Četrdiennieks zem koda nosaukuma Lieldienas bija noslēdzies, visu iespējamo konfesiju svētie tēvi un draudžu gani sprediķus bija nolasījuši, Lieldienu zaķi svinīgi upurēti, olas sasistas un apēstas vai vismaz šūpojoties apskādētas, kūla un mazdārziņi – nodedzināti, viss, kas applaucējams, – applaucēts un viss, kam vien varēja piezīsties, – ar ērcēm klāts, pēdējie bļitkotāji no ledus nocelti, pirmie peldētāji no ūdens izmakšķerēti, un latvju tauta ar lielām mokām pieslēdzās kārtējai darba nedēļai.
Pamīdījušies pa sniegotajiem mežiem un nevienu sēni neatraduši, pohainie latvju bāleliņi, kuriem jau sāka rēgoties baltgalvas grifi, ziedoši kaktusi un dejojošas klaburčūskas, žēli nopūtās, ka nu vairs pat noindēties nav ar ko, un ķērās pie alternatīvām metodēm – Lapmežciemā tie sāka salātos likt vēlziedes, parastās apdziras, četrlapu čūskogas, vārpainās krauklenes, velnarutkus, driģenes un citas garšīgas lietas, lai beidzot pieliktu punktu šīm šausmām. Dažiem izdevās, dažiem – ne pārāk.
"Visu zemju dzērājšoferi, savienojieties!" vēl pirms Lieldienām apņēmīgi noteica valsts bijušais otrais augstākais Batjka Straume, varonīgi izrija polšu, vēl varonīgāk uzdzēra virsū pusmučeli Taizeļa un neuzkoda, pārliecinājās, ka ir savācis 1,9 promiles, sēdās pie stūres, iekliedzās: Banzai! un devās tieši ceļu policistiem rīklē. Kaut kur Tukuma pusē viņš tika godam sagaidīts un apturēts. Portāls nuvairsnepietiek.com ziņoja, ka Straumem ne pie dvēseles, ne ķešā nav bijis pat piecīša, turklāt viņš bijis mazliet bažīgs par paņemšanu un uzmešanu, tāpēc Batjkam iešķiebtas desmit sutkas par atrašanos pie stūres beznaudas stāvoklī. "Vo, riktīgs vīrs – mūsējais!" atzinīgi noteica 217 autovadītāju, kurus par braukšanu dzērumā aizturēja Lieldienās. "Kā, vai tad nedrīkst?! Mēs lasījām, ka pat VVF pie stūres bijusi pilnīgā tapā!" neizpratni pauda šoferi, kuri kaut kāda pārpratuma pēc nebija aizturēti. Par godu tam, ka Batjka Jūrmalā atsēdēja desmit sutkas, pateicīgā tauta kūrortpilsētā svētkos nodedzināja niedres akurāt desmit hektāru platībā, bet pats Straume nāca klajā ar grēku nožēlu, no kuras varēja secināt, ka viņš ir vācis kopā dvēseli, rakstījis dzejoļus un Dormeo matraču reklāmas tekstus, pārdomājis savu dzīvi un atzinis, ka labāk būtu, ja ķurķī viņu iespundētu kopā ar Lindsiju Loenu vai vismaz Allu Pugačovu.
Visas pasaules uzmanība bija pievērsta Londonai, kur laulības ostā gatavojās stūrēt princis Viljams. Bukmeikeri slēdza derības, vai piektdien līs, snigs, putinās vai trīcēs zeme; vai līgavainis pēdējā brīdī pārdomās un pie altāra pastums savu brāli Hariju; vai Latvijas TV brīdī, kad līgava un līgavainis sacīs savus jāvārdus, palaidīs pamperu reklāmu; vai kāzu mielasta laikā kaut viens no viesiem atlūzīs ar seju rasolā un vai Londonas krievu diaspora izmantos vienreizējo iespēju uz Vestminsteras abatijas drupām nodziedāt Ģeņ pobedi. Kāzām bija gatavojies arī VVF Zatlers, kurš savu īpaši sacerēto Karaļa runu sākumā divas reizes izmēģināja gultā zem segas, bet pēc tam arī universitātē – bez gultas un segas, toties no tribīnes. Uzzinājis, ka uz kāzām nav aicināts, VVF Zatlers mazliet sapīka un paziņoja, ka šādā gadījumā vismaz piedalīsies lielajā talkā.
Pazemīgais Tērētāju aizsardzības centrs (PTAC) pēkšņi savos kambaros atrada ES direktīvu, kas regulēja rotaļlietu drošību, un ar lielu pārsteigumu secināja, ka aplam bargās ES aplam bargā direktīva attiecas arī uz bērnu grāmatiņām. Proti, rotaļlietas definīcijai atbilstot jebkurš izstrādājums vai materiāls, kas īpaši projektēts vai paredzēts, lai ar to rotaļātos bērni, kas ir jaunāki par 14 gadiem, tātad – arī grāmatas. PTAC norādīja, ka grāmatas ir visai bīstama lieta – ar to stūriem var izdurt aci, pastāv ķīmiskās saindēšanās riski, ja grāmatas ilgstoši elpo momentlīmes vietā, turklāt iespējami arī aizrīšanās vai nosmakšanas draudi, ja tās izmanto kā zaceni. "Pareizi ir, nav ko ķēpāties ar grāmatām – datorā spēlītes spēlējot, vēl neviens sīcis sev neko sliktu nav nodarījis," atzinīgi šo soli vērtēja vecāki.
Amerikāņi nodomāja, ka ir 1. aprīlis, tāpēc Eiropas Padomes prezidenta postenim izvirzīja bijušo kalifornatoru Švarcenēgeru. "Franči noteikti negribēs vācieti, vācieši negribēs itālieti, itālieši negribēs francūzi, indieši negribēs indiāņus, turki – peruāņus, moskaļi – hoholus, slātavieši – čangaļus, arābi – ebrejus, tie negribēs neko, bet austrietis Švarcenēgers spēs apmierināt visus. Un beigu galā – vai tad jums kā 51. ASV štatam nav vienalga, kas to jūsu pagastu vada?!" neizpratni pauda bijušā kalifornatora un gubernēgera padomnieki. "Nu, par to, ka viņš spēs apmierināt visus, pat nešaubāmies – filmā redzējām, ka viņš pat dzemdēt prot!" zvaigāja eiropieši. Savukārt Latvijā tika piedzīvota vēl nebijusi politiskā aktivitāte. "Jā, jā un vēlreiz jā! Švarcenēgeru par prezidentu! Tā viņiem tajā Eiropā arī vajag, zinās, kā par mums ar savām regulām un direktīvām ņirgāties! Un vēl Slakteri ar Kalvīti viņam par padomniekiem, un vēl Repši, tad vēl arī..." Eiropas politisko nākotni sajūsmā zīmēja latvju bāleliņi.
Amerikāņu pokera spēlētāji kādu rītu pamodās un konstatēja, ka ir atslēgti no ierastajām vietnēm, kontiem, katla un siles. Izrādījās, ka jau piecus gadus viņi ir legāli spēlējuši internetā pokeru, bet pavisam nelegāli norēķinājušies par spēli ar dolāriem, banku čekiem un elektroniskajiem maksāšanas līdzekļiem. "Ja norēķini būtu veikti sērkociņos vai izlietotos prezervatīvos, viss būtu okidoki," paziņoja amerikāņu prokuratūra. Par laimi, latvju bāleliņiem šādi trakumi nedraudēja – tie joprojām, pat pirmās klases solā sēžot, varēja spēlēt pokeru, durakus, ēzeļus, šahu, dambreti un pat golfu – galvenais, lai netraucētu skolotājai.
Latvijas hokeja izlase pamazām brieda pasaules čempim, un reklāmās parādījās jauni motīvi: līdzās "skatīties, kā spuldze deg" un "skatīties, kā zāle dīgst" reklāmisti piedāvāja arī tikpat laikietilpīgu lietu kā "skatīties, kā Latvijas hokejisti golu mēģina mest". Pārbaudes spēles ar norvēģiem eksperimentiem izmantoja ne tikai pats galvenais Značoks, bet arī pāļu pavēlnieks Lipmans. "Oho, viņi pat par 15 latiem vēl velkas uz spēlēm?! Labi, nākamreiz uz šiem sētas mačiem uzliksim sotaku vai visu tūkstoti par biļeti!" par skatītājiem brīnījās Lipmans. Kā jau vienmēr, izlasei tika izvirzīti uzdevumi, kas šogad bija visai dažādi. Rīgas Dinamo vadība saviem spēlētājiem lika ielavīties Krievijas izlases ģērbtuvēs un Bikovam vai Radulovam nospert Gagarina kausa kopiju. Premjerlācītis Dombrovskis bija pārliecināts, ka jāiekļūst ceturtdaļfinālā, un bija varen izbrīnīts uzzinot, ka jau labu laiku elites divīzijā nespēlē tikai astoņas komandas. Ģenerālmenedžeriskais Ozo savukārt pavēstīja, ka mērķis ir izkļūt no grupas, uzdevums – neizzvelties uz pirmo divīziju, plāns – uzspēlēt hoķi, bet vīzija – kārtīgi sadzerties sļivovicu un saēsties haluškas. Kaut kā uz Bratislavu izlase aizkratījās, bet, ko tur ar viņiem izdarīja dāņi, tas jau būs cits stāsts.