Lai gan meteomurgologi un sinopintiķi nedēļas sākumā ar lepnumu sejās braši raportēja, ka jūlijā Latvijā atkārtots karstākā mēneša rekords, kas tika sasniegts 2010. gadā, neviens viņus nez kāpēc uz rokām nenēsāja, sarkano paklāju neritināja un lidostā izkāpjam no sarkanbaltsarkanā krāsotas lidmašīnas ar ovācijām nesagaidīja – latvju bāleliņu acu skati joprojām bija pievērsti Tokijas kovidlimpiādei.
Pēc Plēsnieka izplēstās bronzas kļuva skaidrs, ka vismaz diviem cilvēkiem Latvijā vajadzētu aizliegt runāt TV kameru priekšā un nakts melnumā rakstīties sociālajos tīklos - svarastieņu Vitjkam Ščerbatiham un Rīgas būvamatniecības vidusskolas absolventam Sančam Riekstiņam. Kas attiecas uz mūsu kovidlimpiešiem, tad tie tika sagaidīti godam - gan 3x3 basketbolisti, gan plēsējs Plēsnieks, gan mūsu bīčvolejbolisti, gan akmeņairētājs, gan varbūt pat šķēpmetēji, no kuriem trīs joprojām kratījās mājās LOK balvā par viņu sasniegumiem noīrētajā autobusā “Ikarus”, pa ceļam pārtiekot no roltoniem. Latvju sporta fani klusībā priecājās, ka pie medaļas kovidlimpiādē nav ticis Neretnieks, jo citādi lidostā uz rokām nāktos nēsāt viņa zirgu. Par to priecājās arī valodnieki, kuriem nepavisam negribējās domāt, vai zirga vārds latviskojams uz Valūru, Valouru vai Vaļurļurvuru.
Pa to laiku valdībai bija citas kovidrūpes - vajadzēja izprātot, kā glaunāk izšņakarēt kovidbingo, kovidloterijai un pavļutblekdžekam paredzētos 1,2 ļimonus. No tiem pusļimonu tika plānots atvēlēt apgūt PR kantoriem un reklāmas aģentūrām, kuras vēlreiz izstrādātu Amerikā jau reiz izstrādātus reklāmas klipus, demonstrējot plikus pleciņus, pliku padusi vai pliku pirkstu, ar kuru tiktu veikta loterija.
Taču pret šiem apgūšanas plāniem iestājās Jauno Konservu partija, kuriem sen nebija iegadījies pa rokai nekas parocīgs koalīcijas partneru kaitināšanai, tāpēc vakcinācijas loterijas likumprojektu nācās izslēgt no Saeimas sēdes darba kārtības. Veselības ministrija gan solījās tāpat visaptveroši darīt visu, lai panāktu lielāku vakcinācijas visaptveri un iedabūtu šajā aptverē tos, kuri nekādi negribēja tajā ieaptverēties.
Toties Saeima vismaz konceptuāli atbalstīja likumprojektu par tiesībām pēc 1. oktobra atlaist darbiniekus bez kovidsertifikāta. Tas savukārt ļāva pabalējušajam Govjuzemim mest mieru Kairiša bārdas un viņa filmas “Piļsāta pi pupiem” apspriešanai un aicināt visus uz piketu, mītiņu, streiku, revolūciju vai vismaz III Pasaules karu pie Saeimas, Brīvības pieminekļa, Ministru kabineta ēkas vai tuvākā makdonalda, lai paziņotu, ka “fcuk covid”, “es nevakcinēšos”, “par brīvprātīgu vakcināciju” un “fašizms ņeproiģot”. Pēc Govjuzemja uz vietas veiktajām aplēsēm, pasākums pulcēja 1,9 miljonus iedzīvotāju, pēc sabiedrisko mediju un “Kovidorāmas” datiem, uz to bija ieradušies 1,9 iedzīvotāji, taču vienā jautājumā abas puses vienojās - pasākums bija.
Šis pasākums ļāva izkristalizēties kādai radošai idejai, kā varētu reklamēt vakcinācijas kampaņu. Reklāmas klipā ekrānā parādītos Govjuzemis, kas bargi norādītu ar pirkstu un prasītu: “Vai tu jau ierakstījies vakcinētajos?” Saņēmis negatīvu atbildi, viņš turpinātu: “Pareizi! Viņi visi apsprāgs, bet mēs dzīvosim!” Te kadrā parādītos Dzīvības Ūdens Pļaviņš, apnikušais Jeremejevs, feldšere, vārdā Marina, Nebīčvolejbola Točs un citi personāži. “Ak kungs, mēs dzīvosim un ar šiem te kopā???” skaudro patiesību un savas nākotnes perspektīvas beidzot aptvēra antivakseri un joza uz tuvāko lielpotnīcu nošpricēties.
Vēl kādas nepatikšanas draudēja pielavīties no austrumu puses - nebija nekādu cerību, ka pie mums no Batjkas sagribētu atmukt kovidlimpiādes sportisti no Baltkrievijas, taču nelegālajiem migrantiem Lietuvā gan sāka palikt par šauru. “Nē, nē, nē, mums jau tā Kaņepes Kultūras centrs šonedēļ ir apdzīvots ar visādiem iekļaujamajiem, vēl citus tiem klāt mēs negribam!” teica Nacionālā apvienība un vienojās ar iekšlietu Golubevu, ka nepieciešams izsludināt ārkārtas stāvokli pierobežā un pakonsultēties ar amerikāņiem, vai no viņiem nevarētu aizlienēt trumpīgā Trumpja celto žogu gar Meksikas robežu. “Kas, kas tur notiek Kaņepes Kultūras centrā?” painteresējās lāga Marija, taču viņai centās neatbildēt - iekšlietu nozarē bija daudz darāmā, tāpēc nevarēja atļauties pazaudēt ministri uz visu nedēļu.
