murgi

Nedēļas nogalē notikušās Bezrīgas un Bezrēzeknes pašvaldību vēlēšanas deva labu iemeslu politologiem, sociologiem un citiem murgologiem atkal prasīt piķi kārtējo pētījumu, analīžu un autopsiju veikšanai, lai noskaidrotu, kāpēc uz vēlēšanām aizvilkusies tikai trešdaļa latvju bāleliņu.

Latvijā iestājās meteoroloģiskā vasara, taču nebija gluži tā, ka vasara virs zemes un cilvēkiem labs prāts: no koalīcijas tika šis un tas izsviests, no valdības šis un tas pasperts, risinājās pasaules čempis hokejā, latvju bāleliņi varēja atkal doties pie balsošanas urnām, savukārt kovidam tika ļauts atvieglināties.

Lai gan šonedēļ latvju zemē atkal notika dažādas trakas lietas, tam šoreiz vismaz bija loģisks izskaidrojums – Pilnmēness nedēļa. Naksnīgajās debesīs varēja skatīt Supermēnesi, Betmenmēnesi, Kaķsieviešmēnesi un Maira Brieža mēnesi, līdz ar to visam sadarītajam un nesadarītajam bija attaisnojums.

Tā kā šajā nedēļā latvju bāleliņu skati bija pievērsti Eirovīzijas čempionātam hokejā Rīgā un Pasaules hokeja dziesmu konkursam Roterdamā, premjerīgajam Kariņpapam palika pavisam maz informatīvās telpas, kurā iespraukties ar savu “vakcinēties, vakcinēties, vakcinēties!”, tomēr viņš to spēja. “Ja peldēt, tad droši! Brauc ar galvu! Nepārvērties slīkonī, vakcinējies, vakcinējies, vakcinējies!” teica krietnais Krišjānis.

Ņemot vērā to, ka visu siltuma dievu ilgstoši aizmirstajā dievzemītē pilnīgi negaidīti bija iestājusies vasara, latvju bāleliņiem bija diezgan dziļi violets, kas tur notiek valdības mājā. Bet kaut kas notika gan.

Lai gan maija svētki jau bija nosvinēti un tuvojās Vasarsvētki, Līgo svētki un Zinību diena, LTV “Rīta Pornorāmas” Laika Skudra, Saules Ramona un pat Boms Tricis joprojām varēja drūmiem vaigiem nepagurstoši ziņot, ka “rīt gaidāms apmācies, mākoņains, auksts un pretīgs laiks, vietām līs un snigs”, bet latvju bāleliņi jau bija nodeldējuši savus dūraiņus un šalles, katru vakaru tos liekot skapja tālākajā plauktā, bet no rīta, šķendējoties un pieminot Egila māti, velkot tos atkal ārā.

Lai gan teorētiski visiem vajadzēja gatavoties Darba svētkiem, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienai, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai un Uz Sestdienu Pārceltās Pirmdienas svinību dienai, latvju bāleliņu prāti piespiedu kārtā bija aizņemti ar nepiespiedu vakcinēšanos.

Nedēļa latvju zemē iesākās ar šausminošām un sirdī trīsas uzdzenošām ziņām – premjers Kariņpaps paziņoja, ka valdībai nav paredzēts pieņemt nekādus lēmumus par turpmākajiem kovidierobežojumiem. Optimisti uzskatīja, ka tas nozīmē, ka nav paredzēts pieņemt sliktus lēmumus, pesimisti bija pārliecināti, ka tas nozīmē, ka nav paredzēts pieņemt labus lēmumus, taču visi kopā vienojās, ka tas nozīmē, ka nu gan būs pilnīgā ūkstī, tāpēc steidzami iepirka sāli, griķus un tualetes papīru, kā arī visiem gadījumiem sērkociņus, zivju konservus un tūristu brokastis.

Lai gan diennakts laikā kovidslimnieku skaita īpatsvars attiecībā pret testētajiem nu jau vairākas dienas spītīgi negribēja pārkāpt kritiskos 5%, valdība pakonsultējās ar lāga Ugu un krietno Perevoščikovu, kuri tomēr spēja atrast kaut kādus kumulatīvi reproduktīvos rādītājus, pēc kuriem veselības pianists Pavļuts ar joprojām neskūtu vaigu un bažīgu skatienu varēja paust: ja epidemioloģiskā situācija turpinās pasliktināties, valdībai būs jārīkojas, jo citādi būs audriņi, zlēkas, katiņa, kā arī vispārējs kirdik un amba.

Šī nedēļa aizritēja pavasara kaislību un drāmu zīmē – par centrālajām kļuva ziņas, ka Mūrniece kaut ko parādījusi, ka Govjuzemis izšķīries un ka Mildai ir jauns Romeo.

Pagriežot pulksteņu rādītājus stundu uz priekšu un atkal pievienojoties Krievijai, pie viena Latvija nedaudz pārcentās un uz dienu pievienojās arī pavasarim. Tas gan ātri pārgāja – bāleliņi paguva maķenīt pacept kūlu un padedzināt desiņas, taču ar to šie prieki arī beidzās.

Pēc “Astra Zenekas” reabilitācijas, oficiālas atvainošanās tai un represētās statusa piešķiršanas, valstī atkal pilnā sparā varēja atsākties sabiedrības novakcinēšana.

Lai gan valdība bija solījusi kādas trīs nedēļas gar kovidierobežojumiem negrābāties, bet paskatīties, cik cilvēku otro poti nesaņems, jo būs nomiruši jau no pirmās, tā bez savas kārtējās sasēdēšanas neizturēja pat nedēļu.

Pamazām un klusām, drūmi un nenovēršami kā vizīte pie zobārsta vai ginekologa, latvju zemei tuvojās stunda X jeb kārtējā Melnā otrdiena, kurā valdībai bija plānots izskatīt Operatīvās vadības grupas izstrādātos scenārijus Covid-19 ierobežošanai. “Mēs vēlamies novērst Covid-19 trešo vilni, bet vēlamies arī ātrāk atgriezties normālā dzīvē. Mēs negribam neko slēgt, taču nevēlamies arī neko atvērt. Respektīvi, mēs gribam, lai gan vilks paliek tizls, gan kaza pussprāgusi, gan ganam par to būtu pie kājas,” jau iepriekšējā nedēļā Operatīvajai vadības grupai darba uzdevumu bija skaidri definējis Kariņpaps.

Nedēļas sākumā notika vērienīga gatavošanās svinībām: tika izritināts sarkanais paklājs, gatavībā bija pūtēju orķestris “Rīga” un Latvijas Nacionālās operas un baleta kolektīvs, Mārtiņš Rītiņš cepa un šmorēja, tika ielūgti augsti ārvalstu viesi, prominences un influenceri, lai tiešsaistē piedalītos Latvijai ļoti vēsturiskā notikuma atzīmēšanā – 2. martā apritēja tieši gads kopš pirmā saslimšanas ar Covid-19 gadījuma apstiprināšanas Latvijā.

Lai gan valdība vēl nebija oficiāli lēmusi pat par mazo veikalu pavēršanu, par to atvēršanu nemaz nerunājot, viedais Kariņpaps jau zināja, ka tas slikti beigsies. “Ja mēs tagad veram pakāpeniski visu vaļā, kā valdības vairākums grib, ir ļoti droša varbūtība, ka valdība atkal būs spiesta vērt visu ciet, jo Covid-19 izplatība palielināsies, un mums iestāsies trešais, ceturtais un piektais vilnis, bet devītais vilnis vispār visu aizslaucīs prom,” LTV “Rīta Pornorāmas” Abumeri Lindai prognozēja Kariņpaps.

Nedēļas nogali latvju bāleliņi varēja pavadīt vienos priekos. Klāt bija tā diena, kurā visu televīziju visu kanālu visās paketēs un ieliktnīšos tika demonstrēta kinolente, kurā, skatoties atpakaļgaitā, mistisks spoku kuģis ceļas no okeāna dzelmes, sabada aisbergu un izglābj tūkstošiem cilvēku, kurus aizved uz Harlanda un Volfa kuģu būvētavu Belfāstā.

Beidzot klāt bija tā diena, kad veikalos tika paplašināta preču pieejamība klātienē. Latvju bāleliņi ņēma atvaļinājumus, papildatvaļinājumus, darba nespējas lapas un gāja dekrētā, atvadījās no radiem, draugiem un paziņām, uzrakstīja testamentu un nekrologu, lai dotos bīstamajā un briesmām pārpilnajā ceļā nopirkt tīras apakšbikses un jaunu pagarinātāju, stādus, dēstus, sīpolus un gumus, substrātus, mēslošanas līdzekļus un kaļķošanas materiālus, kā arī līdzekļus dezinsekcijai, deratizācijai un defekācijai.

Latvju zemē klāt bija kārtējā stunda X, proti, valdības un Krīzes vadības padomes kopsēde, no kuras nekad nekas labs nebija gaidāms.

Šī nedēļa latvju zemē iesākās ar reģistrēto aukstuma rekordu uzskaiti, un izrādījās, ka šajā jomā visus pārspējusi Staļģenē esošā novērojumu stacija “Jelgava”, kur termometra stabiņš noslīdējis līdz –31 grādam, pārsniedzot 1940. gada 17. janvāra aukstuma rekordu Jelgavā. Tiesa, nedēļas otrajā pusē iestājās atkusnis, un visi aukstuma rekordi nokusa kā pētījumu veikšanai piešķirtā kovida nauda, taču tas netraucēja deleģēt Staļģenes staciju uz XXIV ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā, kur bija plānota tās startēšana kopā ar Brici, Baņķi, Raču un Tomasu Kleinu. Pats galvenais gan bija cits jautājums – no cik grādiem skolēni drīkst neapmeklēt skolu zūma versijā?