murgi

Iesākuši nedēļu ar Ilzītes, Kura Nekad Neguļ Savā Dzimšanas Dienā, jeb Līgatnes dabas taku lācenes Ilzītes 20 gadu jubilejas svinībām un Ojāra, Ar Kuru Visi Grib Uztaisīt Selfiju Un Ielikt To Feisbūkā, jeb Raimonda Paula 85 gadu jubilejas svinībām, latvju bāleliņi cerēja, ka arī turpmākā nedēļa noritēs tikpat jauki, taču cerības bija veltas.

Kad latvju bāleliņi pēc četrām svētku brīvdienām ilgu un grūtu pārdomu rezultātā noskaidroja savu atrašanās vietu, likvidēja pēdējos rasola un boržomu krājumus, noplēsa trīs kalendāra lapiņas 2021. gada kalendārā un uzzināja, ka Latvija atšķirībā no Lielbritānijas un Zanzibāras joprojām atrodas Eiropas Savienības sastāvā, viņi ķērās pie pārējo jaunumu izpētes.

Latvju zemei tuvojās jau trešā Advente, Lapzemes Santa Klauss, Špicbergenas Polārlācis, Ziemeļpola Ziemeļbriedis, Murmanskas Sniegbaltīte, Jēvles Salmu Āzis un citi pasaku tēli, taču no Ziemassvētku atmosfēras nebija ne vēsts.

Karstākajam jūnija sākumam latvju zemes vēsturē pilnīgi loģiski sekoja nesaprotamākais jūnija vidus, turklāt draudēja tam sekojošās slapjākās jūnija beigas, ikgadējā CSDD akcija Stūrē skaidrā, vēlams, taisni vai vismaz kaut kur, 10. Saeimas pēdējās stundiņas, rudās Solvitas vai vismaz krietnās Lindas paviesošanās kārtējā striptīzbārā un citas kataklizmas.

Lai gan prezidents šoreiz netika izvēlēts zoodārzā, tāpēc iespējamo vaininieku meklēt bija grūtāk, apdzemdējās cūciņa Līga, kura dāvāja trīs pērn sareibušajiem vīriešiem un visai latvju tautai duci veselīgu, rozā un rukšķošu vietējā ražojuma lielgabarīta šašlika porciju. Latvju tautai gan pagaidām par to bija nospļauties, jo milzu svelmē visi meklēja, kur atvēsināties.

Iepriekšējā vakarā noskatījusies šovu Baiļu faktors, kā arī seriālus C.S.I. Maiami 7, C.S.I. Lasvegasa 10 un Melu teorija, KNAB blondā vilnīša p.i. Strīķe sajuta sevī nebijušu emocionālo pacēlumu, intelektuālo piebriedumu, kā arī vēlmi iranizēt, jandalēt un figurēt.

Nebija pagājusi vēl ne nedēļa pēc šīs ziemas pēdējo aukstuma rekordu uzstādīšanas, kad Golfa straume apgriezās uz otriem sāniem, ozona slānis pieņēmās svarā, ciklons samainījās vietām ar anticiklonu un sajūsminātie meteomurgologi varēja sākt vēstīt par gada siltākajām dienām, augstākajām temperatūrām, piesvīdušākajām padusēm un plikākajām meitenēm.

Četrdiennieks zem koda nosaukuma Lieldienas bija noslēdzies, visu iespējamo konfesiju svētie tēvi un draudžu gani sprediķus bija nolasījuši, Lieldienu zaķi svinīgi upurēti, olas sasistas un apēstas vai vismaz šūpojoties apskādētas, kūla un mazdārziņi – nodedzināti, viss, kas applaucējams, – applaucēts un viss, kam vien varēja piezīsties, – ar ērcēm klāts, pēdējie bļitkotāji no ledus nocelti, pirmie peldētāji no ūdens izmakšķerēti, un latvju tauta ar lielām mokām pieslēdzās kārtējai darba nedēļai.

Pār latvju zemi nolaidās plēsīga piromāna ēna, nosmirdēja pēc sēra, grila šķidruma, piedegušas jēra ciskas un petrolejas, un gadskārtējie kūlas dedzināšanas svētki bija sākušies. Ugunsdzēsības dienests ar sajūsmu uzskaitīja ik dienas labotos kūlas ugunsgrēku skaita rekordus, bet viensētas, pagasti, novadi un citi administratīvi teritoriālie veidojumi uzsāka neformālu sociālistisko sacensību, kuras uzvarētājam bija piesolīts uzdāvināt ceļojošo vimpeli Kūlajā degpunktā un divas kastītes sērkociņu.

Kamēr pasaule aizturētu elpu sekoja līdzi viena no Kotdivuāras prezidentu gāšanai un brīnumainajai reanimācijai; zīlēja, vai vecišķais Berluskonis atkal izspruks no apsūdzībām; lēsa, cik pamatīgi savu budžetu nāksies konsolidēt Portugālei; latvju zemē notika vietēja mēroga sensācija – deputāts Kravcovs no Saeimas tribīnes uzstājās puslīdz latviski.

Kamēr visā kristīgajā pasaulē Pelnu trešdiena ievadīja Lielā gavēņa sākšanos, latvju tauta spļaudījās, ka tā valstī valda jau trešo gadu un gals nav redzams. Par streikiem, nepakļaušanās akcijām, publisku sadedzināšanos Doma laukumā, lēkšanu no Pēterbaznīcas torņa un slīcināšanos linu mārkā brīdināja gan pasažieru pārvadātāji, gan zemnieki, gan putnu būrīšu naglotāji, gan jaunais Rīgas Ziemeļu transporta koridors, kurš bija paraudzījies spogulī un atzinis sevi par aplam dārgu esam.

Latvju zemē pats lielākais nedēļas, kvartāla un gada notikums bija nevis tiesībsarga apstiprināšana, bet gan tautas skaitīšanas uzsākšana – par to informēja radio, TV, lielveikalu un naktsklubu skrejlapas, laikraksti bija piedrukāti no pirmā vāka līdz pēdējā vāka speciālajam ieliktnītim, interneta portāli ik pēc minūtes ziņoja par tautas aktivitāti, saskaitītāju un saskaitāmo ganīšanai bija mobilizēti visi sētnieki, iecirkņu inspektori un municipālie policisti, savukārt ministri modri sekoja, lai neatgadītos kāda šmuce.

Pārdzīvojuši ledus skulptūru festivālu Jelgavā un Valentīndienu, piespieduši ar kaunu atkāpties gripas epidēmiju un pancisko augsto mazākumtautību komisāru Reksi Vollebeku, izbēguši no Čurājošā puisēna atbrīvošanas frontes un Neo aizturēšanas gadskārtas atzīmētāju apvienības atriebības, latvju bāleliņi momentā piedzīvoja ledus laikmetu, mūžīgo sasalumu un nebeidzamo februāri visā valstī.

Nedēļa latvju zemē pagāja Jēkabpilī notikušo mentu karu zīmē, jo bija nepieciešams zināms laiks, līdz saprastu, ka vietējie specdienesti nav veikuši mācību operāciju, un noskaidrotu, ka naudas inkasācijā netiek izmantotas jaunas tehnoloģijas, kuru mērķis būtu maldināt potenciālos noziedzniekus par spēļu zālēs esošās naudas daudzumu.

Lielākā daļa latvju tautas, palūkojusies kalendārā, saprata, ka šogad strādāt īsti jēgas vairs nav, un metās izklaides priekos – gāja uz Prātīgās vētras un Pandīgo instrumentu koncertiem, jūsmoja par aktiera Bērziņa Marijas Stjuartes traktējumu, slēdza derības par to, vai Šupleru Jūlim ir padomā vēl kāds lieks slovāku centra uzbrucējs, piedalījās lielveikalu dāvanu karšu akcijās, apmeklēja svētku tirdziņus, humpalas un utenes, kā arī pamazām gatavojās balsot par Eirovīzijas dziesmām, gleznām, tapetēm vai vismaz Labvēlīgo tipu.

Latvju zemes iedzīvotāji pamazām sāka aprast ar to, ka ziemā neaug gailenes, nezied vizbulītes, Golfa straume nav kļuvusi karstāka un joprojām spītīgi nevēlas izmest kādu loku caur Ķīšezeru, bet naktīs nav jēgas meklēt papardes ziedu.

Nakts melnumā, Helovīna svētku aizsegā, gaidāmā pilnmēness iespaidā un adventes noskaņā, maskēšanās nolūkā pārģērbušies par izdobtiem ķirbjiem, pildītiem topinambūriem un kaltētiem kabačiem, apvienības Jenotība un ZZS koalīcijainie pārstāvji sastiķēja uz diviem.

Nemanāmi latvju zemē iestājās kalendārais rudens un meteomurgologu solītā atvasara, taču priekšvēlēšanu kampaņas drudzī šādus sīkumus neviens nepamanīja. Valstī notika svinīgi vēlēšanu iecirkņu atvēršanas svētki, balsošanas urnu prezentācijas, biļetenu kristības, iesvētības un apmazgāšanas, tautas lūgšanas, kandidātu ciešanas, prasību gatavošanas Satversmes tiesai un citas atrakcijas.

Par spīti dabas pētnieku prognozēm, socioloģiskajām aptaujām, saules vētrām, dziesmu šoviem, valdošajam vēju virzienam, baltpieru un sējas zosu migrācijai un citām pazīmēm, latvju zemē bābu vasaras vietā bija iestājies īsts sēņu rudens.

Pirmdienas rītā rīdzinieki darbā un mājās ieradās nīgri, neizgulējušies un sarkanām acīm: daži pilsētas svētkos bija vērojuši diennakts basketbola maču, citi – 40 000 latu vērto Vanšu tilta aviošovu un svētku uguņošanu, vēl kāds divas dienas, nespējot sagaidīt, kamēr kļūs par nestrādājošu, nestaigājošu un neēdošu pensionāru, līdz spēku izsīkumam izbraukājies par brīvu sabiedriskajā transportā, bet lielākā daļa līdz agrai rīta stundai un nelabumam strīdējušies par to, kurš ir labāks – Senais vai Dūmaku alus. Beigu galā visi bija nonākuši pie secinājuma, ka vislabākais ir pilnīgi jebkāds alus, lai tikai tas vispār ir, un aizgājuši gulēt.