Mēs zinām, par ko jūs domājāt pagājušajā nedēļā

© Neatkarīgā

Klāt bija jauns mēnesis, un latvju bāleliņi – vismaz tie, kas nebija aizsvinējušies Helovīnu, nebija sākuši atzīmēt Ziemassvētkus, Jaungadu vai Jāņus vai arī netīšām aizļurkājuši pulksteņus par mēnesi atpakaļ – steidza uzzināt, kur paaugstināti nodokļi, kam pieaugušas cenas un kas cits slikts gaidāms, novembrim sākoties. Izrādījās, nekas traks, izņemot to, ka Kocēnos, Iecavā un vēl piecās apdzīvotās teritorijās palielināts apkures tarifs. Arī Rīgā.

Pasaules mērogā visu skati bija pievērsti Glāzgovai, kurā risinājās ANO Klimata pārmaiņu konferences sesija ar mērķi reiz un par visām reizēm glābt pasauli no klimata katastrofas, ja pat tā brēks, pretosies, spirināsies pretī un nekādi negribēs tapt izglābta. Uz samitu no malu malām devās pasaules valstu līderi, kuri, lai tajā nokļūtu, savā ceļā izlaistīja tonnām aviodegvielas, benzīna, dīzeļa, soļarkas, mazuta un petrolejas, kā arī piedūmoja gaisu, sēžot pašu radītajos sastrēgumos un smēķējot cigārus samita pīppauzēs. Taču tas bija tā vērts: ja iepriekš Romā pasaules varenie nespēja vienoties par nepieciešamību iesniegt draudu vēstuli un notu klimatam, lai tas nekavējoties kļūst par pusotru grādu vēsāks, tad nu Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Lejkanna varēja ziņot, ka vairāk nekā 80 valstis apņēmušās līdz 2030. gadam samazināt metāna izmešus par 30%.

“Metāna izmešu samazināšana par trešdaļu nekavējoties palēninās klimata izmaiņas, jo klimats neapšaubāmi ņems šo apņemšanos vērā un momentā pārtrauks noziedzīgo sasilšanu,” lepni ziņoja fon der Lejkanna. Lielu artavu šajā nozīmīgajā jautājumā grasījās ieguldīt britu zinātnieki, kas bija atklājuši, ka 40% no šiem izmešiem rada govis, tāpēc zinātnieki apņēmās selekcionēt mazo izmešu govis, kuru gremošanas sistēma darbotos citādi, tāpēc tās mazāk pirstu. Savukārt vecā ražojuma un izlaiduma govis turpmāk drīkstēja pirst tikai konkrētās dienās un stundās, nomaksājot lielāku dabas nodokļa likmi un izstrādājot vides atveseļošanas programmu “Par nepiršanu”. Metāna izmešu samazināšana par trešdaļu jau izskatījās pavisam reāla, un pat zviedru Grietiņas sejā parādījās kaut kas līdzīgs smaidam.

Izrādījās, ka uz klimata konferenci aizspēries arī mūsu prezidentīgais Levits. “Lai gan Latvija rada tikai 0,00002% no pasaules siltumnīcefekta gāzu izmešu apjomiem, mēs, kā vienmēr, esam apņēmības pilni bez ierunām un uz sitiena pildīt visus ES, NATO un ANO uzdevumus, un pilnīgi vienalga, vai tie būs saistībā ar piesārņojuma samazināšanu, govju vēdera uzpūšanās problēmu risināšanu vai līku gurķu audzēšanas aizliegumu. Valstu valdībām, starptautiskajām organizācijām, valsts un privātā sektora pārstāvjiem, kā arī visiem iedzīvotājiem ir kopīgi jārisina šie jautājumi,” savā uzrunā uzsvēra prezidents, bet varbūt tas bija kāds cits. “Klau, vai tu negribētu vienreiz ņemt un iet…?!” teica no prezidenta nogurusī, nepateicīgā tauta. “Sorī, not, to nevar!” momentā reaģēja ES, NATO un ANO. “Tā mēs komunismu neuzcelsim, oi, atvainojiet, izmešu daudzumu nesamazināsim!”

Pa to laiku Rīgā notika gatavošanās NATO ārlietu ministru sanāksmei. Atminoties 2006. gadā notikušo pasākumu, kad ceļā no lidostas tika krāsotas māju fasādes, ieklāts jauns asfalts, pāri tam izritināts sarkanais paklājs un izvietots pūtēju orķestris, gar ceļmalām izvietoti patriotiski lozungi un smaidīgi bērneļi ar ziediem, bet drošībai metinātas ciet kanalizācijas lūkas un uz jumtiem izvietoti snaiperi, rīdzinieki ar nepacietībā trīcošu sirdi gaidīja, ka kaut kas līdzīgs šajā drūmajā, tumšajā, garlaicīgajā un kovidpilnajā laikā varētu notikt arī šoreiz. Diemžēl Ārlietu ministrija to nesolīja - šoreiz pasākums bija iecerēts bez lieliem ierobežojumiem, jo samazināta gan tā programma, gan delegāciju skaitliskais sastāvs. Nebija arī nekāds brīnums, kāpēc samitu nolemts rīkot tieši Rīgā: šajā pandēmijas laikā visu, ko vien negribēja uzņemties neviens cits, rīkoja Latvijā, no pasaules čempja hokejā līdz pat izstādēm “Erots” un “Šrots”.

Savukārt valdība ķērās pie eksistenciāliem jautājumiem. “Būt vai nebūt - tāds ir jautājums,” lūkojoties uz veselīgo pianistu Pavļutu, domīgs bija premjers Kariņpaps. “Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas, ar ko mūs vajā ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru un izbeigt visu? Un - ja nu tomēr būt, nevis nebūt, tad kā būt pēc 15. novembra?”

Pagaidām vienīgā informācija, kurai varēja ticēt puslīdz droši, liecināja, ka pēc 15. novembra cilvēki, kuriem ir 49. pēdas izmērs un abas kājas kreisās, varēs pižikā, bikšturos, peldbiksēs, pleznās un ar uzpurni pēc pulksten astoņiem vakarā doties ielās arī bez suņa. Par pārējiem tas vēl droši nebija zināms, bet to solījās izdomāt veselīgais Pavļuts, kuru kārtējo reizi nebija izdevies izsviest no beņķa.

Lasāmgabali

Acīs riesās laimes asaras, kad lidmašīna pacēlās no Rīgas lidostas skrejceļa. Es atkal braucu uz savu mīļo Itāliju. Austiņās skanēja dziesma “Chi vediamo a casa”, latviski tas nozīmē – tiksimies mājās. Vienmēr, kad braucu uz Itāliju, ir bijusi sajūta, it kā es atgrieztos mājās.

Svarīgākais