Uzlabojoties epidemioloģiskajai situācijai un mazinoties kovidpacientu skaitam slimnīcās, latvju zemē tika nolemts atcelt pagājušā gada decembrī, aizpagājušā gada martā vai 1973. gada jūlijā izsludināto ārkārtējo stāvokli medicīnā. Ministru kabinets lepni atvēra durvis, paraudzījās pa kreisi, tad paraudzījās pa labi, bet nekur neredzēja pateicīgo tautu ar ziediem rokās, kas vēlētos ar ovācijām sveikt un sabučot kabinetu par šo soli. “Laikam sauļojas,” nodomāja kabinets.
Ārkārtējā stāvokļa atcēlēji gan paši bija aizņemti ar krēslu dalīšanu un piešķiršanu savējiem Pūces sašvīkātajā administratīvi teritoriālajā kartē, kur līdzšinējo 119 pašvaldību vietā nu vairs bija tikai 42 un Varakļānu Tautas Republika “Pīci pīci”. Lai gan pirms vēlēšanām pašvaldībās tika prognozētas milzu izmaiņas, jo neviens vairs negribot dzīvot pa vecam, patiesībā tās notika tikai Limbažos, Dobelē un vēl pāris novados. “Mēs Saeimas vēlēšanās jau pamēģinājām nobalsot par jaunajiem, lecīgajiem un progresīvajiem, lai die’s nogrābstās, ko mēs tur tikai nesavēlējām, labāk, lai paliek tie paši vecie, nekā nāk visādi gobzemveidīgie, reiri un kaimiņi,” atmeta ar roku nepateicīgā latvju tauta.
Par labāko komandu pašvaldību vēlēšanu kopvērtējumā tika atzīti ZZS, bet individuālajā vērtējumā “Grand prix” ieguva Limbažu Beļaunieks, kura Jauno Konservu partija kā pēdējie bija iekļuvuši domē, dabūjuši tur vienu vietu un to pašu Beļauniekam, bet, kamēr dome vēl nebija sākusi darbu, Beļaunieks jau bija paguvis savākt Saeimas deputāta mandātu. Nu viņš pirms dažām nedēļām dabūto mandātu bija gatavs nolikt, jo varēja tikt pie Limbažu vicemēra ķebļa. Šādu māku sēdēt ar vienu sēžamo uz diviem sēžamajiem līdz šim vēl nebija spējis nodemonstrēt neviens. “Mans puika zivi noķēra, mana skola!” palepojās Bordertaunbordāns.
Pa to laiku krietnais Kariņpaps pa kluso bija uzmetis parakstu 13 valstu paziņojumā saistībā ar Ungārijas pretgeju, pretlesbiešu, prettransseksuāļu, pretzoofilu un citu pretpraiderastu likumu, taču pat pēcjāņu traukumā šis paraksts tomēr dīvainā kārtā tika pamanīts. “Nesanāca…” nosūkstījās lāga Krišjānis, bet Nacionālā apvienība ieņēma drosmei, sadūšojās Kariņpapam paust nosodījumu par vienpersoniski valsts vārdā pausto nostāju un uzreiz arī norobežojās no tajā paustā un arī visa pārējā. Savukārt prezidentīgais Levits mierināja, ka bez valdības un Saeimas akcepta Kariņpapa paraksts nav juridiski saistošs, kā arī vispār nav ne izēstas olas, ne cauruma no barankas, ne arī sūda uz kociņa vērts. Tā nu Kariņpaps oficiāli kļuva par pirmo premjeru pasaulē, kura paraksts oficiāli tika atzīts par bezvērtīgu un nekam nederīgu skribelējumu.
Kā jau tas mēneša pirmajiem datumiem ierasts, arī 1. jūlijs nāca klajā ar dažādām novitātēm, no kurām lielākās skāra nodokļu jomu minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu izskatā. Lai gan finanšu Reiris skaidroja, ka nodokļi būs tik labi, cik labi tie vēl nekad nav bijuši, un turpmāk latvju bāleliņi peldēsies piena upēs ķīseļa krastos, nepateicīgie bāleliņi uzskatīja, ka Reiris pārteicies un patiesībā nodokļu būs tik daudz, cik daudz vēl nekad nebūs bijis, un Reiris sagājis pilnīgā ķīselī. “Ai, vispār kāda šķirba, tāpat apčakarēs,” kārtējo nodokļu reformu rezumēja bāleliņi un pievērsās kādai daudz nopietnākai problēmai, proti, ka no 1. jūlija katru internetā noskatīto un “Aļikā” pasūtīto štruntu no Ķīnas nepieciešams atmuitot, atutot, deklarēt, deratizēt un vakcinēt. “Lūk, tā ir problēma!” teica bāleliņi.
Pavisam trakas lietas notika ar Govjuzemja dibināto partiju “Likums, plikums un kārtība”, no kura pamuka gan likums, gan kārtība - Stepaņenko ar Ļubu Švecovu. “Dīvaini, parasti visi no manis mūk tikai pēc ievēlēšanas, nevis jau pirms tās,” kaut ko nesaprata Govjuzemis un pat piekrita doties vakcinēties, taču sabijās, ka tur durs plecā, nevis liks kāpt tribīnē, tāpēc pasludināja, ka tas bijis tikai eksperiments, lai uzzinātu, kas rakstīts uz vakcinācijas pieteikuma lapas tās kreisajā augšējā stūrī pa diagonāli. Pēc tam Govjuzemis piesprauda sev pie krūtīm dzelteno zvaigzni, auseklīti un DOSAAF nozīmīti, apsēja sarkano kaklautu, uzvilka Mirttantes ūziņas un aizgāja gulēt. “Nu, un jūs gribējāt, lai mēs ar šādu te kopā strādātu?!” gluži loģiski vaicāja Juļa ar Ļubu. “Mēs nevēlamies izlikties, ka viss ir kārtībā un mūsu kolēģis regulāri ir normāls.” Potenciālie jaunās partijas “Plikums” atbalstītāji sliecās viņām piekrist.
Savukārt prezidentīgais Levits Vīnē sačomojās ar Kalifornijas gubernēgeru Švarcenēgeru, sasmēlās drosmi un starptautiskajā klimata samitā paziņoja, ka Latvijas zinātnieki var palīdzēt uzlabot vides situāciju pasaulē. “Latvijā 40% no enerģijas tiek saražoti no atjaunojamiem resursiem, un vairāk nekā pusi no Latvijas valsts teritorijas klāj meži. Vairs nav puse? Cik tad? Nu, vienalga,” pauda prezidents. Taču uz zinātnes kartēm Latvija nudien tika atzīmēta - pie Salacas upes neolīta apbedījumu vietā atrastais pirms 5300 gadiem apbedītais vīrietis tika identificēts kā pirmais zināmais mēra upuris. “Viņam, visticamāk, iekoda grauzējs, viņš inficējās ar “Yersinia pestis” un nomira,” norādīja vācu zinātnieki. “Tā, tā, tā, un ko tie latvieši tur šobrīd dara? Vai gadījumā neēd sikspārņus?” rokas saberzēja Uhaņas zinātnieki Ķīnā.
