesības un anulēt braukšanas talonu Londonas metro. Nu Rietumu valstis centās labi ātri noformulēt, kā nosaukt karu Ukrainā, lai tikai to nenāktos saukt īstajā vārdā par karu - par militāru operāciju, militāru konfliktu, armijas mācībām kara apstākļos vai kara izstrādājumu.

Līdz pat ceturtdienai latvju bāleliņu asākās plānotās protesta formas aprobežojās ar Ukrainas karoga piekabināšanu savam FB profilam, apņemšanos vairs negrauzt semočkas un solījumiem turpmāk lamāties krieviski tikai domās un arī tad ne biežāk kā reizi nedēļā, taču vēlāk jau izskanēja arī kaut kas nopietnāks par “Prāta vētras” koncerttūres plānu apspriešanu - pat tika nolemts retranslācijai slēgt radiostaciju “Sojuz”, kanālu “Ostankino TV” un programmu “Vremja”. Sabiedrībai derīgākais un atbalstītākais priekšlikums bija izglītības motociklistes Muižnieces piedāvājums likt Rīgas “Dinamo” turpmāk spēlēt Ipiķu vai Mazpisānu nacionālajā čempī, kam gan īsti negribēja piekrist Svētais Gāzes Juris, jo viņa komanda arī tur paliktu pēdējā vietā. Taču sabiedrība ar visām četrām atbalstīja minēto priekšlikumu, jo Rīgas “Dinamo” spēļu vērošana padarīja neiespējamu apņemšanos nelamāties krieviski.

Protams, nācās domāt arī par ekonomiskajiem aspektiem. Kariņpaps mierināja, ka redz citas alternatīvas, ja Krievija sankciju dēļ nepārdos Eiropai gāzi, taču viņa mierināšana jau automātiski nozīmēja iemeslu lielam satraukumam. “Redzēsim, vai Krievija tiešām būs gatava nepārdot gāzi, jo tas nozīmē arī atteikties no naudas, ko mēs sūtām par šo gāzi,” LTV “Rīta Pornorāmā” kaimiņzemi biedēja Kariņpaps. Šis jau bija pavisam nopietni, jo bija skaidrs, ka, atsakoties no Latvijas gāzes naudas, Krievija var zaudēt milzīgu ienākumu daļu, kuru līdz šim varēja atvēlēt tam, lai salabotu veselu vienu gāzes padeves ventili. “Mūsu uzņēmēji ir pierādījuši - ja Krievijas tirgus aizveras, atrod citus tirgus. Agrāk lēts piena pulveris gāja uz Krieviju, tas izbeidzās, tagad dārgs siers iet uz Zviedriju,” LTV “Rīta Pornorāmā” apgalvoja Kariņpaps. Kamēr dārgais siers elsdams un pūzdams šņorēja zābakus, lai aizietu līdz Zviedrijai, šprotu Babris pamazām saprata, ka turpmāk varēs savus konservus tirgot vienīgi Šlosera partijas kongresā. “Pandēmijas nauuu, kara arī nauuuu!” skanēja šajā kongresā.

Uz visu šo drausmu fona sabiedriskajiem medijiem pat piemirsās ik pa pusstundai informēt, cik jaunu kovidslimnieku reģistrēts, cik bijis mirušo un cik no tiem bijuši nešpricēti, pusšpricēti vai līdz galam nenošpricēti. Arī valdība, kā par brīnumu, visas nedēļas garumā šajā jomā neko jaunu nepaziņoja, tikai Kariņpaps atgādināja, ka publiskās telpās visur jāiet ar maskām, joprojām aicināja vakcinēties, vakcinēties un vakcinēties, kā arī ieteica vēdināt telpas, ko viņš Ministru kabinetā esot darījis visu ziemu. Siltumpiegādātāji saausījās, pārskatīja Ministru kabineta rēķinus par apkuri, bet kāds godprātīgs pilsonis, klausot Kariņpapa aicinājumus, ar svešiem dokumentiem un pret atlīdzību novakcinējās pat vairāk nekā desmit reizes. Šo viņa godprātību diemžēl kaut kā neizprata policija, kas ierosināja lietu par krāpšanos.

Pa to laiku prezidentīgais Levitonkuls, visu rūpīgi apsvēris, septiņreiz pirms nogriešanas nomērījis, sagatavojis ragaviņas vasarā un ratus ziemā, neatliekot uz rītdienu to, ko var izdarīt jau šodien, izsludināja likumu par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai, tas ir, atļāva atdot 40 ļimonus latvju nodokļu maksātāju naudas par holokaustā nodarīto kaitējumu par šo holokaustu tikai grāmatās lasījušiem un no nostāstiem dzirdējušiem ebreju biznesmeņiem. “Jautājums tagad ir slēgts uz visiem laikiem, un atgriešanās pie tā vairs nenotiks,” paziņoja Levitonkuls. “Par ko jūs visi tā noskaitusēs vai noskumuses, vai kāda lakatine nepatike?” par latviešu bāleliņu dusmām neizpratnē bija krietnais Levitonkuls. “Kā tādas Pindacīšas, nu moins!”

Kvēlu sašutumu izraisīja murāļu Brektes uzruna Kilograma kultūrbalvas kilograma saņemšanas ceremonijā. “Ļaujiet māksliniekiem, tiesnešiem, dakteriem, dzejniekiem darīt savu darbu un nepirst dīvānā,” teica Brekte. “Un tas notika sabiedriskajā televīzijā, kultūras raidījumā, turklāt balvu pasniegšanas ceremonijā? Un tas nevienam atbildīgajam nešķiet kaut kas nebijis, šokējošs un nepieņemams? Ko par to domā prezidents un Saeima, kāpēc vēl nav izveidota parlamentārā izmeklēšanas komisija, bērniem būs trauma uz mūžu, viņi neko tik drausmīgu kā vārdu “pirst” līdz šim nebija dzirdējuši, tas ir pretīgi!” sašuta tviterintelektuāļi. Viņiem ir taisnība - atzina pārējie. “Aicinājums ļaut dakteriem un tiesnešiem strādāt tiešām ir pretīgs.”

Lasāmgabali

Acīs riesās laimes asaras, kad lidmašīna pacēlās no Rīgas lidostas skrejceļa. Es atkal braucu uz savu mīļo Itāliju. Austiņās skanēja dziesma “Chi vediamo a casa”, latviski tas nozīmē – tiksimies mājās. Vienmēr, kad braucu uz Itāliju, ir bijusi sajūta, it kā es atgrieztos mājās.

Svarīgākais