Mēs zinām, kurš nepiedalījās Supernovā un olimpiādē pagājušajā nedēļā

© Neatkarīgā

Pa ilgiem laikiem pat Latvijas Televīzijā bija redzams un dzirdams kaut kas cits, izņemot kovidu – translēja pekiniādi. Latvju bāleliņi, pielipuši TV ekrāniem, sekoja līdzi tam, vai beidzot slēpošanas trasē tiks laists Pacis, kuru vietu sašļūks Sasperjodi, Roboti un Šiti, ko pie biatlona trases esošajos kokos nošaus Baibucis, cik pieckāršos tulupus un akseļus salēks Vasiļjevs, kurā pēdējā vietā paliks ziemeļu tramplīnslēpotājs Mad Max Vinogradoff, kur aizslidos Haris Silovs ar šorttrekistiem un vai kādu golu iemetīs Vītoliņu Haris ar Arču Ābolu.

Pašu mājās tikmēr Brīvības konvoju pieteica kovidierobežojumu mocītie pošmīži. Pieteikumā tika minēts, ka konvojā brauks kravas furgoni no Kanādas un Zabļedovkas, traktori, ekskavatori un cita smagā tehnika no Brazīlijas un Muhosranskas, automašīnas no Austrālijas un Afigenovkas, kā arī dosies desmiti simtiem tūkstošiem miljoni cilvēku no visas plašās pasaules. Tā arī bija - ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un atrodoties sabiedriskā vietā cilvēka cieņu pazemojošā skatā, tos visus personificēja VIP limuzīns, garām braucošais sabiedriskais transports, viens sagrabējis mikriņš, desmit signalizējošas vieglās automašīnas, viens karogā ietinies motociklists, viens pa mašīnas logu izlīdis mežraga pūtējs, pie koka slapinošs suns un Šlosers pižikā. Pēdējā tēls sūri, skarbi, patiesi, tieši un cieti apliecināja visas tautas un nācijas vienotību, liekot sajust Kanādā notiekošā Brīvības konvoja globālo elpu.

Pa to laiku pats galvenais Govjuzemis savas revolucionārās pārliecības stiprināšanai Razļiva ezera vietā bija devies uz Londonu, no kuras uz apspiesto un paverdzināto dzimteni ar baložu e-pasta starpniecību sūtīja vēstules, rakstot tviterī, feisbūkā un instagrammā ar piena tinti uz maizes mīkstuma. “Esmu Londonā. Anglijā. Kā parasti vējains, lietus. Vakar skrēju krosu ap Haidparku, viena meitene man uzsmaidīja pie trešās satikšanās un pagrozīja pirkstu pie deniņiem - laikam jau bija par mani dzirdējusi. Aizgāju uz muzeju, tur izstādīts Frensis vai Francis, laikam Bēkons arī. Iegāju arī kādā veikalā, paostīt savas skriešanas botas un apskatīt savas iemīļotās smaržas. Četri stāvi, pilns ar ļaudīm, dīdžejs spēlē Vitnijas Hjūstones “I Wanna Dance With Somebody”, bet varbūt tas bija “Bujāna” gabals. Gāju pa ielu un sajutu, kā ir tad, kad ir brīvība. Īsta. Ziniet, es jutos laimīgs. Un tad es iedomājos par Latviju, un tad es vairs nejutos,” savos iespaidos dalījās Govjuzemis. “Ak, Aldi!” sajūsmā iešņukstējās viņa elektorāts. “Cik aizkustinoši, cik patiesi! Mēs par tevi, atlajst Saimu!”

Savukārt veselīgais pianists Pavļuts sita pie krūts un, turot roku uz Ļeņina kopotajiem rakstiem un Marksa un Engelsa vēstuļu sainīša, zvērēja pie zibens saspertā ozola, ka vismaz līdz 15. februārim valdība par būtiskiem kovidierobežojumu atvieglojumiem nelems. Taču pietika tikai viņam aizvērt kabineta durvis un muti, kā koalīcija paziņoja, ka vienojusies par būtisku atvieglināšanos no marta. Kariņpaps solīja, ka varētu tikt atvērtas līdz šim slēgtās nozares, pārskatīti un pat atcelti darba laika ierobežojumi, un varbūt pat atvērti paši galvenie kovidperēkļi - akvaparki un batutu lēkātavas. “Veselības ministrijai šajos jautājumos diemžēl līdz šim bijusi konservatīva pieeja,” LTV “Rīta Pornorāmā” Abumeri Lindai pažēlojās Kariņpaps. “Ak tad Veselības ministrijai?!” to padzirdot, sašuta lāga Daniels, pieminēja premjera māti un akustisko koncertzāli un dusmās aizcirta nenopirktā flīģeļa vāku.

Mazliet padomājis, jau vakarpusē Pavļuts piedāvāja no marta atļaut darboties slēgtajām nozarēm un atteikties no kovidsertifikātiem veikalos, bet aprīlī atcelt pilnīgi visus ierobežojumus. Dīvainā kārtā šoreiz par to pat netika prasītas krietnā Ugas un Perevoščikova domas, jaunais valdības galma epidemioloģiskais “stārs” Trojaszirganskis ar savām tabulām un grafikiem palika skumjā vientulībā, bet omikronam un tam sekojošajiem pī, ro, sigmas, ipsilona un omegas vīrusiem tika ļauts vairoties un mutēt savā nodabā. Pagaidām gan nebija skaidrības par kovidsertifikātiem - daļa valdošās koalīcijas uzskatīja, ka nepieciešams pagarināt to derīguma termiņu, daļa prātoja, ka nepieciešams tos vispār atcelt, savukārt latvju tauta vienoti nesaprata, kurā brīdī, no kura datuma un uz cik ilgu laiku viņi kļūs par antivakseriem, bet kad - par pusvakseriem. “Un vispār - kā tad mēs viņus aiztrieksim pēc balstvakcīnas un būsteriem? Kā piedabūsim nošpricēties ceturto, piekto un sešdesmit sesto reizi? Nē, tā neies cauri!” oponēja kovidrežīma piekritēji.

Nu jau nedēļu jaunajās simt gadu vecajās tarotavās pilnā sparā darbojās jaunie simt gadu vecie taromāti, tāpēc varēja veikt nelielu statistisko apkopojumu. Izrādījās, ka iedzīvotāji taromātos līdz šim centušies nodot aptuveni 29 000 neatpazītu objektu. Diemžēl sensācijas alkstošo cerības uz to, ka taromātos būs mēģināts ietūcīt vecu zeķu pāri, šķīvju servīzi, krekla piedurkni, Vendenes pieclitreni, sievasmāti un lidojošu mucu vai ko citu, nepiepildījās. “Mēs secinām, ka vairumā gadījumu iedzīvotāji ir centušies nodot vecos iepakojumus bez depozīta zīmes, taču neizslēdzam iespēju, ka ir bijuši arī krāpniecības mēģinājumi, tomēr mūsu varonīgais taromāts šos noziedzīgos nodomus ir atpazinis un izjaucis, tā likvidējot mafiozā sindikāta centienus iefiltrēties mūsu depozīta sistēmā ar Lietuvā pirktu buteli vai pirmsfebruāra krūmos atrastu skārdeni,” gandarīti sacīja Depozīta iepakojuma operatora Stūrītis.

Protams, tas viss bija nieks, jo latvju bāleliņi gatavojās Eirovīzijas Supernovas notikumiem. Uz nedēļu aprima pat diskusijas par tējas sēnēm un Artušņa un Dārtas sāgu, par galveno apspriešanas tēmu kļūstot tam, vai “Citu zēnu” citam zēnam stakle saplīsusi tāpat vien vai pēc scenārija, vai “Mēs jūs mīlam” priekšnesuma centrālais tēls ir Ralfiņa meitene vai puisis, vai Sējāns un Bujāns ir sagājuši galīgā bujānā, vai Elīna joprojām ir Gluzunova vai arī viņai jau ir cits uzvārds, un vai Aminatai piemeties kovids, siena drudzis vai ūdens ceļgalā. Taču pats galvenais - vai LTV nenoraus “Supernovas” beigas pie rezultātu paziņošanas, tāpat kā tā to izdarīja krievu hokeja mačā pret šveiciešiem, lai parādītu, kā pirms gulētiešanas Pekinā ķisenu un matraci uzbužina šorttrekisti. Tāds, lūk, svarīgs notikums.

Lasāmgabali

Acīs riesās laimes asaras, kad lidmašīna pacēlās no Rīgas lidostas skrejceļa. Es atkal braucu uz savu mīļo Itāliju. Austiņās skanēja dziesma “Chi vediamo a casa”, latviski tas nozīmē – tiksimies mājās. Vienmēr, kad braucu uz Itāliju, ir bijusi sajūta, it kā es atgrieztos mājās.

Svarīgākais