Mēs zinām, kurš un ko negribēja mainīt upes vidū šajā nedēļā

© Neatkarīgā

Pamazām un klusām, drūmi un nenovēršami kā vizīte pie zobārsta vai ginekologa, latvju zemei tuvojās stunda X jeb kārtējā Melnā otrdiena, kurā valdībai bija plānots izskatīt Operatīvās vadības grupas izstrādātos scenārijus Covid-19 ierobežošanai. “Mēs vēlamies novērst Covid-19 trešo vilni, bet vēlamies arī ātrāk atgriezties normālā dzīvē. Mēs negribam neko slēgt, taču nevēlamies arī neko atvērt. Respektīvi, mēs gribam, lai gan vilks paliek tizls, gan kaza pussprāgusi, gan ganam par to būtu pie kājas,” jau iepriekšējā nedēļā Operatīvajai vadības grupai darba uzdevumu bija skaidri definējis Kariņpaps.

Pirms tam vēl savus ceļavārdus LTV “Kovidorāmas” raidījuma “Bērtuļa nakts” Bērtulei iefleksēja prezidentīgais Levits, kurš uzsvēra, ka pēdējās nedēļās valdība fleksē pareizā virzienā, fleksiblāk ieklausoties ekspertu domās, tāpēc lēmumiem vajadzētu būt fleksibliem. Vaicāts par potenciālu valdības nomaiņu, Levits uzsvēra, ka upes vidū zirgus nemaina. Pa upes vidu peldošie zirgi atviegloti nopūtās, bet Levits turpināja. “Šādi mēs ar beigtiem zirgiem esam peldējuši vienmēr. Ja vajadzēs, mēs izveidosim darba grupas un birojus, lai analizētu zirgus, un apmeklēsim citas valstis, lai analizētu, kā tur peld ar beigtiem zirgiem. Mēs sēdēsim pie zirgiem un centīsimies tos pierunāt nebūt beigtiem, kā arī izveidosim īpašu Beigto Zirgu biroju, kas to darīs. Mēs mainīsim kritērijus, kas nosaka, vai zirgs ir beigts, kā arī salīdzināsim dažādi beigtus zirgus. Beigu galā mēs piešķirsim papildu līdzekļus beigtu zirgu jaudas palielināšanai vai vismaz paziņosim, ka esam čempioni, jo mūsu beigtie zirgi ir vislabāk, visātrāk un vislētāk beigti.” Lai gan tas šķita kaut kur jau dzirdēts, tomēr precīzi raksturoja esošo situāciju.

Kā jau ierasts, valdības uzdevumu īpaši grūtu padarīja stulbā, neapzinīgā un neorganizētā latvju tauta, kas nevīžoja pirms atbildīgās otrdienas kārtīgi papulcēties un nedistancēties, lai atrautu kovidu, un Perevoščikova SPKC bija spiests atzīt, ka pirmo reizi pēdējo piecu mēnešu laikā pozitīvo Covid-19 gadījumu īpatsvars pret testētajiem nepārsniedz 4%. Par laimi, nāca klajā kaimiņi estipoisi, kas slimoja varen čakli, dodot latvju valdībai iemeslu savus ziņojumus sākt ar biedēšanu “lai nebūtu kā pie viņiem”. Pagaidām valdība gan nenolēma aizklapēt visu, kas vēl nebija aizklapēts, bet tikai pastiprināja esošos ierobežojumus, kuri arī esošajā veidā tāpat nestrādāja. Visiem valsts pārvaldē un privātajā sektorā attālināti jau tāpat strādājošajiem tika uzdots to darīt obligātā kārtā, savukārt sabiedriskajā transportā bija plānots tāpat neievēroto 50% pasažieru ietilpību samazināt līdz 30%, kuru tāpat neviens negrasītos ievērot.

Lai gan Kariņpaps bija plānojis Smieklu dienā, 1. aprīlī, uzsākt masu vakcināciju pret Covid-19, nu viņam sāka rasties šaubas, vai dažu nedēļu laikā iespējams līdz plānotajiem reģionālajiem vakcinācijas centriem noasfaltēt ceļus, sabūvēt dzelzceļa maģistrāles, noorganizēt avioreisus, uzcelt jaunos vakcinācijas kompleksus, sagādāt nepieciešamās vakcīnas un vēl atrast to sadūrējus plecos.

“Es nezinu, no kura gala sākt, bet gribu būt pieklājīgs, lai gan, ja sāk no jebkura gala, diez ko pieklājīgs nevar būt,” prātoja Kariņpaps. “Līdz 1. aprīlim ir trīs nedēļas, bet mēs vēl neko nezinām par masu vakcinēšanas centriem. Lai kaut šie centri stāv tukši, bet, nedod dievs, ka pienāks vakcīnas, un tikai tad sāksim domāt, kā tikt galā,” par galiem atkal aizdomājās premjers. Vakcinācijas Dziesmu svētku biroja Eva gan mierināja, ka viss būšot kārtībā: “Pats galvenais šo deviņu reģionālo centru izveidei jau ir paveikts - esam pieņēmuši darbā deviņas apkopējas!”

Pa to laiku valdība atrada vēl vienu veidu, kā no kovidmiljoniem izšņakarēt vēl 330 000 eiro - tika lemts rīkot kampaņas Covid-19 radītās emocionālās spriedzes mazināšanai. Šī izšņakarēšana juridiski tika nosaukta “par Covid-19 izplatības ierobežošanai nepieciešamo integrētās komunikācijas kampaņu īstenošanu 2021. gadā”, vienkāršotiem vārdiem to gribēja saukt par “Gribu vasaru!”, taču, tā kā kāds fotogrāfs jau rīkoja kampaņas ar šādu nosaukumu, tad to nolēma dēvēt par “Mans zirgs grib cirst”. Šīs kampaņas ietvaros tiks nolemts latvju bāleliņiem skaidrot, ka nav ir ļoti emocionāli saistoši mēnešiem dirnēt mājās, ēst no pakistāniešu “boltu” un “voltu” pievestajām kārbām, pirkt čības un putekļsūcējus internetā, vakaros LTV “Kovidorāmā” klausīties, cik no puļķi degunā dabūjušajiem ir krituši Covid-19 nagos un cik no šiem kritušajiem vairs nekad necelsies, kā arī piekopt aktīvu un veselīgu dzīvesveidu, apskrienot trīsreiz mājai un pietupjoties katru reizi, kad TV vai radio dzirdēts vārds “izaicinājums”. “Ak, kungs, nu būtu taču to piķi labāk nozaguši tāpat, bez stulbiem skaidrojumiem,” tviterī nostenējās Zmejčerevskis, un visi viņam piekrita.

Pa to laiku dzejniece Mārzālīte ar mīlestību pārcilāja kladīti, uz kuras rēgojās virsraksts “Latviešu dižākie prāti latviešu dižākajiem vadoņiem”. Viņa pārlasīja savulaik pausto dvesumu par visas tautas Levit-baši, kurš, „salīdzinot ar daudzo gadu rēnajiem un bezcerīgajiem prezidentiem, ir kā spoža zvaigzne”, kuras “spīdums ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu pasaules un Visuma kontekstā”, un “Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd valsts tumšos, beztiesiskos un visu dievu aizmirstos kaktus”, taču Levit-baši “spēs visus putnus, kam nošļukuši un noļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkal celt spārnos”. Aizdomājusies, kā rakstītais iet kopā ar šā brīža situāciju, Mārzālīte notrausa skopu asaru un ķērās pie sava kārtējā meistardarba.

Šoreiz Mārzālīte feisbūkā ierakstīja “Odu Kariņam”, kurai arī bija lemts ieiet vadoņu cildināšanas kulta vēsturē. „Krišjānis Kariņš! Jūs tikai ieklausieties - Krišjānis Kariņš! Nē, nevis vienkārši Krišjānis un Kariņš, bet Krišjānis Kariņš!!! Draugi, viņš ir pirmais premjers, kura godīgumu, valstsvīra morāli un 100% lojalitāti valstij grūti apstrīdēt. Prieks skatīties TV, kā viņam, ejot pa Briseles gaiteņiem, visi steidz klāt, grib bučot roku, taisīt selfiju un sasveicināties. Es atbalstu Krišjāni Kariņu!” Diemžēl feisbūks šo bļodlaizību nesaprata un izdzēsa: “Sapīpējusies zālīti un slavē kariņu? Atslēgt kā trumpīgo Trumpi!” Nelīdzēja pat iebildumi, ka šis ir uzmetums rokoperai “Kovidplēsis”, kurā galvenajā lomā būs Kariņpaps, labklājīgā Ramona spēlēs Pabalstdotu, bet Govjuzemim būs Kangargana loma. Arī Melnā bruņinieka lomas tēlotājs jau bija izvēlēts - tas bija policijas uzietais, Jēkabpilī nospertais un Daugavas dzelmē noslīcinātais, padomju laika lielgabals. Tāds, lūk, plēsīgs stāsts.

Lasāmgabali

Acīs riesās laimes asaras, kad lidmašīna pacēlās no Rīgas lidostas skrejceļa. Es atkal braucu uz savu mīļo Itāliju. Austiņās skanēja dziesma “Chi vediamo a casa”, latviski tas nozīmē – tiksimies mājās. Vienmēr, kad braucu uz Itāliju, ir bijusi sajūta, it kā es atgrieztos mājās.

Svarīgākais