Latvju zemē iestājās pirmās naktis un dienas, kad termometra stabiņš noslīdēja mīnusos, kas izraisīja niknus antituntulēšanās kustības protestus. “Ziema ir meteohistēriķu izdomājums, kur ir pierādījumi?! Šāda gadalaika nemaz nav, aukstumu izkaisa no armijas lidmašīnām! Mēs kategoriski atsakāmies vilkt eksperimentālās šalles, cimdus un zābakus, kurus dizaineri ir radījuši tikai pirms pāris mēnešiem! Turklāt ir zinātniski pierādīts, ka salst arī silti saģērbušies cilvēki!”
Nerimās ļauni prieki par KNABa pretkorupcijas kampaņas makrofleksa kluci, kurš nedēļu bija bezjēdzīgi klimtis pa Daugavu, mēģinot mazināt iedzīvotāju toleranci pret korupciju, līdz noenkurojies pie korupcijas simbola - Dienvidu tilta, kur to nakts melnumā bija piekāvuši, piesmējuši, aptīrījuši un apurinējuši nezināmi vandaļi. “Eu, tikai ne pie mums!” satraucās Gaismas pils un citu lielprojektu realizētāji, ieraugot, ka aisbergs sadomājis tālāk doties pie viņiem. “Nu re, izdevās!” rokas berzēja KNABs un tā pīarščiku kantoris. “Ja šī kampaņa nebūtu tik stulba, neviens taču to pat nepamanītu! Un tas viss tikai par nieka 25 000 eirām - pārējās no šim pasākumam paredzētajām 145 štukām nu varēsim apgūt, ka nemetas, un neviens pat neaizdomāsies, cik šī kampaņa jau pašā saknē ir nevajadzīga!”
Eiropas mērogā visu skati bija pievērsti Polijai, kur uz robežas ar Baltkrieviju pulcējās jaunākā modeļa aifoniem aprīkoti nabadzīgie bēgļi no Irākas un Sīrijas, kuri uzstāja uz savām cilvēktiesībām tapt palaistiem uz Vāciju pēc pabalstiem. Lai gan Eiropai nebija laika iedziļināties Polijas krīzē, jo tai pa to laiku vajadzēja lemt, kā tikt galā ar govju piršanas un citām klimata ilgtspējas problēmām, Eiropas galvenā fon der Lejkanna tomēr atrada brīvu brīdi paust sašutumu par notiekošo uz Polijas un Baltkrievijas robežas, nosodīja to un solījās iedot pārējām valstīm parakstīt arī protesta notu, ko nosūtīt Batjkam. “Jā, notu vajag!” norūpējies teica Batjka. “Citādi man te jau sen sāk aptrūkties tualetes papīra.”
Eiropas Komisija arī grasījās pieprasīt Polijai, Latvijai un Lietuvai grozīt likumus, pamatojoties uz kuriem nelegālie imigranti tiek atstumti atpakaļ Baltkrievijā, un laika prognozes, pamatojoties ar kurām šeit ir tik auksts, ka aifoniem aprīkotajiem nabadzīgajiem bēgļiem sāk salt. “Rodas sajūta, ka Eiropas Komisija dzīvo uz citas planētas un pārstāv vai nu šo planētu, vai Baltkrievijas un Krievijas intereses,” pie sirds ķēra aizsardzības Pabrīķis. “Nu, nu, puis,” viņam tēvišķīgi pakratīja ar pirkstu no Briseles, Strasbūras un tepat no “atparistu” biroja. “Neaizmirsti, ka, kā maizi ēd, tā dziesmu dzied!”
Tā gan nebija, ka Eiropa pilnīgi un absolūti neko nedarīja - tā pret Batjku pat grasījās ieviest jaunas nekam nederīgas un nestrādājošas sankcijas, kuras pastiprinātu iepriekš jau ieviestās nekam nederīgās un nestrādājošās sankcijas. Pa to laiku Latvijas radikālākajos un konservatīvākajos prātos dzima doma, ka zibenīgi nepieciešams sadrukāt tūkstošiem karšu, kurās uzskatāmi attēlot Latvijas ģeogrāfisko novietojumu un to, ka no šejienes uz Vāciju pa taisno netikt. Šīs kartes bija plānots izkaisīt uz Baltkrievijas robežas nīkstošajiem, ar aifoniem bruņotajiem nabadzīgajiem bēgļiem, lai tie nesadomātu ņemt taksi un braukt uz Latviju - pastāvēja aizdomas, ka te neviens nesekos poļu piemēram un iekšlietu vienkārši Marija kaut pati ieradīsies uz robežas, lai bēgļiem izmaksātu pabalstu, aiz rociņas aizvestu līdz tuvākajai ostai un nodrošinātu viņiem kuģi līdz Vācijai.
Tikmēr Ministru kabineta kamīnā dedzinātajiem Krīzes vadības padomes papīriem sveķu vietā beidzot tika pievienoti salmi un no ēkas Brīvības ielā skursteņa pacēlās balti dūmi. “Habemus… nu, tas tur… tfu, ko es te muldu,” laikus apķērās uz balkona iznākušais Kariņpaps. Viņš paziņoja, ka no pirmdienas, 15. novembra, stingrā mājpirde tiks nomainīta ar zaļo lokdaunu, taču tas nenozīmē, ka pandēmija ir beigusies. “Mums jāturpina visiem dzīvot, strādāt un rīkoties atbildīgi, jo, ja mēs visi tā nedarīsim, tad mēs visi pēc pāris nedēļām atkal izsludināsim mājpirdi un jums visiem Ziemassvētku atkal nebūs, turklāt šoreiz nevis tāpēc, ka kāds būs miris, bet tāpēc, ka Santaklausam nav QR koda.”
Ja nošpricētie no nākamās nedēļas varēja atgriezties pie dzīves zaļajā režīmā, pošmīžiem situācija izskatījās bēdīgāka: bez kovidsertifikātiem turpmāk bija plānots atļaut iegādāties tikai pirmās nepieciešamības preces, proti, sērkociņus, sāli, griķus un tualetes papīru, kā arī statoilā nopirkt hotdogu un narvesenā - TV programmu. Pie viena valdība beidzot oficiāli apstiprināja, kur pastāv lielākais risks inficēties ar neganto vīrusu - tie bija lielveikali brīvdienās, bāri, striptīza klubi, spēļu zāles, akvaparki un atrakciju parki. Par laimi, latvju bāleliņu veselības sardzē nepagurstoši esošā Operatīvās vadības grupa bija pamanījusi, ka, ieraugot kādu lēkājot uz batuta, vīruss sevī sajūt daudz lielāku sparu nekā braukājot pārbāztā 3. autobusā uz Bolderāju vai stumdoties rindā pie Lidla, tāpēc lēkāšana pa batutu tika uz to stingrāko noliegta.
Kamēr valdības mājā vēl tikai vārīja kafiju, krāmēja šķīvjos bulciņas un cepumus, dezinficēja telpas un tīrīja mazmājiņu, gatavojoties Ministru kabineta sēdei par kovidierobežojumu mīkstināšanu, prezidentīgais Levits atgādināja, ka valdībai jāpilda savs solījums un no 15. novembra stingrā mājpirde jāpārtrauc, taču visai Latvijai vajadzētu sadoties rokās un palīdzēt pārvarēt pandēmiju Latgalē. Kā viens no risinājumiem, pēc viņa domām, būtu sarīkot valdības izbraukuma sēdi Latgalē, lai tur kopā ar vietējām pašvaldībām apzinātu šī reģiona specifiskās problēmas. “O, jā!” priecājās Latgales vietējās pašvaldības. “Zoodārzs izbraukumā pie mums sen nav bijis!” Negaidot valdības izbraukuma sēdes viesošanos, skarbie latgalieši ķērās pie problēmu risināšanas pa savai modei - Daugavpilī tika uzsākta kapsētas paplašināšana.
Valsts prezidentam ar to nebija gana, tāpēc viņš, ģērbies baltā halātā, čībās ar rozā zaķīšiem un naktsmici, Mārtiņdienā rēgojās pa Rīgas pils logiem ar iedegtu svecīti un aicināja atzīmēt Lāčplēša dienu. “Šodien mēs nevaram pulcēties kopā, lai atzīmētu šo dienu, tāpēc katrs no mums lai noliek svecīti savā logā - tā mēs visi kopā pieminēsim mūsu Lāčplēšus,” teica Levits un ar aizdomām palūkojās uz puskautu Mārtiņdienas gaili. Valsts prezidenta kanceleja paskaidroja, ka tas vienkārši esot savlaicīgs aicinājums pieminēt Lāčplēša dienu nepulcējoties, nevis prezidenta vecuma marasma lēkme. “Ko piesējāties?! Vai tiešām Vācijas cilvēkam ar Izraēlas saknēm būtu jāzina visi bauru svētki?!” piktojās vieni. “Toties viņš labi runā angliski!” galveno iemeslu, kāpēc latvju bāleliņi gribēja Levitu prezidenta krēslā, atgādināja otri.
