Kad latvju bāleliņi pēc četrām svētku brīvdienām ilgu un grūtu pārdomu rezultātā noskaidroja savu atrašanās vietu, likvidēja pēdējos rasola un boržomu krājumus, noplēsa trīs kalendāra lapiņas 2021. gada kalendārā un uzzināja, ka Latvija atšķirībā no Lielbritānijas un Zanzibāras joprojām atrodas Eiropas Savienības sastāvā, viņi ķērās pie pārējo jaunumu izpētes.
Izrādījās, ka līdzās minimālās mēnešalgas paaugstināšanai, pensionēšanās vecuma robežas pacelšanai, Pūres un Jaunsātu sauso ateju pievienošanai Tukuma komunālajiem uzņēmumiem un citām tikpat būtiskām lietām no 1. janvāra sabiedriskie mediji izgājuši jeb, ja precīzāk, izgājināti no reklāmas tirgus. Iesākumā latvju bāleliņi gavilēja, ka nu vairs LTV ēterā nebūs apnicīgo un kaitinošo reklāmu, taču vēlāk izrādījās, ka lieta ir daudz nopietnāka. “Pa kuru laiku tagad aiziet uzpīpēt vai uz tualeti? Kad uzvārīt kafiju vai satosterēt desmaizes? Kad ielikt bērnu vannā, izvest ārā suni vai iztīrīt runcim kasti? Desmitiem darbu paliek neizdarīti, desmitiem filmu neredzētas!” pukojās LTV skatītāji.
Kamēr vēl nebija iestājusies pareizticīgo Ziemassvētku vārdā nosauktā komandantstunda jeb brīvdienu mājsēde ar iekšdirnes un dīvānbezdes elementiem, bija laiks savilkt galus par iepriekšējās sēdes, dirnes un bezdes laikā notikušo. Izrādījās, ka četru dienu laikā par nemājsēdēšanu sākti 2957 administratīvie procesi, bet vēl 7468 reizes policisti pārkāpējiem preventīvi pakratījuši ar pirkstu vai brīdinājuši pa muti. Par lielākajiem izcilniekiem nācās atzīmēt kādu kompāniju Tukumā, kas tika aizturēti par automašīnas pagrieziena rādītāja nerādīšanu un drošības jostu neaizkorķēšanu, taču pie tuvākas apskates noskaidrojās, ka šoferis ir sēdies pie stūres reibumā, bez tiesībām un ugunsdzēšamā aparāta, turklāt zagtai mašīnai, kura norakstīta un utilizēta, bet pārējie ir no dažādām mājsaimniecībām, pašizolācijā un karantīnā esoši, oficiāli atzīti par nedzimušiem vai beigtiem, turklāt visi gribēja izkauties ar policistiem vai vismaz pārgulēt ar to mātēm. Par visu to kompānija kopā salasīja sodu, kas līdzvērtīgs Tukuma gada budžetam un vēl mazliet paliktu pāri Mazpisāniem un Zabļedovkai.
Savukārt Kariņpaps pirms kārtējās Melnās Otrdienas jau savlaicīgi ieblieza tekstu, ka “valdībai un visai sabiedrībai nepieciešams skaidrs un ikvienam saprotams vakcinācijas plāns - tā ir mūsu valstij vislielākā prioritāte”, bet pēc tam precizēja, ka “1940. gadā dzimušam pensionāram Balvos būtu jāsaprot, kā viņš varēs tikt pie vakcīnas - tas ir pats svarīgākais”. “Pag, pag, tiešām pensionāram Balvos, nevis tantei Bauskā?” par šādu valstiskā kursa spēju maiņu bija neizpratnē veselīgā Viņķele, taču viņas jautājums pazuda kaut kur valstsgribīgā Levita tukšmuldē par vissaprotami, ka “vakcinācija pret Covid-19 ļaus pasargāt apkārtējos cilvēkus un mūs pašus, tāpēc mums pašiem un apkārtējiem cilvēkiem pēc iespējas ātrāk ir nepieciešams izpildīt vakcinācijas programmu, ja pat tā to nevēlas un spirinās pretī”.
Stundas ritēja, bet Kariņpaps joprojām nebija ticis pie vakcinācijas plāna - Viņķele joprojām kartē izmisīgi meklēja, kur ir Balvi. Nu premjeram bija gana: viņš sita dūri galdā tā, ka kafijas tasīte palēcās, karotīte prasīja patvērumu Rinkinkēvičam, cukurtrauks rakstīja iesniegumu organizācijai “Glābiet bērnus”, bet biedrs Bordertaunbordāns sāka žagoties. Kariņpaps aicināja atparistus izvirzīt jaunu, enerģisku un spējīgu veselības ministra amata kandidātu, jo ar šo veco, kuslo, miegaino nespējnieci vairs neesot aršana. “Jau trīs valdības sēdēs esmu gaidījis, kad Veselības ministrija prezentēs šo plānu, beigu galā es to naktī saņemu, bet no kā - no Levita, kurš to savukārt nokačājis kādā pornofilmu portālā!” Kariņpapa neizpratni bija radījuši arī iepriekš pieņemtie lēmumi attiecībā uz līgumiem ar vakcīnu ražotājiem, kā arī tas, ka Latvija esot atteikusies no piedāvātajām “Pfizer Pferder Pifpafmurderer” vakcīnu papildu devām. “Te vērojamās kļūdas ir tik lielas kā Vidiņietes pup… Es gribēju teikt - tik smagas kā Veselības ministrijas durvis!” gribēja teikt, bet nepateica Kariņpaps.
“Tie ir meli, klaji, balti meli! Tik balti kā Kariņa kunga sirmie mati,” sašutumā noelsās veselīgā Viņķele, noliedzot premjera teikto, ka Latvija būtu atteikusies no papildu vakcīnām pret Covid-19.
Pēc tam viņa LTV raidījumā “Bērtules jautājums” premjeram sakurināja tādu Bērtuļa nakti, kas viņš, nabadziņš, nākamajā dienā pats labprātīgi aizdieba tapt izjautāts, tikai ar nosacījumu, ka viņš to kašķīgo sievišķi neredz ne blakus kadrā, ne pie galda, ne iekāpjot lidmašīnā braucienam uz Taiti. Viņķele akceptēja demisijas pieprasījumu, stenderē neieķērās un tikai caur puķēm un šļircēm norādīja uz premjera nespēju operatīvi risināt operatīvus jautājumus, kā arī šķendējās par to, ka Kariņpaps nevis pasaka visu acīs, bet raksta tviterī. “Kas tas vispār par vīrieti - es taču viņu nebūtu ne piekāvusi, ne likusi braukt 1,34 promiļu reibumā un Nometņu ielā iepakaļoties citā mašīnā! Nu, varbūt būtu ielaidusi ar puķu vāzi, bet tas tā.”
Uz laiku veikt veselības ministra pienākumus Kariņpaps gribēja uzticēt aizsardzības Pabrīķim, taču saskārās ar negaidītu pretestību. “Ej taču tu pa gaisu!” skanēja atbilde. “Es nebūšu nekāds veselības ministra aizvietotājs vai kaut kāds cits jampampiņš! Ņemies ar to pats!” Pabrīķis tika izsaukts uz paklāja pie premjera, un beigu galā viņš tomēr piekrita. “Man teica, ka šis krēsls būs jāpieskata tikai līdz vakaram. OK, krīzes apstākļos, valsts un sabiedrības veselības interesēs, piekritu - palasīšu sporta ziņas un, ja viss ieilgs, paskatīšos Rīgas un Minskas “Dinamo” hokeja spēli,” vēlīgi noteica Pabrīķis.
Tā arī bija - jau tās pašas dienas vakarā veselības ministra amatā tika ievēlēts bijušais ekonomikas pianists Pavļuts. “Man līdzīga sajūta, it kā es gatavotos aiziet karā. Valstī ir šausmīga situācija, mirst cilvēki, esam pandēmijas sliktākajā punktā, ielās mētājas līķi, morgi pārslogoti un vēl pie visa Latvija zaudēja handbolā,” situāciju vērtēja Pavļuts. “No rītdienas mana galvenā prioritāte būs vakcinācijas tempa kāpināšana. Turpināšu Ilzes darbu, un viņas kurss nemainīsies,” teica Pavļuts, gatavs galopa solī, skanot kovidmaršam un koronavīrusa rekviēmam, mesties darbā. “Eu, eu, puis, kas tad tas bija?!” viņa teiktais nez kāpēc neielīksmoja Kariņpapu. “Bet vispār - ļoti labs kandidāts, viņš ir visādos veidos, no priekšas un aizmuguriski, gatavs sākt šo darbu. Nešaujiet uz pianistu, viņš vakcinē kā prot!”
Un vēl valdība noteica, ka ierobežojumi un komandantstundas nedēļas nogalēs būs spēkā līdz 25. janvārim. “Bet līdz kuram tad tie ierobežojumi bija plānoti, vai tad ārkārtas situācija jau nebija noteikta līdz septītajam vai kuram tur februārim, martam, Ziemassvētkiem vai 2023. gadam?” nu jau vairs neko nesaprata nepateicīgā latvju tauta. Tas gan visiem ātri aizmirsās, jo beidzot notika arī kaut kas labs -
valdība paplašināja ārkārtējās situācijas laikā klātienē nopērkamo preču klāstu, izredzēto sarakstam pievienojot arī zeķbikses, kaklautus, cimdus, lāpstas, elektroierīces telpu apsildīšanai un pergamenta papīru.
“Fū,” atviegloti nopūtās latvju bāleliņi. “Ja jau varēs nopirkt zeķbikses un pergamenta papīru, dzīve vairs nemaz tik sūdīga neizskatās.” Tāds, lūk, priecīgs stāsts.
