Par nedēļas centrālo svinamnotikumu vajadzēja kļūt 8. martam jeb Starptautiskajai sieviešu solidaritātes ar Ņujorkas tekstilrūpniecībā strādājušajām un ielu streikos gājušajām dienai, kā arī vācu sociālistes Klāras Cetkinas sadraudzības ar Rozu Luksemburgu gadskārtai, tomēr šogad tulpju un citu lakstu pārdevēji ar lieliem ienākumiem nevarēja lepoties – daudz labprātāk tika pirktas pa droniem metamās konservētu gurķu un marinētu tomātu burkas.
Ja jebkuri satricinājumi pasaulē noveda pie naftas cenu kāpuma, tad latvju zemē pirmām kārtām tie rezultējās ar to, ka no veikalu plauktiem pazuda sāls, tualetes papīrs un griķi. Kara Ukrainā izraisītā krīze no iepriekšējām atšķīrās ar to, ka bāleliņi bija nolēmuši pārtikt tikai no sāls un pat atslaucīties tikai ar to. Pagaidām nebija precīzas informācijas, ko bāleliņi grasās iesākt ar iepirkto sāli, tāpēc dzima hipotēze, ka turpmāk brokastīs uz sālsmaizes tiks smērēts sāls, pie tējas un kafijas bērts sāls, pusdienās tiks vārīti sālīti kartupeļi un sāls zupa, bet desertā būs sāls saldējums vai sālīts ievārījums. Rimčiki, Maksimas un Lidli dievojās, ka sāls iztrūkums veikalos ir tikai īslaicīgs, taču neviens viņiem neticēja, tāpēc portālos parādījās sludinājumi ar tekstu “mainu vieglo automašīnu pret 1 kg sāls”.
Tiesa, šādi sludinājumi palika bez ievērības, jo šajos laikos tikai retais vairs varēja atļauties tādu luksusa lietu kā automobili. Degvielas tirgotāji ar drūmām un nolemtām sejām ik dienu informēja par procentuālo degvielas cenu pieaugumu, savukārt degvielas pircēji Šopena sēru marša pavadījumā gaidīja benzīna cenas pārkāpšanu simboliskajai divu eiro par litru robežai. Saeima pat negrasījās skatīt piedāvājumu degvielas cenu kāpumu bremzēt ar akcīzes nodokļa samazināšanu. Finanšu komjaunietis Reiris norādīja, ka Latvijas iedzīvotājiem ir jāizrāda solidaritāte un arī vismaz kaut kā jācieš: “Karš Ukrainai maksā cilvēku dzīvības, savukārt mums Latvijā tas maksās naudā, un degvielas cenas ir salīdzinoši maza neērtība.” “Pag, pag!” izskanēja pirmie sašutuma izsaucieni. “Mēs taču jau pielikām Ukrainas karodziņus pie saviem profiliem feisbūkā, vai tad ar to nepietiek? Atlajst Saimu!”
Par cenu paaugstināšanos LTV “Rīta Pornorāmā” nolēma izteikties arī Kariņpaps. “Nepieciešams vakcinēties, vakcinēties, vakcinēties, oi, atvainojiet, paķērās līdzi vecā runa…” uz jautājumu par inflāciju un cenu svārstību modelēšanu iesākumā saputrojās premjers, bet pēc tam atrada pareizo mantru: “Ukrainā notiek karš, karš notiek Ukrainā, tur mirst cilvēki.” Kariņpaps mudināja iedzīvotājus pārskatīt savus paradumus, piemēram, aicināja braukt ar sabiedrisko transportu, velosipēdu vai stāvdrāzi, braukt kopā ar kaimiņu vai viņa sievu vai nebraukt vispār. “Vēlreiz atgādinu: vakcinēties, vakcinēties, vakcinēties - oi, tfu, nu kas tas ir ar mani šodien?! Ukrainā notiek karš, karš notiek Ukrainā, tur mirst cilvēki!” uzsvēra Kariņpaps. Lai gan viņa teiktais kaut kādā ziņā bija loģisks, kovidiādes laikmetā premjers bija visiem tā pieriebies, ka neviens viņā sen vairs neklausījās.
Taču izrādījās, ka nav nemaz tik traki - sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktā aptauja liecināja, ka 87% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka pārtikas cenas veikalos ir augstas, bet tas nozīmēja, ka 13% respondentu tā nešķiet. Nu valdībai pietuvināto PR kompāniju uzdevums bija atrast šos 13% un nointervēt, lai varētu radīt sabiedriskajos medijos translējamos veiksmes stāstus, turklāt to vajadzēja darīt labi ātri, kamēr šie 13% nav aizgājuši uz veikalu un pievienojušies pārējiem 87%. Tas jau bija grūtāks uzdevums.
Pa to laiku krietnais un bezkompromisa tiesiskais Bordertaunbordāns nodarbojās ar iedzīvotāju mierināšanu TV3 “900 sekundēs” un mudināja neņemt pārāk nopietni “pamuļķa Puķina mēģinājumus visus iebiedēt”. Šo padzirdot, latvju bāleliņi atviegloti nopūtās, jo lai nu ko, bet pamuļķus Bordertaunbordāns bija izpētījis smalki un pamatīgi, turklāt no iekšienes, tātad viņa teiktajam varēja ticēt.
Savukārt aizsardzības Pabrīķis tviterī paziņoja, ka Latvijai kopā ar Igauniju vajadzētu būvēt atomelektrostaciju, turklāt darīt to Igaunijā, piesaistot jaunākās tehnoloģijas no Zviedrijas un Kanādas. Ko par to domā kareivīgie ēstipoisi, viņš smalkjūtīgi paklusēja, taču pašmāju zaļi domājošie un savulaik pret Ignalinas AES protestējošie bāleliņi izteica aizdomas, ka arī Pabrīķis, tāpat kā Bordertaunbordāns, būs uzsācis pētīt pamuļķus no iekšienes.
Radiācijas drošības centrs bija spiests atgādināt, ka patlaban Latvijas iedzīvotājiem nav nekādas vajadzības profilaktiskos nolūkos lietot jodu pret radiāciju, turklāt joda profilakse vispār ir plānota tikai teritorijās, kas atrodas tuvu atomstacijām. Veselības ministrija arī brīdināja, ka jods nav zāles pret radiāciju un tā nepamatota lietošana var apdraudēt veselību, taču pastāvēja pamatotas aizdomas, ka šie brīdinājumi paliks nesadzirdēti. “Labi, ja jums kaut ko tik ļoti gribas palietot, varat aprīt pandēmijas laikā sapirkto ivermektīnu jeb lopu prettārpu zāles - nevar taču ļaut mantai iet zudībā,” ar roku atmeta speciālisti.
Šajos sarežģītajos laikos bija arī vismaz kāda priecīga vēsts - valdība atbalstīja priekšlikumu pārbūvēt Rīgas Kongresu namu par Nacionālo akustisko koncertzāli. Tas nozīmēja, ka koncertzāli nebūvēs uz AB dambja, Pārdaugavas panorāmas rata vietā vai pie Šķēles Andrejsalā un tās vajadzībām nenojauks bijušo Centrālkomitejas ēku, esošo Centrāltirgu vai topošo Centrālstaciju. Kultūras Pērkona Puntulis uzsvēra, ka valdībai šis ir jau trešais mēģinājums uzbūvēt koncertzāli. “Un, atceroties Raiņa lugas “Zelta zirgs” motīvus, - tas iedvesmo,” noslēpumaini pauda ministrs. Latvju bāleliņi savos atmiņu kambaros pāršķirstīja lugu, atminējās, ka tur bija kaut kas par Saulcerīti, zirgu un Antiņu, kurš ar trešo reizi nenojājās no stikla kalna, īsti nesaprata, ko Pērkona Puntulis ar to domājis, un aizgāja gulēt.
