Mēs zinām, kuru karogu jūs nenomainījāt šajā nedēļā

© Neatkarīgā

Lai gan šonedēļ latvju zemē atkal notika dažādas trakas lietas, tam šoreiz vismaz bija loģisks izskaidrojums – Pilnmēness nedēļa. Naksnīgajās debesīs varēja skatīt Supermēnesi, Betmenmēnesi, Kaķsieviešmēnesi un Maira Brieža mēnesi, līdz ar to visam sadarītajam un nesadarītajam bija attaisnojums.

Pār Kariņpapu pilnmēness bija nolaidies jau 1964. gadā, un tā maģija viņu neatlaida joprojām. Arī pagājušajā nedēļā, kad premjers iespītējās un nesasauca valdības ārkārtas sēdi, lai lemtu par iespēju klātienē skatīties pasaules čempionāta hokejā spēles. “Lai skatās pēc tam, kad čempis būs beidzies! Ko viņi te galu galā iedomājas, uzvedas kā tādi Ventspils ojāri grinbergi!” niknojās premjers un nogrūda parlamentārā pārpratuma radīto uzdevumu Veselības ministrijai. “Saņemts, pieņemts, iegrāmatots, ieprotokolēts, novīzēts, sagatavots un pieņemts zināšanai!” braši raportēja VM. Pēc šī jautājuma detalizētākas izpētes, veselīgais pianists Pavļuts nonāca pie secinājuma, ka vakcinēto un kovidpārslimoņu ielaišanai arēnā trūkst IT risinājuma. “Kā mēs varēsim pārbaudīt, ka viņš ir viņš, ka Kārlis nav Karlīna, ja digitālo sertifikātu mums vēl nav, un arī Geitsa čipošanas sistēma nav sākusi darbu?!” satraucās Pavļuts. “Vai tu, draugs, datoru restartēji?” žāvājoties viņam pārvaicāja igauņi.

Taču parlamentārais pārpratums nelikās mierā, tāpēc nācās vien kaut ko lemt. Kaut vai par Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādāto priekšlikumu, kas paredzēja pasaules čempionātu hokejā klātienē ļaut skatīties vismaz no 1. jūnija, bet vēl labāk - no 3. jūnija, lai latvju hokeja mīļi varētu klātienē sekot līdzi Kazahstānas izlases gaitām ceturtdaļfinālā. Beigu galā visžēlīgi tomēr tika nolemts noskatīties maču ar vāciešiem ne tikai Ulmanim un Lipmanim, Stankēvičam un Rinkinkēvičam, Magonim un Nemagonim, bet arī kādai saujiņai ierindas bāleliņu. Tiesa, lai tiktu uz hoķi, nācās risināt algoritmus un perpendikulus, kā arī vilkt kvadrātsakni no vakcīnas saņemšanas dienas, sareizinot to ar konkrētā ražotāja dibināšanas gadu un izdalot ar Kalvīša konta numuru, kuram pieskaitīt personalizētās ieejas biļetes sērijas pirmos divus ciparus. Pagaidām nebija arī skaidrs, no kurienes raut visus personalizētos vakcinācijas sertifikātus, atestātus, diplomus un aplikācijas, bet tas jau vismaz bija kāds solis uz priekšu.

Patiesībā gan par pašu hokeju lielākā daļa lēmēju bija pat piemirsuši, jo bija nodarbināti ar karogu vilkšanu augšā un lejā, pareizo nomainīšanu pret vēl pareizākajiem un saraksti ar galveno hokeja zobārstu Fāzeli par to, kurš no kuriem karogiem kur paceļams un nolaižams.

Iesākumā Rīgas Staķis ar ārlietu Rinkinkēviču nomainīja Baltkrievijas oficiālo karogu pret vēsturisko sarkanbaltsarkano, pēc tam novāca Fāzeļa IIHF karogu, pa starpu tam visam Krievijas karogu vietā mastos tika uzvilkti Krievijas Olimpiskās komitejas karogi, bet pēc tam gan karogu mainītāji maķenīt aizrāvās. Apvienotās Karalistes karogam pie viesnīcas “Latvija” tika pievienoti skotu, velsiešu un ziemeļīru karogi, pie Spānijas vēstniecības nakts melnumā tika uzvilkti Katalānijas un Basku zemes karogi, Tibetas un Taivānas karogi parādījās pie Ķīnas vēstniecības, savukārt Izraēlas delegācija tika sveikta ar Palestīnas karogiem. “Bet tā gan nevajadzēja darīt. To man uz ielas un pēc tam vārturūmē detalizēti un izsmeļoši izstāstīja sirsnīgi, tumšādaini amerikāņu kājnieku puiši,” zilo aci berzēdams un no dibena tur iesprausto beisbola nūju ārā izdabūt mēģinādams, atzina ārlietu Rinkinkēvičs, kuram bija ienākusi prātā doma ASV svītraini zvaigžņotā karoga vietā izkārt Konfederātu karogu.

Protams, tas nepalika bez sekām - ūsainais baltkrievu sovhoza priekšsēdētājs tā apvainojās, ka lika no Baltkrievijas izbraukt Latvijas vēstniekam un diplomātiem, protestējot pavēlēja savējiem zaudēt hokejā britiem, aviokompānijai “Belavia” turpmāk uz Eiropu lidot caur Batjkam draudzīgo Ziemeļkoreju, bet latviešu šprotes viņš uz to stingrāko apņēmās apēst pats. Latvija atbildēja ar identisku rīcību - izlika aiz durvīm baltkrievu vēstnieku un diplomātus, nolēma nekādā gadījumā šajā čempī nespēlēt ar baltkrieviem, “Belavia” ļaut lidot caur Ziemeļkoreju, bet baltkrievu hokejistiem no čempja mājup braukt ar mikroautobusiem “Latvija” vai Minskas traktoru rūpnīcā ražoto produkciju. Tāds, lūk, baiss stāsts.

Un vēl - no Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza ceļā uz Nīderlandi tika izvadīts 2013. gada aprīļa beigās Talsu novada Lībagu pagastā dzimušais bebrs Čāpiņš, kuru jaunajā mājvietā jau gaidīja bebru dāma Betija, kura Čāpiņam “Tinderī” bija atsūtījusi “smaržu vēstuli” - riekšavu salmu no savas migas. Taču šis stāsts nobālēja uz kāda cita fona: Rīgas domes vadība bija ilgi un dikti sūtījusi smaržu vēstules Satiksmes departamenta nemirstīgajam Reinbaham, taču viņš joprojām nepratās aizvākties pats, tāpēc nācās sameklēt kādu trauksmes cēlēju jeb stukaču, uz kura anonīmā ziņojuma pamata par iespējamu fiktīvo nodarbinātību, pašvaldības mantas izšķērdēšanu un interešu konfliktu viņu no direktora krēsla izsēdināt. Protams, Reinbahs to pasludināja par plānotu politisku izrēķināšanos un nomelnošanas kampaņu, solot vērsties par to tiesā. Kā viņš, cita starpā, jau bija darījis kopš Ušakova un Armitsteda laikiem. Vot.

Lasāmgabali

Acīs riesās laimes asaras, kad lidmašīna pacēlās no Rīgas lidostas skrejceļa. Es atkal braucu uz savu mīļo Itāliju. Austiņās skanēja dziesma “Chi vediamo a casa”, latviski tas nozīmē – tiksimies mājās. Vienmēr, kad braucu uz Itāliju, ir bijusi sajūta, it kā es atgrieztos mājās.

Svarīgākais