Vai par valdības vadītāju kļuvušais Andris Kulbergs gribēs un drīkstēs realizēt opozīcijā sēdējuša Andra Kulberga plānu, kā Latvijai pelnīt ar patvēruma došanu bagātniekiem, kam nepatikšanas viņu tagadējās mītnes zemēs?
A.Kulberga nākamās valdības deklarācijas un pašas valdības sastāva uzmetumu veidošanas brīdī pienākusi ziņa no Šveices, bet ne par Šveici. Ar banku un banku klientu noslēpumu sargāšanu slavenās valsts starptautiski pamanāmākā avīze "Neue Zürcher Zeitung" (NZZ) 8. oktobrī publicēja rakstu ar virsrakstu "Visas kases ir tukšas: Ķīnā dota vaļa medīt bagātniekus".
Raksta ilustrācijai izmantots fotoattēls ar Ķīnas bagātnieku dzīves aksesuāriem: centrā bagātnieku izklaidēm būvēts automobilis un priekšplānā motociklists, kurš noteikti nav pārtikas piegādātājs "Bolt" vai "Wolt" Ķīnas versijā, bet fonā luksusa priekšmeti pieteikti ar vārdiem "luxury fashion". Attēla parakstā vēstīts, ka Ķīnā esot vairāk nekā pieci simti miljardieru. Tas nozīmē, ka miljonāru skaits tur izsakāms kaut ne miljonos, tad daudzos tūkstošos noteikti. Rakstā stāstīts par to, kāpēc un kādos veidos valsts atņem viņiem bagātības un kā viņi mēģina tās noslēpt ārzemēs.
Šveicieši aplūko Ķīnas un ķīniešu problēmas atbilstoši savai specializācijai finanšu pakalpojumu (drošības) sniegšanā, bet vāciešus uztrauc tas, kā ķīniešu automobiļi izkonkurē vācu automobiļus ne tikai Ķīnā, bet arī pašā Vācijā. Taču Ķīnas varas iestādēm nenāktos kratīt savus bagātniekus, ja ar to arī beigtos stāsts par Ķīnas automobiļu un bezgaldaudzu citu preču eksporta panākumiem. Ja Ķīnā "visas kases tukšas", kā raksta šveicieši, tad tas apstiprina to, ko Ķīnas autobūves industrijā ir saskatījuši vācieši ar kaulainu aci.
Šā gada 8. septembrī "Neatkarīgā" atstāstīja vācu versiju, ka Ķīnas automobiļu zemās cenas, ar kādām ķīnieši izkonkurē "Volkswagen" un jebkuras citas vācu firmas produkciju, esot ne tikai dempings, bet arī blefs, ko Ķīna nevarēs uzturēt vēl ilgus gadus. Ķīnas blefa sabrukumam jāpienāk jo ātrāk, jo vairāk Ķīna eksportē, jo tādā gadījumā Ķīnai jāiegulda aizvien lielāka naudas summa eksporta uzturēšanā.
Ķīnai nākas pārkrāmēt savus reālos ienākumus no kaut vai rotaļu mašīnīšu un visu citu krāmu eksporta uz elektromobiļu eksporta zaudējumu segšanu. Ķīna esot atradusi daudzus veidus, lai eksporta subsidēšana nekristu acīs, ja raugās no ārzemēm. Piemēram, automobiļu ražotājiem esot atļauts gandrīz gadu, bet īstenībā vēl ilgāk nenorēķināties ar saviem autodetaļu vai pakalpojumu piegādātājiem. Esot ražotāji, kas gada laikā noformē bankrotus, atstājot piegādātājus pilnīgi bez atlīdzības, tādējādi radot sociālas problēmas, kuru mazināšana jāuzņemas valstij.
Ķīniešu auto eksporta ekspansija var turpināties tik ilgi, kamēr daudzas citas preces Ķīna var eksportēt ar reālu peļņu, ko novirzīt dotējamo eksportpreču zemo cenu uzturēšanai. Tādu zelta laiku beigas Ķīnai var datēt gan ar kovidafēru, gan ar ASV prezidenta Donalda Trampa tirdzniecības kariem, t.i., ar muitas tarifu celšanu Ķīnas precēm, ar ko D. Tramps nodarbojas kopš savas pirmās nonākšanas ASV prezidenta amatā 2017. gadā. Jau kopš tiem laikiem Ķīnas reālie eksporta ienākumi sākuši sarukt, bet eksporta masa uzturēta ar eksporta subsidēšanu uz parāda. Ne velti tieši pēdējam teikumam NZZ publikācijā pataupīts fakts, ka "Ķīnas kopējais parāds pārsniedz 300 procentus no tās ekonomikas apjoma".
Parādu piramīdas nav iespējams palielināt bezgalīgi. Agri vai vēlu jānoraksta gan parādi, gan bagātības, kas sastāv no prasījumu tiesībām, kas nevar tikt apmierinātas. Šīs grāmatvediskās darbības grezno cīņa par sociālo taisnīgumu. Proti, Ķīnas gadījumā bagātniekiem tiek atņemtas bagātības, pie kādām viņi nemaz nebūtu tikuši, ja Ķīnas valsts nepavērtu viņiem eksporta iespējas uz valsts parādu rēķina. Principā nekas nemainās attiecībā uz tiem bagātniekiem, kuri par tādiem kļuvuši nevis kā eksportētāji, bet kā izpalīgi eksportētājiem pārvērst īpašumos un baudās virspeļņu no eksporta.
NZZ publikācija sākas, citējot tiešo runu no kāda multimiljonāra ASV dolāru izteiksmē, kura vārds publikācijā saprotamu iemeslu dēļ netiek nosaukts. Pie viņa regulāri ierodoties vietējās varas pārstāvji, lai pieprasītu naudu. Reizēm tiek pieprasītas lielas summas, citreiz - mazākas. Katru reizi tiek minēts, ka uzņēmējs pārkāpis kaut kādus noteikumus, lai gan nekādu pārkāpumu vai pašu noteikumu nemaz nav.
"Tagad 54 gadus vecais uzņēmējs vēlas pārvest savu bagātību uz Eiropu, lai pasargātu to no valdības konfiskācijas un - kā viņš pats saka - kādu dienu nodotu to saviem bērniem,” rezumē NZZ.
Tālāk NZZ paskaidro, kā Ķīnā izplešas maksātnespējas ķēdes. To sākumpunkts bija nekustamo īpašumu tirgus sabrukums jau pirms vairākiem gadiem. Pamanāmākās cietējas no tā pašvaldības, kuru izdevumi bija pielāgoti ieņēmumiem no zemes pārdošanas nekustamo īpašumu attīstītājiem. Tagad tie nevis pērk, bet mēģina pārdot savus pusuzceltos būvobjektus.
Pašvaldības cenšas sagrābstīt naudu no tādiem cilvēkiem kā NZZ informators vai no kravas automobiļu vadītājiem, kuru automašīnas novirza uz svēršanu ar sagrozītiem svariem, liekot šoferiem maksāt sodu par atļautā smaguma pārsniegšanu, lai gan īstenībā smaguma normas nav pārsniegtas. Ar šādiem ieņēmumiem nepietiek, un daudzas pašvaldības palikušas parādā ar nesamaksātām algām ierēdņiem, skolotājiem, komunālā autotransporta vadītājiem.
Ķīnas valdība neielaižas tik sīkās blēdībās kā pašvaldība, bet toties ir iedarbinājusi varenu mehānismu CRS: Common Reporting Standard. "Neatkarīgā" jau ir iepazīstinājusi ar šo mehānismu. Latvija ir kļuvusi par tā sastāvdaļu kopš 2016. gada. 2023. gadā Latvijas Finanšu ministrija izskaidroja Saeimas deputātiem, kā Latvija saņem ziņas no 100 pasaules valstīm par Latvijas rezidentu naudu šo valstu bankās, pretī sniedzot ziņas par ārzemnieku kontiem Latvijas bankās. Toreizējā VID ģenerāldirektores vietniece nodokļu jomā, Nodokļu pārvaldes direktore Dace Pelēkā stāstīja, ka pirmie gadi pēc Latvijas pievienošanās CRS pagājuši ar pārpratumiem, salāgojot dažādās valstīs atšķirīgos veidus, ar kādiem datu bāzēs tiek identificētas fiziskas un juridiskas personas pēc viņu personu kodiem, reģistrācijas numuriem, fiziskās vai juridiskās dzimšanas gadiem utt., bet laika gaitā sistēma ievadīta normālas ekspluatācijas režīmā un dod labus rezultātus, t.i., dod naudu no Latvijas nodokļu maksātāju ienākumiem ārzemēs.
No NZZ publikācijas var spriest, ka Ķīnas mērogā šī sistēma iedarbināta mazliet vēlāk nekā Latvijā, bet toties ļauj piedzīt no bagātajiem ķīniešiem miljardos dolāru vai eiro izsakāmas naudas summas. NZZ tomēr piebilst, ka šīs summas nav pietiekamas Ķīnas valsts un tālāk privāto parādu nosegšanai. Cita lieta, ja kaut daļiņu no tādas naudas masas, kādu apsaimnieko ķīnieši, izdotos pārvirzīt uz Latviju. Tad mēs visi peldētu naudā!
Šā gada 24. februārī "Neatkarīgā" atreferēja droši vien pirmo no pasākumiem, kas kvalificējams par Saeimas šā gada vēlēšanām pakārtotu diskusiju. To bija sarīkojusi Latvijas Banka. Pamanāmāko politisko spēku pārstāvjiem bija jāatbild uz jautājumu, kā viņu pārstāvētās partijas savaldītu Latvijas valsts parāda pieaugumu, ja tiktu pie varas.
A. Kulbergs sacīja, ka to iespējams izdarīt, pievilinot pasaules mēroga bagātniekus ar iespēju maksāt Latvijā nodokļus, kuru likmes pazeminātas tieši viņiem A. Kulbergs informēja, ka kopā ar domubiedriem gatavojot priekšlikumus vairāku likumu grozīšanai, lai nodrošinātu Latvijai šādus ieņēmumus.
Pēc tam 11. martā sniegta sīkāka informācija par A. Kulberga plāniem, kā tad viņš "Latviju taisīs par nodokļu paradīzi pieklājīgiem ārzemju bagātniekiem". Turpat sniegti arī viedokļi un argumenti, kāpēc to nebūs iespējams izdarīt. Piemēram, citēts Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste, kurš, no vienas puses, apliecināja, ka "pēdējā laikā ir nodokļu paradīzes. Un tās uzņēmumus pievelk", bet, no otras puses, brīdināja, ka "tās valstis, kurās uzņēmumi dibināti un izauguši, jūtas nekomfortabli. Pēdējā laikā esmu redzējis arvien vairāk un vairāk pretestības un redzējumu, ka ar nodokļu paradīzēm jācīnās. Līdz ar to droši var teikt, ka diez vai šis bizness ir ar ļoti lielu perspektīvu”.
Tajā brīdī, kad tapa 11. marta publikācija, vēl nebija nekādu pazīmju par to, kā pavērsīsies notikumi Latvijā. A. Kulbergs ir Ministru prezidents ar milzīgu uzticības kredītu viņa nākamajai valdībai un tās politikai. Grūti pateikt, vai cittautiešu un viņu naudas uzrašanās Latvijā šo kredītu audzētu vai tomēr deldētu. Vēl jo grūtāk paredzēt, ko Latvija drīkst un drīkstēs atļauties pasaulē, kur starpvalstu attiecību nerakstītie un arī rakstītie noteikumi mainās dienu no dienas.
