Arī šajā nedēļā valdekļiem, valdīkļiem, valdoņām un valdmoņiem bija atzīmējami lieli svētki – Saeimas nama Sarkanajā Glāzē pie glāzes zāles (vai otrādi) notika Saeimas simtā jubilejas gada svinīgā atklāšana. “Svinot 100. gadskārtu kopš 1. Saeimas sanākšanas, īpaši vēlos uzsvērt, ka Saeimas misija ir būt tautas priekšstāvības un parlamentārās demokrātijas īstenotājai,” teica Saeimas Spīkermūrniece. “Ej nu ej?!” beidzot saausījās arī nepateicīgā latvju tauta. “Tautas priekšstāvības? Nopietni? A nu ka no šīs vietas sīkāk!”
Patiesībā gan nepateicīgajai tautai par Saeimas svinībām bija viens pīpis, jo tai nācās turēt jumtu, lai tas neaizbrauc - Liepājā pat uz brītiņu pārtrauca pludmalē spēlēt badmintonu, bet Daugavpilī šmakovkas aparātus noglabāja bumbu patvertnēs, jo latvju zemi apciemoja viena no pēdējās desmitgades negantākajām vētrām. Nabaga meteomurgologi un sinopintiķi slapjām mugurām reģistrēja vienu vēja rekordu pēc otra, nepagurstoši paaugstinot vētras brīdinājuma līmeņus no maigi streipīgi rozā līdz Iesalnieka asinssarkanajam. Beigu galā vēja stiprums jau tika reģistrēts nevis metros sekundē, bet kilogramos uz kvadrātmetru, tas ir, fiksējot, cik smagi ķermeņi drīkst pārvietoties ielās nepiesieti un bez ķieģeļiem kabatās. Neskatoties uz visiem brīdinājumiem, vētra lauza kokus, nesa jumtus un postīja ēkas, un tikai Rīgas Centrāltirgus sakņu paviljons uz to visu noraudzījās smīkņādams, jo tam vējš jumtu bija norāvis jau iepriekšējā nedēļā.
Kamēr vējš nebija sācis pastāvīgi piestrādāt par elektroenerģijas ražotāju katrā mājsētā un viensaimniecībā, gluži loģiska izskatījās vienošanās par atbalsta paketi iedzīvotājiem un uzņēmumiem pieaugušo elektrības cenu kompensēšanai. Tā kā bērni tika atzīti par negausīgākajiem elektrības un siltuma patērētājiem, tika nolemts maksāt 50 eiro mēneša pabalstu par katru no šiem elektrorīmām, savukārt pensionāriem, kuri iekļaujošās politikas ietvaros bija no sirmgalvjiem kļuvuši par senioriem, pabalstam tika nolemts piešķirt 20 eiro. Šis lēmums raisīja asas diskusijas, kāpēc bērniem pussimts eiro, bet penšiem - tikai 20: katrai no šīm iedzīvotāju kategorijām tika rēķināti mēnesī patērētie vati, volti un ampēri, vilktas kvadrātsaknes no elektrības patēriņa, sēžot pie datora un mācoties vai ieslēdzot lampu, lai saskatītu uz taburetes noliktās zāles, sarežģītās tabulās mēģināts argumentēti pamatot minētos pabalstu ciparus utt., u.t.jpr., līdz tumšā, tumšā naktī, klusā, klusā “Jaunās Jenotības” sēdē finanšu Reiris kaunīgi atzinās, ka vienkārši netīšām izdzēsis ekselī kādu rindiņu.
Veselīgais pianists Pavļuts nāca klajā ar sensacionālu paziņojumu: lai gan vēl nebija ienākuši aktuālie dati par situāciju ar saslimstību šajā nedēļā, krietnais Daniels, izsaucis Finka un Zilākalna Martas garus, pavēries kristāla bumbā un kafijas biezumos, informēja, ka pastāv visi iemesli uzskatīt, ka omikrona paveids Latvijā ir kļuvis par dominējošo. “O!” sajūsmā noelsās potenciālie vēlētāji. “Cieti! Kā viņš to izsecināja?! Tas ir, mēs gribējām teikt - kāds to vēl nezināja?” Ministrs gan pieļāva, ka citos reģionos situācija varbūt potenciāli citāda, jo tur aizvien izplatoties delta paveids, kas it īpaši attiecas uz tiem reģioniem, kuri vēl par tādu omikronu neko nebija dzirdējuši, tāpēc statistikas ailēs rakstīja vienkārši “kovic”.
Ar statistiku vispār bija traki, jo to nepārtraukti brucināja dažādi neapzinīgi indivīdi, tādējādi apdraudot Naudas apgūšanas un Nāsīs ievilkšanas Ārkārtējās situācijas pamatmērķos definētos uzdevumus - nokāst Eiropai iespējami vairāk piķa. Piemēram, pošmīži veidoja milzu rindas uz kovidtestiem cerībās, ka varbūt tomēr būs kaut kur pa burzmu noķēruši kaut pavisam mazmazītiņu kovidiņu un varēs tikt pie pārslimoņu kovidsertifikāta. Diemžēl lielai daļai pošmīžu veiktie testi uzrādīja tikai diareju, gonoreju, siena drudzi, cūciņas un ūdeni ceļgalā, bet tas savukārt statistikā pazemināja saslimušo īpatsvaru pret testētajiem, ko nu nekādi nedrīkstēja pieļaut.
Kovidrežīmam palīgā bija gatavs steigt epidemioloģiskais Trojaszirganskis, kurš jau bija piesitis roku aizvien apokaliptiskāku ainu zīmēšanā. Pašlaik Latvija esot jauna kovidviļņa sākumā, kas varētu ilgt līdz februāra beigām, pēc tam sāksies nākamais vilnis, kas ilgs līdz pavasarim, bet tad iesāksies nākamais, kam noslēgums plānots rudenī, līdz ar devītā kovidviļņa nākšanu un jauna kovidcelmīgā omikrona vai kā nu viņu tur šoreiz sauks parādīšanos, LTV “Rīta Pornorāmai” stāstīja Trojaszirganskis, piebilstot - ja pat omikrons ir maigāks par deltu, tāpat daudz cilvēku nonāks slimnīcās un mirs lēnā un mokpilnā nāvē, bet pēc pāris nedēļām sasirgušo skaits slimnīcās pārsniegs tūkstoti, bet varbūt pat vairākus tūkstošus, bet varbūt pat miljonu. Pēc Trojaszirganska domām, tāpēc uzreiz, tūliņ, tepat un līdz februāra beigām Latvijā vajadzētu apturēt visu sociālo un kultūras dzīvi, aizliegt sportot iekštelpās un arī ārtelpās, kā arī apturēt visu pārējo, ko vien var apturēt.
Padzirdējuši visus šos šausmu stāstus, latvju sportisti steidza aut kājas uz pekiniādi, kur dažādās disciplīnās un distancēs bija plānots noskaidrot, kurš ir ātrākais, spēcīgākais un veiklākais kovidtestu nodošanā un kurš šajā jomā varētu tikt pie medaļas, jo būs vienīgais karantīnā neaizsūtītais. Uz pekiniādi plānoja braukt 57 sportisti, tostarp ziemeļu tramplīnslēpotājs Mad Max Vinogradoffs, kurus uzraudzīt devās 43 treneri, 4 sporta ārsti un 4 fizioterapeiti, kā arī komandas vadība un atbalsta personāls tik lielā sastāvā, lai uz katru sportistu būtu vismaz pa vienam. Levitonkuls saprata, ka šī ir laba iespēja beidzot pozitīvi pazīmēties, turklāt tā laikā atkal nenoņemt hūti, tāpēc steigšus devās uz Siguldas reni, lai iepazītos ar sportistu treniņiem, kā arī pārrunātu Dukuru, Aparjožu un Vinogradoffa gatavošanos olimpiskajiem startiem. Lielākā bēda sanāca ar jau minēto ziemeļu tramplīnslēpotāju, jo Levitonkuls nekādi nespēja saprast, kā viņš Pekinā ar slēpēm lēks no renes un kurā brīdī šī procesa laikā būs jāiemet gols.
