No 1. februāra Latvijā darbību sāka modernie “tarņiki” jeb depozīta sistēma dzērienu iepakojumiem, un mazais vides Plesis beidzot varēja taromātā nodot savu no 1999. gada rūpīgi glabāto limonādes “Buratino” pudelīti. “Es ticu, ka ne tikai es, bet visa Latvijas sabiedrība šo notikumu gaida jau ļoti ilgi,” teica Plesis un gaidīja aplausus – vismaz tik lielus, cik savulaik bija saņēmis, uzstājoties “Aprīļa pilienos”.
Pirmie prieki par jauno depozīta sistēmu ātri beidzās, jo veči saprata, ka nevarēs vienkārši kā senos laikos salasīt piemājas krūmos tukšās “ādiņas” vai bundžas pie “padjezda” un doties tās nodot uz “tarņiku”, lai saņemtu savas 20 kapeikas: pudelēm, plastmasniecēm un skārdenēm vajadzēja būt nevainojami nesamurcītā skatā ar nolasāmu speciālo atpazīstamības zīmi un svītrkodu, tām vajadzēja būt izgājušām tehnisko skati, saņēmušām nosūtījumu no ģimenes ārsta, kovidsertifikātu un medicīnisko izziņu, taču arī tad par tām taromātā varēja dabūt nevis naudu, bet tikai kuponu, kuru pat nevarēja nodzert jebkurā veikalā, bet tikai tajā pašā.
Arī tas vēl nebija viss. Lai dabūtu vairāk par vismaz vienu eiro, pirms tam ar plastmasenēm, pudelēm un bundžām vajadzēja aizkrāmēt dzīvokli no apakšas līdz pašai augšai, piestūķēt ar tām pagrabu vai malkas šķūni, gulēt ar tām kopā un pusdienot pie viena galda, bet pēc tam visu savākto bagātību uz taromātu gādāt ar zirga pajūgu, kravas furgonu vai vilcienu. Uz šādiem varoņdarbiem bija gatavs tikai retais, līdz ar to jaunā depozīta sistēma pārvērtās par iespēju palielināt dzērieniem cenas un uzvārīties kompānijas SIA “Depozīta iepakojuma operators” pārstāvjiem. “Toties skaitāmies zaļi!” apmierināti bija progresīvie, atparisti, marksisti un citi liberasti.
Paskatījusies uz kovidrekordu līkni, kas beidzot pārsniedza atzīmi 10 000 kovidslimnieku dienā, valdība nolēma, ka ir īstais brīdis lemt par izejas no pandēmijas pasākumu stratēģiju, izvērtējot visus drošības pasākumus, un secināt, kurus atcelt. “Mēs vēlamies, lai skaidrība šajā jautājumā būtu līdz februāra beigām,” teica Kariņpaps. Viņš pat bija kļuvis tik vēlīgs, ka pieļāva iespēju atsevišķos gadījumos atteikties no kovidsertifikātu izmantošanas. Iesākumā nebija skaidrs, kāpēc latvju valstsvīri pēkšņi sākuši vismaz mēģināt domāšanai izmantot to ķermeņa daļu, ar kuru aizbāzts kakls, nevis to, uz kuras viņi sēž, taču tad izrādījās, ka Ministru kabinets vienkārši no Briseles saņēmis jaunāko ekseli, kurā bija noteikts, ka prasība par deviņu mēnešu jeb 270 dienu kovidsertifikāta derīguma termiņu attiecas tikai uz ieceļošanu, savukārt par tā izmantošanu valsts iekšzemē katra valsts domā pati. Te nu parādījās nopietnas problēmas, jo Latvijā kaut ko domāt pats neviens nebija radis, tāpēc tika gaidīts, ko nolems Igaunijā un Lietuvā vai vismaz Zanzibārā, lai saprastu, ko darīt tālāk.
Pa ilgiem laikiem beidzot kaut kas bija dzirdams arī par krietno Rododendru Aldi - par ētikas pārkāpumiem attieksmē pret policiju Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija nolēma Govjuzemi apbalvot ar iespēju neiet uz darbu, tas ir, neapmeklēt sešas parlamenta sēdes. Komisijas deputāti atzina, ka Aldis pārkāpis Ētikas kodeksa 4., 5., 7., 8., 15., 16. un 20. punktu, par 11. punkta pārkāpšanu nebija kvoruma, bet niknākās diskusijas izcēlās par visiem pārējiem punktiem, par kuru saturu nevienam nebija ne mazākās nojausmas, tāpēc nebija skaidrs, vai Govjuzemi nokaunināt par to, ka viņš tos ir pārkāpis, vai paust taisnīgo sašutumu, ka viņš tos nav pārkāpis. Diskusijas draudēja ieilgt, taču uz darbu tāpat neviens īpaši nesteidzās - Saeima noraidīja priekšlikumu parlamentam atsākt darbu klātienē, pamatojoties uz to, ka lielākās kovidsaslimšanas iespējas joprojām pastāv batuta parkos, krogos pēc pulksten 23, Zuzāna spēļu zālēs un Saeimā.
Atskaitot sekošanu ziepju operai vairākos cēlienos “Artusnis un Dārta”, latvju bāleliņu prātus aizņēma valodnieki, terminomurgologi un citi murmologi. Par 2021. gada vārdu tika izraudzīts “kvadrātkods”, kas sīvā cīņā apsteidza “balstpoti” un “līdzestību”, bet nevārdu - “sadarbspējīgs”, kas izpogāja pat “murāli”. Patiesībā gan konkursam varēja ņemt jebkuru no prezidentīgā Levitonkuļa runām un tajā teikto vienkārši sadalīt pa nominācijām, taču tad zustu intriga un politikai līdzi nesekojošie tā arī neuzzinātu, ka “Honda” līdz 2050. gadam plāno panākt 0 bojāgājušos uz ceļiem, kas uzvarēja gada teiciena kategorijā.
Taču tas viss bija nieks, salīdzinot ar citu valodnieku, terminomurgologu un murmologu paveikto: viņi visā nopietnībā bija pētījuši, analizējuši un secinājuši, ka dažu terminu stilistiskā neitralitāte ir jāvērtē no latviešu pasaules uztveres un Latvijas vēstures, nevis citu kultūru pieredzes pozīcijām, tāpēc vārdi “nēģeris”, “mongolis” un “krievs” uzskatāmi par tikpat neitrāliem kā “latvietis”, “vidzemnieks” un “daugavpilietis”. Ak, kungs, kas nu sākās: latvju bāleliņi bija gatavi viens otru nolinčot tumšādaino, dūmakādaino, melnādaino, nebaltādaino un citu ādaino tiesību aizstāvībai, kamēr paši nēģeri nesaprata, par ko vispār viss šis stāsts, un mierīgi dzīvoja tālāk.
