Lai gan nedēļas sākumā visā pasaulē tika svinēta “Titānika” skatīšanās diena jeb Valentīndiena, sievietes pieprasīja to pārcelt uz nākamo nedēļu, jo šajā no tās tāpat nebija lielas jēgas – veči joprojām bija pielipuši TV ekrāniem, vēroja pekiniādi un sprieda, kāpēc Dārziņš nevinnēja Dāniju, bet bobji nešļūc kā vāciešiem.
Ņemot vērā to, ka Latvijā ik diennakti nu jau stabili tika reģistrēti vairāk nekā 11 000 jaunu kovidslimnieku, bet akumulatoristiski kumulatīvais rādītājs, ar kuru jau divus gadus pirms gulētiešanas biedēja mazus bērnus un vecus cilvēkus, pārsniedza vēsturiski augstākos rādītājus un virzījās augšup, valdība nolēma, ka beidzot ir īstais brīdis atgriezties pie normālas dzīves un atcelt visus kovidierobežojumus. To tika nolemts darīt pamazām, jo viltīgais kovids bija apsolījies vairs nepievērst pastiprinātu uzmanību cilvēkiem tirdzniecības centros no pulksten 23 līdz sešiem rītā, taču līdz 1. martam kategoriski atteicās veikt jebkādu pretimnākšanu citās sfērās. Turklāt, kad kovidam pateica, ka viņš 1. aprīlī beigsies, viņš kļuva pavisam kašķīgs, kaprīzs un niķīgs, pieprasot parakstīt vienošanos par darba attiecību izbeigšanu tiesiskā ceļā. Valdība viņu mierināja un solīja palaist tikai bezalgas atvaļinājumā līdz rudenim, bet pēc tam atkal ņemt darbā uz pilnu slodzi.
Kovidhistēriķiem bija pavisam drūms vaigs, jo pamazām sākās viņu svētnīcu jeb lielpotnīcu aizvēršana. “Iedzīvotāju interese par vakcināciju mazinās. Nav potējamo, visi nošpricēti!” rokas nožēlā plātīja krietnā vakcinācijas Eva. Bēdīgs apkārt klīda arī veselīgais pianists Pavļuts, kurš Levitāna balsī pieļāva, ka būsterprasība pakalpojumu saņemšanai tā arī nestāsies spēkā, jo tās termiņš no 15. februāra bija pārlikts uz 1. martu, pēc tam - uz 1. aprīli, bet no turienes jau līdz atzīmei “nekad” vairs nebija tālu. Lai kaut nedaudz sevi un sev līdzīgi domājošos iepriecinātu, Pavļuts atgādināja, ka rudenī varētu sākties jauns koviduzliesmojuma kovidvilnis ar jaunu un vēl pamatīgi samutētāku alfas, deltas un omikrona variantu. “Eu, nopietni?” cerīgi pārvaicāja Kariņpaps. “Un tad es atkal varēšu visus aicināt vakcinēties, vakcinēties un vakcinēties, ja?”
Valdība izrādīja pretimnākšanu “Arēnai Rīga”, kas ļāva tajā pasākumus apmeklēt vairāk nekā 500 apmeklētajiem, nodrošinot, ka pasākuma vietā vienlaikus atrodas ne vairāk kā 60% no maksimāli iespējamā apmeklētāju skaita. “Arēna Rīga” momentā ņēma rokā kalkulatoru, skaitīja krēslus, vilka kvadrātsakni no arēnas platības, sareizināja ar iemestajām ripām un iesviestajiem groziem, atņēma setus, periodus un starplaikus, izmērīja decibelus, saskaitīja saplēstās stīgas un pārplēstās bungas, nonākot pie secinājuma, ka neko nevar secināt. To varēja basketbola funkcionāri, kuri aplēsa, ka basketbola spēles laikā ir 11 200 sēdvietu, un 500 skatītāju būtu tikai 4,46% no maksimālās arēnas kapacitātes, savukārt 60% no tās būtu 6720 līdzjutēju un vēl viena ceturtdaļa vai pat astotdaļa no līdzjutēja. Līdz ar to izskatījās, ka uz basketbola maču ar beļģiem varēs ietirgot vēl kādu biļetīti, ja vien kāds to bimbambolu gribēs skatīties.
Pasaulē notika dažādas satraucošas aktualitātes, tāpēc Aizsardzības ministrija atkārtoti aicināja iedzīvotājus iepazīties ar “72 stundu” bukletu, kurā apkopota praktiska informācija un padomi par sagatavošanos krīzes situācijām. “Mēs zinām senu latviešu sakāmvārdu, ka vajag kamanas darināt vasarā, bet ratus - ziemā, kartupeļus norakt pavasarī un zemenes stādīt rudenī, tāpēc aicinu iedzīvotājus pievērst uzmanību šim bukletam, lai mēs būtu gatavi jebkādai krīzes situācijai,” teica aizsardzības Pabrīķis. Iedzīvotāji gan šim bukletam pievērst uzmanību negribēja, jo tas nebija uz mīksta papīra un rullīšos, bet gan internetā, tomēr nepaguruši sekoja līdzi visām starptautiskajām aktivitātēm. Īpaši atzinīgi tika uztverta ziņa no Ārlietu ministrijas, ka saistībā ar spēcīgo lietavu izraisītajiem zemes nogruvumiem un plūdiem Brazīlijas Petropolē neviens valstspiederīgais pēc palīdzības ministrijā nav vērsies. Iedzīvotāji paskatījās bukletā, lai noskaidrotu, kur ir Petropole un kāpēc tur vajadzētu atrasties Latvijas valstspiederīgajiem, taču nekādu noderīgo informāciju šajā jautājumā neatrada.
Par visu iepriekš minēto gan daudz karstākas diskusijas raisīja Ralfiņa televīzijā tā arī neparādītais mātes drāšanas T krekls un Osipovas izosipēšana no Augstākās tiesas tiesneses amata, bet it īpaši ziņa par to, ka Rīgas zooloģiskajā dārzā varētu neatgriezties ziloņi. To vietā tika piedāvāts baltais degunradzis, bet, ja ar piķi būtu pavisam grūti, to varētu aizvietot ar gorillu. “Katram un katrai!” padzirdot par gorillām, sarunā iejaucās partijas “KaKa” līderis Govjuzemis, kuram bija piecpadsmit štukas logo izstrādei, taču nebija nevienas gorillas, jo neviena nebija piekritusi stāties viņa partijā, kur neredzēja sev konkurenci IQ ziņā. Tāds, lūk, murgains stāsts.
