Nedēļas nogali latvju bāleliņi varēja pavadīt vienos priekos. Klāt bija tā diena, kurā visu televīziju visu kanālu visās paketēs un ieliktnīšos tika demonstrēta kinolente, kurā, skatoties atpakaļgaitā, mistisks spoku kuģis ceļas no okeāna dzelmes, sabada aisbergu un izglābj tūkstošiem cilvēku, kurus aizved uz Harlanda un Volfa kuģu būvētavu Belfāstā.
Taču šoreiz ar plastmasas sirsniņām un ziediem ik gadu svinētais notikums nobālēja kā cita priekšā: policijas noslodzes, virsslodzes un pārslodzes dēļ bija notikusi atteikšanās no komandantstundas jeb brīvdienu mājpirdes, kā to dēvēja valdība, tāpēc laimīgā tauta beidzot varēja naktīs iziet ārā un laimīgi sasalt tur ragā. It īpaši tas bija svarīgi mēnessērdzīgajiem, tomēr arī citi, lādēdamies un siltās zeķes vilkdami, devās ielās, jo šādu iespēju nedrīkstēja laist garām. Mājbezdes atcelšanai bija arī ekonomisks pamats: ar fotoradariem apkārtklīdeņus ķert nevarēja, bet no administratīvajiem protokoliem nebija jēgas, jo pilsoņiem, kuriem tos izrakstīja, lielākoties piederēja tikai tukša trīslitru burka, palodze un mušupletne, līdz ar to arī piedzīt no viņiem neko nevarēja.
Pa to laiku valdība radīja lielas problēmas nedzērājiem un ballētājiem, kuriem nu nācās domāt, kā pildīt finanšu Skrūdža Reira nelabās aizdomas un pēc 500 eiro par katru bērnu saņemšanas mesties trakulīgās ballītēs un visu saņemto piķi notriekt, neatstājot ne centa, ne santīma, ne kapeikas un ne tugrika nabaga bērniņiem, kur uzpūstu vēderu, melnām mutēm un skrandās vai pat pliki sēdēja aizkrāsnē. “Ja cilvēks dabū 500 eiro, viņam jābūt sociālo dienestu redzeslokā. Varbūt ir nepieciešama palīdzība, sociālā korekcija, ārstēšanās no atkarībām kādām, ja cilvēks nevar dabūt darbu, lai pašam no gaisa katru dienu birtu vismaz minimālajā līmenī atalgojums, - tādu naudu, tādu naudu, par to taču aunu var nopirkt!” teica Skrūdžs Reiris.
Nu gan visi steidza iesniegt priekšlikumu priekšlikumus un likt priekšā iesniegumu iesniegumus, kam piešķirt pabalstus, par ko un kādā apjomā. Šaurajā bezizejā uz iesniegumu pieņemšanu gandrīz iesprūda JKP, LKP, PSKP, ZZS ar STS, MZGD un Petraviča, kuri rosināja piešķirt 200, 250 vai 2500 eiro pensionāriem un invalīdiem, kā arī visiem pārējiem, kuriem var piešķirt. Arī Kariņpapam jaunākie valdības reitingi bija nodzinuši skopumu, tāpēc viņš solījās neapstāties pie sasniegtā un sniegt palīdzību arī citām sabiedrības daļām. Piemēram, bezbērnu ģimenēm bija plānots izmaksāt 500 eiro par katru bezbērnu, tomēr pie šī jautājumiem valdība vēl prātoja maķenīt piestrādāt.
Nekādā galā valdība netika ar skolām, otrdienā atkal paziņojot, ka no pirmdienas mācības klātienē varētu atsākt 1. -4. klašu skolēni pašvaldībās ar zemu Covid-19 saslimstību, taču otrdienas lēmumu par pirmdienu vēl vajadzēja apstiprināt ceturtdienā. Situācija pa to laiku bija mainījusies, un atkal nācās veikt pārrēķinus, 14 dienu kumulatīvo saslimstību reizinot ar 200 saslimušajiem uz 100 000 iedzīvotāju, izdalot ar kvadrātkilometriem uz konkrēto iedzīvotāju skaitu un izvelkot kvadrātsakni no “pī”. Lai gan valdība solījās šo reģionālo principu pārskatīt ik pa divām nedēļām, tas vienalga nozīmēja, ka Dubeņos vai Dzērumos dzīvojošais, bet Pāvilostā vai Durbē pierakstītais kovidiedzīvotājs var netīšām aizklapēt visas skolas dzimtajā pusē, jo epidemioloģiski akumulatori kumulatīvi akropoliskā saslimšana, dalot iedzīvotājus ar kvadrātsakni, tur palēktos par baisiem 1000%.
Joprojām tika lauzti šķēpi ap skaistumkopšanas nozari - atļaut to no 22. februāra, 8. marta, 23. jūnija vai 1. septembra, turklāt visiem vai tikai erotiskās un parastās masāžas saloniem, tetovētājiem, kā arī skropstu, uzacu, nagu un ragu pieaudzētājiem.
“Es no tā visa neko nesaprotu, man nav ne jausmas, kas ir mikropigmentēšana, man mājās nagus apgriež sieva,” no neērtiem jautājumiem atvairījās Kariņpaps. “Prasiet par šīm lietām tai tur, kā viņu, ar tiem smukajiem nagiem - ā, Petravičai! Nu, vai infektoloģiskajai Rozentālei.” Pagaidām no 1. marta tika ļauts atsākt darbu klātienē frizieriem, manikīriem un pedikīriem, kuriem gan tika izvirzītas līdzīgas prasības kā lieltirgotājiem, proti, nodrošināt katram klientam 25 kvadrātmetru lielu platību, kā arī groziņus un elektronisko uzskaites sistēmu pie ieejas.
Lai bāleliņiem dzīve par aveni neliktos, kaut ko vajadzēja arī aizliegt. Izvēle apstājās uz kalnu slēpošanas bāzēm, kurām uzkrāva vēl stingrākus kovidierobežojumus, bet kameršļūkšanu aizliedza kā nācijas interesēm neatbilstošu un bīstamu. Ar jaunajiem ierobežojumiem tika noteikts, ka uz kalna vienlaikus drīkst atrasties tikai 300 personas un arī tad, ja katrai no tām nodrošināti vismaz 70 kvadrātmetru ārtelpas un visur ir iespējams ievērot divu metru distanci. “Ko tad jūs iedomājāties, sportot svaigā gaisā - tas jums nav sabiedriskajā transportā vai lielveikalā spaidīties!” šo lēmumu pamatoja valdība. Pie viena tika noteikts, ja kalnu slēpošanas sporta bāzes teritorijā tiek izsniegts ēdiens līdzņemšanai, tuvumā nedrīkst būt galdi vai soli. “Lai sēž uz dēļa pašu iebrauktajā špūrē vai stāv kājās,” teica valdība, piemirstot, ka sēdes redzamas “dzīvajā”.
Taču pats lielākais trakums sanāca ar augsto amatpersonu sevis iecelšanu vakcinācijas vēstnešu, izvakcinējamo patronu, savakcinējamo svēto vai, ja galīgi nepaveicas, novakcinēto mocekļu kārtā. It kā sabiedrībai nebija iebildumu, ka ministri uz sava pleca kā pirmie pārbauda “AstraZenekas”, “Pferder Pfizerus” un citus “Sputņikus”, taču ārpuskārtas bezrindas priekšrinda radīja sajukumu. Tā sūtīja kļūdainus mesidžus, ka jau sākusies arī pianistu, no skapja iznākušo, tūrisma augstskolas beigušo, “Pērkona” dziedātāju, futbola federācijas prezidenta krēslā netikušo, uz aizsalušo Rīgas jūras līci stulbi blenzošo, glupības par armijas izvešanu ielās muldošo, bijušo Valmieras mēru, miljonāru atvašu, kā arī bērnu vakcinācija. “Un šie te būtu tie vēstneši?!” sašuta nepateicīgā latvju tauta. “Pat purgenu vai smektu viņi nav pelnījuši, kur nu vēl vakcīnu!” Šāds noskaņojums nepalika nepamanīts, tāpēc valdība ieslēdza atpakaļgaitu, solījās izstāties no ārpuskārtas bezrindas priekšrindas, nolikt partijas biļeti un atvakcināties atpakaļ, ja tauta tā lems. Šī jautājuma izskatīšana tika atlikta līdz 14. Saeimas vēlēšanām.
******
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
