murgi

Pulksteņi svētdien knapi pietikšķinājās un piedzeguzējās pie atzīmes 23 stundas, 59 minūtes un 59 sekundes, kā nomājdirnējušies, nomājpirdušies un visādi citādi nogribējušies latvju bāleliņi uzreiz spruka ārā, lai atzīmētu komandantstundas beigšanos un zaļā lokdauna iestāšanos.

Latvju zemē iestājās pirmās naktis un dienas, kad termometra stabiņš noslīdēja mīnusos, kas izraisīja niknus antituntulēšanās kustības protestus. “Ziema ir meteohistēriķu izdomājums, kur ir pierādījumi?! Šāda gadalaika nemaz nav, aukstumu izkaisa no armijas lidmašīnām! Mēs kategoriski atsakāmies vilkt eksperimentālās šalles, cimdus un zābakus, kurus dizaineri ir radījuši tikai pirms pāris mēnešiem! Turklāt ir zinātniski pierādīts, ka salst arī silti saģērbušies cilvēki!”

Klāt bija jauns mēnesis, un latvju bāleliņi – vismaz tie, kas nebija aizsvinējušies Helovīnu, nebija sākuši atzīmēt Ziemassvētkus, Jaungadu vai Jāņus vai arī netīšām aizļurkājuši pulksteņus par mēnesi atpakaļ – steidza uzzināt, kur paaugstināti nodokļi, kam pieaugušas cenas un kas cits slikts gaidāms, novembrim sākoties. Izrādījās, nekas traks, izņemot to, ka Kocēnos, Iecavā un vēl piecās apdzīvotās teritorijās palielināts apkures tarifs. Arī Rīgā.

Patiesībā nedēļa aizritēja gaužām mierīgi: 666 reizes dienā izskanēja aicinājums vakcinēties, vēl tikpat reižu – atgādinājums, ka izskanējis aicinājums vakcinēties, un vēl tikpat reižu – atgādinājums par atgādinājumu. Pie tā visi sen jau bija pieraduši, un pošmīži vienalga nelokāmi turējās pie savas pārliecības, ka zeme ir plakana un tā turas uz četriem āpšiem.

Pienāca parastas ceturtdienas miglains rīts, bet latvju bāleliņi pamodās uz pavisam citas planētas citas zemes citā valstī – Latvijas Neatkarīgajā Viss Ir Ciet republikā.

Šonedēļ latvju zemē iesākās valdības izsludinātā ārkārtējā situācija, kas pat nebija lokdauns, breikdauns un nokdauns, bet bāleliņi jau lika likmes uz to, vai šī uz trīs mēnešiem izsludinātā ārkārtējā situācija beigsies pēc trīs mēnešiem, pēc Lieldienām vai pēc Līgo svētkiem. Pagaidām visās aptaujās pārliecinoši uzvarēja pēdējais variants.

Apklusa putnu čivināšana un bērnu smiekli, pensionāri vairs nebrauca uz tirgu, kaķi pārstāja ņaudēt un suņi riet, Daugava apstājās savā plūdumā, un Zeme pārstāja riņķot ap Sauli, mazliet aizsala elle, un pat beidzot aizvērās Govjuzemis ar Šloseru – visā pasaulē uzkārās feisbūks, instagramma un vatsapps.

Skanot šampaniešu pudeļu korķu paukšķiem un izbadējušos suņu gaudām, Ministru kabinets beidzot apstiprināja jauno kovidpārvaldības regulējumu, taču neapmierinātas ar to palika abas puses: kovidhistēriķi bija sašutuši, ka ar to pandēmija nebūt nav beigusies, savukārt antivakseri protestēja pret dažādām sevis apspiešanas normām, piemēram, pret to, ka pēc tualetes apmeklējuma joprojām liek mazgāt rokas.

Savulaik tik cienījamais un atzīmējamais notikums – pirmās daudzdzīvokļu mājas Rīgā pieslēgšana apkurei – šoreiz pagāja gandrīz nepamanīts. No balkoniem, lodžijām un durvju rokturiem tika svinīgi novāktas tur žūstošās zeķes, atkal uz pilnu klapi atvērti vēdlodziņi un parādes durvis, uz radiatoriem nospēlēts “AC/DC” gabals “Heatseeker”, bet tas arī viss.

Svinīgajā rīta līnijā nodziedājuši “Skolā iet mums ļoti patīk / Kolbā spļaut un draugus satikt”, kā arī “Dar’ man, tēvis, pastaliņas / Pērc man staltu datoriņ’”, skolēni 1. septembrī iesāka jauno mācību gadu. Visur tik raiti negāja, jo aptrūkās spļaujamtrauku vai mediķi nepaguva iztestēt to saturu, taču tas bija nieks, salīdzinājumā ar notikumiem grūti audzināmo iestādē – Saeimā.

Straujiem soļiem tuvojās jaunais mācību gads, bet šoreiz neviens īpaši nesatraucās par to, vai gadījumā Zinību dienā neaizliegt tirgot alkoholu, lai nenobriedušie prāti uz svētkiem nepielietu mūli – pats galvenais bija nodrošināt, lai viņi spētu iespļaut kolbā, mēģenē, burkā vai vismaz skolas direktoram uz muguras.

Latvju zeme ar vieglu nepacietību, trīsām sirdī, adrenalīnu biksēs un zemapziņas alkām pēc asinīm gaidīja Melno Trešdienu jeb 18. augusta vakaru, kad savus atbalstītājus ielās solījās vest varenais Govjuzemis un no politiskajiem miroņiem augšāmcēlušais Šlosers, kuru atbalstītāji savukārt brīdināja par pilsoņu, partizānu, kurtizāņu un kurinātāju kara iesākšanos.

Kopš neatminamiem, sen aizmirstiem un daudzu pat nepiedzīvotiem un tikai no vectēvu nostāstiem dzirdētiem laikiem pirmoreiz latvju zemē par nedēļas centrālo, apspriestāko un pat LTV “Kovidorāmā” rādītāko notikumu kļuva nevis kovids, špricēšanās un Pavļuts, bet gan notiekošais uz Latvijas–Baltkrievijas robežas, pāri kurai lēkšus un braukšus, tupus un rāpus, līšus un guļus, uz kamieļiem un suņu pajūgos, pa velojoslām vai vienkārši tāpat mēģināja pārkļūt Batjkas irākieši.

Lai gan meteomurgologi un sinopintiķi nedēļas sākumā ar lepnumu sejās braši raportēja, ka jūlijā Latvijā atkārtots karstākā mēneša rekords, kas tika sasniegts 2010. gadā, neviens viņus nez kāpēc uz rokām nenēsāja, sarkano paklāju neritināja un lidostā izkāpjam no sarkanbaltsarkanā krāsotas lidmašīnas ar ovācijām nesagaidīja – latvju bāleliņu acu skati joprojām bija pievērsti Tokijas kovidlimpiādei.

Lai gan sabiedriskie masu mediji un citas kovidorāmas cītīgi nopūlējās ar to, lai latvju bāleliņiem neļautu atslābt, atslēgties, aizmirsties, atpūsties un visādi citādi beigt domāt par kovidu, tas ne īpaši labi sanāca, jo lielākās daļas skatieni bija pievērsti 2020. gada olimpiādei, kas norisinājās 2021. gadā, jo nebija pārcelta uz 2022. gadu, lai to atliktu līdz 2023. gadam un sarīkotu vienlaicīgi ar 2024. gada olimpiskajām spēlēm.

Notika Astotais pasaules brīnums: lai gan gādīgais Kariņpaps uz divām nedēļām devās atvaļinājumā, Zeme turpināja griezties ap savu asi un riņķot ap Sauli, Daugava nesāka tecēt pretējā virzienā, kovids un karstā vasara pierimās, bet premjera vietā palikušais Rinkinkēvičs neparakstīja nosodījumu Ungārijai un neatļāva praidu, jo tas jau bija izdarīts bez viņa. Latvijā dzīve turpinājās, turklāt nekas neliecināja, ka tā varētu apstāties arī nākamajā nedēļā, kad atvaļinājumā plānoja doties prezidentīgais Levits.

Latvijas pašvaldībās sākās e-Skolu e-jaunatnes e-dziesmu un e-deju svētki “#dziedundejounsazinkovēl2021”, ko gan manīja vien tajos brīžos, kad Rīgas sabiedriskā transporta līdzekļos neredzēja priekā spiedzošus mazos dziedātājus un dejotājus, kā arī tad, kad TV ekrānos kārtējo reizi ieviesās Dziesmu svētku vakcinācijas Eva.

Šonedēļ oficiāli pagāja divi gadi kopš prezidentīgā Levita stāšanās amatā, tāpēc viņš vēlējās sarkanpaklājīgi atsaucatmiņoties par valstgribīgi doto ilgtspējīgā attīstībizaugsmē. Pēc izsludināto 308 likumu un nemaināmo zirgu upes vidū pieminēšanas nekas cits vērtīgāks par Levita darbu gan vairs nenāca prātā, tāpēc futbola tiesneši izsludināja sarkano brīdinājumu, meteomurgologi un sinopintiķi parādīja sarkano kartīti, un svinības ar to arī beidzās.

Uzlabojoties epidemioloģiskajai situācijai un mazinoties kovidpacientu skaitam slimnīcās, latvju zemē tika nolemts atcelt pagājušā gada decembrī, aizpagājušā gada martā vai 1973. gada jūlijā izsludināto ārkārtējo stāvokli medicīnā. Ministru kabinets lepni atvēra durvis, paraudzījās pa kreisi, tad paraudzījās pa labi, bet nekur neredzēja pateicīgo tautu ar ziediem rokās, kas vēlētos ar ovācijām sveikt un sabučot kabinetu par šo soli. “Laikam sauļojas,” nodomāja kabinets.

Atvērās elles priekškambari, planētas Zeme centrs un metāllūžņos vēl nesagrieztās “Liepājas metalurga” krāsnis, pārkarsa Saule un iesvīda asfalts, pāri latvju zemei pāri vēlās magmas straumes, karstuma rekordi un saulesdūrienu dabūjušo ļautiņu rindas. Ģeologi, meteomurgologi, banderlogi un citi sinopintiķi izsludināja oranžo brīdinājumu – iestājās karstuma vilnis.