Šonedēļ oficiāli pagāja divi gadi kopš prezidentīgā Levita stāšanās amatā, tāpēc viņš vēlējās sarkanpaklājīgi atsaucatmiņoties par valstgribīgi doto ilgtspējīgā attīstībizaugsmē. Pēc izsludināto 308 likumu un nemaināmo zirgu upes vidū pieminēšanas nekas cits vērtīgāks par Levita darbu gan vairs nenāca prātā, tāpēc futbola tiesneši izsludināja sarkano brīdinājumu, meteomurgologi un sinopintiķi parādīja sarkano kartīti, un svinības ar to arī beidzās.
No jūlija sabiedriskajā ēdināšanā iesākās jauna ēra - tā kā vairs nevarēja laist tirgū vienreizlietojamās plastmasas dakšiņas, nažus, karotes, šķīvjus, salmiņus un dzērienu maisāmkociņus, tad dakšiņas, naži, karotes un šķīvji pusdienotājiem tika doti tikai apmaiņā pret parakstu un ķīlu, bet dzērienus ieteikts maisīt ar pirkstu. Otolaringologi un citi ausologi pat nebrīnījās, ka viņiem no jūlija palielinājies to puskurlo pacientu skaits, kuri mēģinājuši tīrīt ausis ar skrūvgriezi, īlenu vai izkapts kātu - tā izpaudās vates kociņu trūkums.
Iesākās kampaņa “Lai jūra čum un mudž”, kurā Pasaules dabas fonds aicināja lietot uzturā pēc iespējas dažādākas zivis. Šīs kampaņas mērķis bija veicināt izpratni par zivju un jūras velšu atbildīgu patēriņu, proti, neklausīties Mārtiņa Rītiņa prātojumos, ka tad, “ja jums ledusskapī nekā nav, ņemiet lasi”, bet vienu dienu ēst lasi, otrā - foreles, trešajā - garneles, nākamajā - moluskus vai jūras aļģes u.tml. Diemžēl akcijas rīkotāju labie nodomi tika pārprasti: latvju bāleliņi tiešām atbildīgi realizēja saukli “lai jūra čum un mudž” un visi barā aizgāzās uz jūru, kur nu patiešām čumēja un mudžēja - glābēji nespēja vien visus pagūt izvilkt no tās ārā, bet tos, kurus izvilka, laikā nogādāt jūrā atpakaļ, lai tie turpat krastā neiedzīvotos saulesdūrienā un siena drudzī.
Arī Veselības ministrija gatavojās kampaņai - jaunai nacionāla mēroga vakcinācijas reklāmas akcijai, kurā atkal Gorkšs vai kāds cits, izņemot “Gain Fāstu” Zlidni, stāstītu par to, cik ļoti viņš vēlas ātrāk tikties ar saviem senčiem. “Viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir panākt maksimālu redzamību vidē,” uzsvēra veselīgais pianists Pavļuts, tāpēc bija plānotas vides reklāmas un plakāti dažādos formātos publiskajās telpās un atejās, uz afišu stabiem un ziņojumu dēļiem, debesīs un upju dzelmēs, uz autobusu pakaļām un tramvaju ragiem, kā arī daudzīvokļu māju liftos un aizmetinātajos atkritumu vados. Pirmie prezentētie saukļi liecināja, ka kampaņa nepaliks nepamanīta: “Bez vakcīnas nav uzvaras”, “Miers. Maijs. Vakcīna”, “Vai tu jau ierakstījies vakcinētajos?”, “Kalpoju “Pifpafpferder” un “AstraZenekai”!”, “Vakcīnai slava!”, “Bez vakcīnas nav mācību - vakcinējies!”, “Kam nav vakcīnas, tam nav darbiņa” u.tml.
Pa to laiku ministrijām bija uzdots izdomāt trīs anekdotes par sievietēm un to pašu un priekšlikumus, kā izdarīt tā, lai čumētu un mudžētu arī lielpotnīcās, tāpēc tās prātoja, ko iesākt ar nevakcinētajiem. Noderīgākie priekšlikumi bija rīkot vakcīnbingo, kovidloto, blekpavļutdžeku vai kādu citu loteriju, garantēt laimestu “Fēniksā” vai “Olimpikā”, trīsreiz mēnesī ļaut nevakcinētajiem paberzēt Aladina burvju lampu vai paraustīt Hotabiča bārdu, piešķirt apmaksātu brīvdienu vai papildatvaļinājuma dienu, vai arī vienkārši izķert un nošpricēt piespiedu kārtā. “Nošaut nevar?” cerīgi apvaicājās Ministru kabinets un, saņemot negatīvu atbildi, bēdīgi deva darba devējam tikai tiesības atlaist no amata darbinieku, kuram nebūs kovidsertifikāta. “Bet tiešām nošaut nevarēs?” bēdīgi vēlreiz pārvaicāja darba devēji.
Liela bēda piemeklēja arī lāga Kariņpapu - vairums ministru neatbalstīja viņa priekšlikumu saglabāt prasību par sejdeguņu, ģīmjumasku un uzpurņu lietošanu veikalos, ja saslimstība nokrītas līdz tik nepiedodami zemam līmenim, ka neviens vairs neslimo.
“Ja to atcels, cilvēki domās, ka viss ir beidzies, bet to nu pieļaut nekādi nevar. Ja turpinām lietot sejas maskas sabiedriskajā transportā, šī prasība jāpatur arī veikalos. Jātur šis nosacījums, neskatoties uz to, vai [kumulatīvās saslimstības] cipars ir 20 vai 15. Doma, ka mēs varētu atslābt un atgriezties normālā dzīvē, nav iespējama realitātē, lai “Kovidorāma” turpmāk bliež režīmā 24/7 savus sižetus, ka mēs visi mirsim!” satraucās Kariņpaps. Viņam pievienojās arī finanšu komjaunietis Reiris un izglītībā jaunā Muižniece, kuri pauda, ka “masku ir viegli novilkt, bet pēc tam būs atkal grūti uzvilkt”. Kariņpaps pauda, ka ne jau tas ir pats briesmīgākais: “Kā es bez maskas varēšu iet veikalā?! Mani taču momentā atpazīs! Un tur, ziniet, sitīs pa seju, nevis pa masku!”
Nošķīda zibens, nogranda pērkons, un mazliet nosmirdēja pēc sēra - drausmīgs sods piemeklēja Dāvida zvaigznes Govjuzemi. Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija konstatēja, ka parlamentārietis pārkāpis veselus četrus deputāta ētikas kodeksa punktus, tāpēc viņam tika piešķirts pats smagākais soda mērs, kāds vien vispār iespējams - atļauja neiet uz darbu, tas ir, izslēgšana uz vienu Saeimas sēdi. Komisija arī oficiāli atzīmēja, ka Govjuzemis uzskatāms par derdzīgu un zemisku radījumu, kuram pats ietekmīgākais sods būtu viņa vārda nepieminēšana publiskajā telpā. “Nē, nē, tikai ne to!” vaimanāja Govjuzemis. “Sienat manas vecās rociņas, še viņas ir, tikai neliedziet par sevi lasīt “Privātajā zivē”!” Tāds, lūk, šausmīgs stāsts.
