Pār latvju zemi nolaidās plēsīga piromāna ēna, nosmirdēja pēc sēra, grila šķidruma, piedegušas jēra ciskas un petrolejas, un gadskārtējie kūlas dedzināšanas svētki bija sākušies. Ugunsdzēsības dienests ar sajūsmu uzskaitīja ik dienas labotos kūlas ugunsgrēku skaita rekordus, bet viensētas, pagasti, novadi un citi administratīvi teritoriālie veidojumi uzsāka neformālu sociālistisko sacensību, kuras uzvarētājam bija piesolīts uzdāvināt ceļojošo vimpeli Kūlajā degpunktā un divas kastītes sērkociņu.
Par vienu no retajām no ugunsnelaimes drošajām zonām tika pasludināts Vakarbuļļu mežs, jo izrādījās, ka pēc Lielupes ledus spridzināšanas tas jau sen nav nekāds mežs, bet gan Bāskervilu lielā tīreļa, Ķīpsalas peldbaseina un Mūkusalas purva krustojums.
Tuvojoties pavasarim, bija pasliktinājusies arī kriminogēnā situācija. Par to, ka ostā piestājis vai tuvākajā laikā gatavojas piestāt tūristu kuģis no Stokholmas, liecināja plikais un pumpainais dibens, kuru kāds 17 gadus vecs jaunietis bija eksponējis ierastajā vietā pie Brīvības pieminekļa. Viņam gan tika piespriests aplam bargs sods, jo plikus dibenus kārtībnieki jau bija atskatījušies, taču tik neglītu nosodīja pat Kārlis Streips un Markus Riva. Tika notverti arī divi beļģi, kuri teltī pie Stokmana bija nozaguši piecas pudeles viskija un, tās pat neatkorķējot, nolēmuši uzdziedāt jautru dziesmiņu. Policija jūsmoja par labu iedzērušo riteņbraucēju lomu un lepojās ar pēdējos gados šaušalīgākā nozieguma atklāšanu – Vecmīlgrāvī bija noķerts kāds bezpajumtnieks, kurš trīs gadu garumā bēniņos skatījies televizoru, pieslēdzies svešam kabelim, turklāt nav maksājis autortiesības šova Skaties ar zvaigzni organizētājiem un seriāla ĶesterGrēks režisoriem.
Tas gan viss bija štrunts – sabiedrība ar lielāku interesi gaidīja, ko jaunu un labu tai pastāstīs ekonomiskais Kampars, kurš bija pilnīgi saputrojies savas amatpersonas deklarācijas aizpildīšanā. No tās izrietēja, ka 27 000 latu, kurus viņam uzdāvinājusi sieva, šī pati sieva izņēmusi no naktsskapīša vai naktspodiņa, savukārt tur naudu nolicis vai nu pats Kampars vai sieva, vai arī kāds cits, kura vārdu saskaņā ar līgumu, ANO hartu un Harija Potera rokasgrāmatu nemaz nedrīkstot skaļi minēt. "Un vispār, ko jūs man piesienieties – pirms pāris gadiem es izpārdevu visu garāžas iedzīvi, pat vecu motorzāģa Družba ķēdi, iztirgoju vēl 70. gados iekonservētās zaptes burciņas un pat pārdevu dzīvokļa tapetes un parketu," naudas izcelsmi skaidroja Kampars. Viņam piebalsoja apvienības Jenotība ētikas komisija, kas pavēstīja, ka Kampara deklarācijā lietas nav tādas, kādas tās izskatās, un pats Kampars arī nav tāds, kāds izskatās, par sievu nemaz nerunājot. "Un arī mūsu ētika nav tāda, kāda tā izskatās," pēc neilga pārdomu brīža piebilda komisija.
Deklarācijas arī liecināja, ka nabaga tiesneši un prokuratori smok smagā parādu jūgā un kreditoriem ir parādā aptuveni tikpat daudz, cik Īrija un Ungārija kopā ņemtas. Noskaidrojās, ka no savas nožēlojamās aldziņas nabadziņi nevar atļauties dzīvot trīsstāvu savrupmājā, braukāt ar ševroletiem vai hammeriem, bet pusdienās ir spiesti pārtikt no mājās sasmērētajām sviestmaizēm ar jēla gurķa šķēli, bet bez doktordesas. Šāda situācija ilgi nevarēja turpināties, tāpēc tiesneši un prokuratori atkārtoja jau pērn izskanējušo lūgumu, aicinot nākamā budžeta konsolidēšanas laikā ieplānot viņiem algas pielikumu.
Latvju zeme gatavojās kārtējiem 4. maija svētkiem, kuros, kā jau tas ierasts, tika plānots pasniegt ordeņus visiem tiem, kuri iepriekšējos svētkos, kad tika dalīti ordeņi, nebija bijuši mājās vai arī nebija vēruši vaļā durvis nesaprotamo bļembaku dalītājiem, baidoties, ka tie ir metāllūžņu pārdevēji. Daudz gan tādu nebija, tāpēc Ordeņu kapituls izmisumā šķirstīja telefongrāmatas, pētīja arhīvos apputējušus vidusskolu žurnālus un aplūkoja konsumācijas meiteņu sakrātās ārzemju pilsoņu reģistrācijas kartes, lai dabūtu rokā kaut vienu, kam pie krūtežas piespraust valsts pašu augstāko apbalvojumu. Beigu galā kāds strēķītis godājamu pilsoņu jau savācās. Piemēram, par teicamo reklāmu nāc uz Rimi, nāc uz Rimi, nāc, nāc! tika nolemts ordeni iešķiebt Pitam Andersonam, savukārt sporta žurnālists Gunārs Jākobsons pie šāda goda tika par uzmundrinošo saucienu goools! tajos retajos brīžos, kad latvju hokejisti deva tam kādu pamatu.
Sensacionālas ziņas tikmēr pienāca no Japānas, kur Fukušimas AES tika izsludināts septītais draudu līmenis, bet pati Fukušima pārdēvēta par Černobiļas priekšpilsētu. "Mēs jau gribējām izsludināt devīto draudu līmeni, taču pavisam netīšām uzzinājām, ka tāda nemaz nav," atzina japāņu eksperti. Vēlāk viņi piebilda, ka visa šī līmeņošanās ir tikai nieks un patiesībā AES nekādus draudus cilvēku veselībai vai dzīvībai nerada. "Vienīgi tempt ūdeni tieši no reaktora vai ēst uz tā jumta audzētus salātus gan nevajadzētu," viņi piebilda. Pasaule atviegloti uzelpoja un atkal varēja pievērsties Lībijai, kur Mua Māra Kadāfi spēki un nemiernieki šo dienu laikā katrs pa trim reizēm bija paspējuši ieņemt Misratas pilsētu un iedzīvotāji ar cerībām gaidīja, ka beidzot atnāks kāds trešais un viņus no tās patrieks.
Saeimas harēmiskais Parādnieks ierosināja KNAB trīsvienīgajai trīsvadībai veikt pārbaudi ar melu detektoru, lai noskaidrotu, kurš runā patiesību, bet kurš ir nekrietns redīss. Rezultāti bija šokējoši: izrādījās, ka Strīķe ir vecene ar pautiem, Vilnītis – sēne, Vilks – dzīvnieks, bet uz jautājumu, ko trijotne domā par pašu Parādnieku, melu detektors neatbildēja: tas piesarka un taisnojās, ka šādus vārdus bez cenzūras nepilngadīgu bērnu un deputātu klātbūtnē nedrīkst publiskot. Diemžēl šī pārbaude samilzušo konfliktu KNAB gaiteņos neatrisināja, un politiķi joprojām bija smagas dilemmas priekšā: atlaist Vilnīti, atlaist Strīķi ar Vilku, atlaist visus trīs, atlaist visu KNAB vai tam visam atmest ar roku un iet skatīties hokeja U-18 izlases spēli un seriālu Būt nemīlētai.
Saeimas deputāts Ainārs Šlesers beidzot izdarīja to, par ko lielākā daļa latvju tautas sapņoja pirmdienas rītos – ierosināja latvju zemē ieviest sauso likumu, lai veicinātu iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu. "Jā, jā un vēlreiz jā!" līksmoja iedzīvotāji. "Ne alu, ne šņabi, ne vīnu, tik skaisto meiteni, un arī tikai pēc tam, kad atiesim!" Diemžēl Šlesera ierosmei bija arī nelabvēļi, kas ieteica vispirms viņam piedzerties un tad gudri runāt, bet, ja nelīdz arī tas, topošo likumprojektu papildināt arī ar punktu, kas paredz atteikties no braukāšanas ar mersedesiem. To Šlesers nosauca par sitienu zem jostasvietas, no kabatas izvilka reiz izmantoto šņupdrāniņu un atkal apraudājās.
Latvijas televīzija paziņoja, ka tiešraidē demonstrēs britu prinča Viljama un Keitas Midltones laulību ceremoniju, jo tas tomēr uzskatāms par pasaules mēroga notikumu. Klīda baumas, ka rādīt kāzas LTV pierunājuši britu karaļnama pārstāvji: viņi bija konstatējuši, ka 1981. gadā, kad Čārlzs precējās ar Diānu, nelietīgā LTV kāzas nav rādījusi un tāpēc laulība vēlāk izjukusi. "Ehh, būtu nu labāk tiešraidē parādījuši medusmēnesi vai vismaz pirmo kāzu nakti," vīlušies nosprieda televīzijas skatītāji, izslēdza televizorus un aizgāja gulēt.