Latvijas Banka (LB) sapulcināja visu Saeimā darbojošos frakciju pārstāvjus, lai viņi atbild uz jautājumu, “vai valsts parāda kritiskais slieksnis ir tuvu?”.
Sarunā 20. februārī piedalījās sešu Saeimā iekļuvušo partiju pārstāvji. No šīm partijām valdošo koalīciju izveidojušas partijas “Jaunā vienotība” (JV), “Progresīvie” un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), bet opozīcijā palikusi Nacionālā apvienība (NA), partija “Latvija Pirmajā vietā” (LPV) un “Apvienotais saraksts” (AS), kas viņu pašu vārdiem pieteikts kā “bezpartejisku profesionāļu veidots politisks spēks”, bet ar partijām līdzīgu struktūru ir apgādājies. LB rīkotais pasākums sakrita ar tādu pamācošu brīdi, kad Saeimā izjuka septītās - tieši tās partijas frakcija, kas saucās “Stabilitātei!”. Tā ik pa laikam atklājas, ka cilvēku lietotie vārdi ir pilnīgi pretēji tam, ko šie cilvēki dara; ka viņi caur baiļu noliegumu atklājuši to, no kā visvairāk baidās u.tml. Šīs cilvēku dabai neatņemamās iezīmes nav svešas arī tiem politiķiem un viņu izveidotajiem grupējumiem, kuri īstenībā ne tik “vienoti", “apvienoti” vai “savienoti", ne tik progresīvi, nacionāli vai pirmšķirīgi, cik tas rakstīts uz viņu grupējumu izkārtnēm.
Sarunas iesākumā LB sava darbinieka Oļega Tkačeva personā sniedza Latvijas valsts parāda raksturojumu virkni:
Tomēr LB arī ir banka - kaut specifisks, bet tomēr aizdevējs, kas nevar atļauties pasludināt naudas aizņemšanos par iznīdējamu ļaunumu. No parādu radīto briesmu uzskaitījuma O. Tkačovs pārmetās uz to, ka parāds pats par sevi nav nedz labs, nedz slikts. Pastāv situācijas, kad valdības aizņemšanās ir ekonomiski pamatota
Ir iespējama aizņemšanās, kas ar ekonomiku saistīta tādā nozīmē, ka valsts ekonomika nevar pastāvēt bez valsts.
LB prezentācija beidzās ar atzinumu, ka aizņemties pareizos brīžos un pareizos apjomos pareizu mērķu dēļ ir labi, bet aizņemties nepareizā laikā parasti par daudz, bet kādreiz varbūt arī par maz iztērēšanai bez pamatojuma ir slikti. LB novēlēja politiķiem rīkoties pareizi un lūdza pastāstīt, ko katrs no viņiem, t.i., viņu pārstāvētās partijas uzskata par pareizu aizņemšanos un aizņēmumu tērēšanu.
Koalīcijas vārdā par Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāju ieceltais “progresīvais” Kaspars Briškens LB prezentāciju slavēja par ļoti sabalansētu skatījumu, kas neideoloģizē valsts parādu. Proti, nepasludina parādu vai parāda palielināšanu par sliktu pēc savas būtības. Atsaucoties uz parāda pirmo lēcienu pasaules finanšu krīzes laikā, K. Briškens pamanījās vienlaicīgi nosodīt gan Latvijas aizņemšanos, lai glābtu “Parex” bankas īpašniekus un noguldītājus, gan valsts izdevumu samazināšanu. Labāk taču būtu bijis aizņemties ar pamatojumu, ka nauda netiks izšķērdēta, bet mērķtiecīgi ieguldīta. “Galvenais, uz ko “Progresīvie” raugās, ir ilgtspējīga ekonomiskā izaugsme ar spēcīgu industriālo politiku, kādas Latvijai šobrīd nav, un tad lēnām iet ārā no [parāda] pieaugošās dinamikas.” Novēlējuma izpilde tikpat ticamā kā sadzīviskā līmenī būtu apņemšanās vingrot, ievērot diētu un studēt matemātiku no nākamā gada 1. janvāra.
ZZS šobrīd parlamenta deputāta statusā pārstāvošais Uldis Augulis atzina, ka “LB prezentācijā daudzas lietas tika ļoti labi parādītas, bet trūka tā, kas prasītos no LB - nebija par to, ko un kā darīt.” Par to U. Augulis saņēma aizrādījumu no LB nolīgtā sarunas vadītāja, ka LB atbild par datiem, bet politiķi - par datu izmantošanu jeb darīšanu. Ja nu tā, tad U. Augulis ar atrunu, ka ZZS partijiskais piedāvājums sekos tuvāk Saeimas vēlēšanām, pauda savu viedokli, ka jāsamazina valsts izdevumi: “Pēdējos 10 gados mēs esam pieaudzējuši izdevumus milzīgā apmērā. Saprotam, ka ir politiku izmaiņas, ko mums likusi Eiropas Savienība, bet mēs joprojām esam milzīgi izšķērdīgi".
Trešo un pēc statusa galveno - premjeres - partiju JV pārstāvošais K. Briškena vadītās Saeimas komisijas sekretārs Mārtiņš Felss pārsteidza ar pieticību peldēt pa straumi, lai kur tā arī nestu: “Situācija ir ne laba, ne slikta. Parāda līmenis pieaudzis, bet starp ES valstīm esam parāda līmeņu apakšējā trešdaļā. Viss ir relatīvi!”
Opozicionāru statuss prasa no cilvēkiem izteikties žiperīgāk. NA līdere Ilze Indriksone sāka kā M. Felss, ka “mēs neesam bezcerīgā situācijā - tā ir labā ziņa", taču tālāk pārgāja pie sliktām ziņām, ka “riski ir lieli": “Jau šajā [2026. gada] budžetā valsts nespēj nofinansēt neatliekamās vajadzības. Protams, tas saistībā ar valsts aizsardzības izdevumu pieaugumu, bet ne viss aizņēmums aiziet aizsardzībai. Mēs naudu apēdam.”
AS spilgtākais runasvīrs Andris Kulbergs norādīja uz šīs “apēšanas” mehānismu, kad tagad 1,8 miljoniem un pārskatāmā nākotnē 1,4 miljoniem cilvēku jāuztur 3,7 miljonu cilvēku vajadzībām būvēta infrastruktūra. Rezultātā uz vienu Latvijas iedzīvotāju garāki ceļu (ieskaitot dzelzceļu) un elektrības vadu gabali nekā citās valstīs, mazs elektrības patēriņš uz vienu patērētāju un nenoslogotajam elektrosadales tīklam paralēlais cita energonesēja - dabas gāzes sadales tīkls. Un tagad tam visam klāt tiek būvēts “Rail Baltica”, kas padarīs Latvijas iedzīvotājiem uzkrauto parādu nastu pilnīgi nepanesamu.
LPV Kristapa Krištopana personā norādīja, ka mūžīgi taču nevarēs turpināt Krišjāņa Kariņa valdību laikā uzņemto tempu aizņemties caurmērā divus miljardus eiro gadā. Atteikties no tādas prakses vajagot ne nezināmā nākotnē, kā bet tūlīt pat ar sabalansētu budžetu. Kā to sasniegt - valsts ieņēmumus palielināt un izdevumus samazināt. Bet kā tieši ieņēmumus palielināt un kādus izdevumus samazināt?
Tieši tāpat kā daudzas reizes iepriekš gadu desmitu garumā, runātāji centās pārliecināt viens otru un sevi, ka tagad nu gan ir radušies priekšnoteikumi pārejai uz darbību augstākā, labākā, gudrākā utt. līmenī.
A. Kulbergs aicināja pārtraukt “nabagmājas domāšanu: celt nodokļus un samazināt izdevumus, pa spirāli izejot uz nākošo nodokļu celšanu un izdevumu samazināšanu.” I. Indriksone precizēja, ka īstenībā esot vēl sliktāk, jo mēs ejam ne pa spirāli, bet taisni uz leju. Nenovirzīšanās no tāda kursa notiek arī tādējādi, ka visu laiku tiekot runāts viens un tas pats: “Problēma nav tā, ka nav bijis plānu, bet tā, ka bijis pārāk daudz plānu,” apliecināja I. Indriksone.
Kā pretsvaru lejup ejošajai spirālei A. Kulbergs piedāvāja Latvijas iedzīvotāju skaita noturēšanu vismaz virtuālā veidā, pievilinot pasaules mēroga bagātniekus ar iespēju maksāt Latvijā nodokļus, kuru likmes pazeminātas tieši viņiem. Mēs ņemsim no viņiem mazas naudiņas un neprasīsim, lai cilvēki mainītu savu ierasto dzīvi zem palmām pret Latvijas klimatu. Diemžēl nav pārliecības, ka Latvijai tagad ļaus to, ko iepriekš aizliedza, tiklīdz kaut cik pamanāmu masu sasniedza pēc būtības līdzīgā plāna izpilde, tirgojot uzturēšanas atļaujas Eiropā pret ieguldījumiem nekustamajā īpašumā Latvijā. Autortiesības uz šo ātri vien izbrāķēto ideju pienākas tagadējam LPV līderim Aināram Šleseram.
U. Augulis atzīmēja, ka pareizā ieguldīšana prasa atbrīvoties no nepareizās ieguldīšanas. Labāk ieguldīt nevis aizlienētu, bet ES dāvinātu naudu. Valsts iemanījusies ar šo naudu segt tās budžeta pozīcijas, kurām nepietiek ar nodokļos iekasēto naudu. “Tūlīt nāks nākamais ES plānošanas periods, par kuru mums jāsaspringst, lai Eiropas Komisijai pierādītu nepieciešamību novirzītu naudu tur, kur iespējami nākotnes ieņēmumi,” teica U. Augulis. Būtu derīgi izmantot viņa kā bijušā labklājības ministra pakalpojumus šādās sarunās, lai valsts netracinātu iedzīvotājus ar miljoniem eiro iztērēšanu sabiedrisko attiecību kampaņām par iestāžu funkcijām, vecāku atbildību un diskriminācijas nosodīšanu.
K. Briškens palika pie sava un daudz saprotamākā plāna, ka Latvijai vajag aizņemties, aizņemties un aizņemties, jo “bezdeficīta budžets ir ideoloģiska, nevis ekonomiska pozīcija"; “kovidlaiks ir nobrucinājis neoliberālisma dogmas, ka bija pamatā fiskālajām konsolidācijām arī Latvijā”.
