Mēs zinām, kur jūs negājāt šajā nedēļā

© Neatkarīgā

Latvju zeme ar vieglu nepacietību, trīsām sirdī, adrenalīnu biksēs un zemapziņas alkām pēc asinīm gaidīja Melno Trešdienu jeb 18. augusta vakaru, kad savus atbalstītājus ielās solījās vest varenais Govjuzemis un no politiskajiem miroņiem augšāmcēlušais Šlosers, kuru atbalstītāji savukārt brīdināja par pilsoņu, partizānu, kurtizāņu un kurinātāju kara iesākšanos.

Nekā gan no tā visa nebija, un patiesībā protesta pasākumi notika negaidīti miermīlīgi - steki lēnām iesūnoja pie poliču sāniem, rokudzelži rūsēja, dienesta ieročiem un patronām tuvojās derīguma termiņa beigas, ar asaru gāzes granātām smilšukastēs spēlējās poliču bērni, “bobiki” un atskurbtuves bija tukši, ūdensmetējs tā arī palika neiekurbulēts un pat ledlauzim “Varma” nenācās izbraukt ielās. Turklāt policijai bija dots rīkojums, lai tā neiekrīt uz provokācijām, jo galvenais uzdevums bija panākt, lai Latvijas Pirmās vietas Šlosera dziesmu svētkos Liepiņlinda nesadomātu atkal sākt dziedāt. Tā kā pēc piketa nākamajā dienā ārstniecības iestādēs un Tvaika ielas dziednīcā neviens pacients ar muzikālās dzirdes traucējumiem nebija vērsies, varēja uzskatīt, ka šis uzdevums ir izpildīts.

Policijas galvenā rūpe, sāpe, baža un mērķība bija sekot tam, vai pie Rīgas pils, Ministru kabineta, krastmalā, Jēkabielā un tuvākās izlaupāmās šņabja bodes nav sapulcējies kumulatīvajam rādītājam neatbilstošs skaits protestētāju, proti, vairāk par 50. Tas izrādījās grūts uzdevums, jo cilvēki visu laiku pārvietojās, un nekādi nebija iespējams nofiksēt, vai konkrētajā kumulatīvajā kvadrātmetrā atrodas 49 kumulatīvie piketētāji vai 51, taču policija vēlāk solījās izskatīt visus tās rīcībā esošos videomateriālus, lai varētu sodīt visus tos, kuri sakulakojuši policistus vai iemetuši tiem ar plīša lācīšiem, izsituši poličmašīnai stiklu, spridzinājuši petardes un dūmu sveces, kā arī urinējuši Ministru kabineta krūmos vai gājuši pa lielajām darīšanām un atslaucījušies ar Kariņpapa bildi. Nu, un pie viena sodītu arī visus pārējos.

Pa to laiku viedais pretsmēķu Dakterapinis intervijā “Neatkarīgajai” paziņoja, ka “normālas vakcīnu ražošanas kompānijas mērķis ir vakcinēt 7,2 miljardus zemeslodes iedzīvotāju vismaz trīs reizes, turklāt vēl suni un kaķi katrā ģimenē”. Par to izraisījās asas diskusijas. Valdības galma epidemiologi un citi Ugas iebilda, ka nevajag jau nu pārspīlēt, pietikšot tikai ar visu iedzīvotāju nošpricēšanu pa trim reizēm, bet suns ar kaķi var dzīvot, distancējoties, mazgājot ķepas un valkājot maskas, bet oponenti klāstīja, ka esot piedzīvojuši, ka špricētāji ar atkailinātiem pleciņiem un nepiedienīgiem piedāvājumiem uzmākušies viņu kāmītim, jūrascūciņai vai kanārijputniņiem. Izskatījās, ka gaidāma vēl nopietnāka sabiedrības šķelšanās.

Izrādījās, ka Dakterapinis bija kā ūdenī, kristāla bumbā un kafijas biezumos skatījies, jo jau tās pašas dienas vakarā Ministru kabinets nolēma, ka jaunais mācību gads visos izglītības posmos sāksies klātienē, taču tie pamatskolas skolēni, kurus vecāki nebūs ļāvuši nošpricēt, izrakņāt viņiem degunus vai likt spļaut kolbā un mēģenē, būs jāmāca pašiem vecākiem. “Ak, tu mī un žē, ko tad tādi var iemācīt, kā pareizi uzvilkt folija cepurītes, vai?!” nopūtās izglītības motocikliste Muižniece, piedeva Papulei stulbeni un aizbrauca uz pļurkstēšanas festivālu “Pie lampas”.

Pa to laiku Saeimas atbildīgās komisijas sprieda par Konkurences padomes atklātā būvnieku karteļa lietu, proti, kam tagad uzticēt realizēt svarīgākos būvprojektus, jo tiem, kas kartelējušies, piešķirt lielākos valsts pasūtījumus vairs nebūtu smuki. Tā kā visas pieejamās būvfirmas bija sasmērējušās karteļa lietā, izskatījās, ka tuvākajos gados visus būvniecības pasūtījumus varēs uzņemties vienīgā pārpalikusī firma, kurai vismaz nosaukumā bija kaut kāda attāla līdzība ar būvēm - SIA “Suņu būda”.

Savukārt Ministru kabinets atbalstīja Iekšlietu ministrijas iniciatīvu noteikt ierobežojumus 25 metru platībā jaunajai Valsts drošības dienesta ēkai Marsa parkā. Pretī VEF Kultūras pilij un LMT ēkai turpmāk bez saskaņošanas ar drošībniekiem bija aizliegts ierīkot spēļu laukumus un atpūtas zonas, celt teltis un kurt ugunskurus, makšķerēt un spiningot, braukt ar vējadēļiem un spēlēt šahu, rīkot sapulces, gājienus un piketus, vākt tukšās pudeles, kā arī turēt dzīvniekus. “Pofig, koki tur jau izcirsti, ja kādam vietējam nāksies suni pārvietot 26 metru attālumā, uz tā politisko karjeru neuzbūvēsi,” savu iecietību pret šiem ierobežojumiem skaidroja apvienības “Pilsēta stabiņiem” pārstāvji.

Uz šo visu notikumu fona nebija īsti skaidrs, kamdēļ premjerīgais Kariņpaps vēstulē Rīgas arhibīskapam bija aicinājis Aglonā aizlūgt tikai par kovidupuru ģimenēm, nevis izlūgties sakārtot visas pārējās valstī uz grunti jau nolaistās lietas un pašā augstākajā līmenī parūpēties arī par citu veselības likstu skartajiem. “Nē, vecīt, ko pats ievārīji, to arī izstreb!” padzirdot par šādu domu vien, nogranda pērkons, nošķinda zibens un no debesīm atskanēja barga balss. “Par to visu ne pie manis, tur tev varēs palīdzēt tikai zelta zivtiņa, Hotabičs un Aladins!”

Lasāmgabali

Acīs riesās laimes asaras, kad lidmašīna pacēlās no Rīgas lidostas skrejceļa. Es atkal braucu uz savu mīļo Itāliju. Austiņās skanēja dziesma “Chi vediamo a casa”, latviski tas nozīmē – tiksimies mājās. Vienmēr, kad braucu uz Itāliju, ir bijusi sajūta, it kā es atgrieztos mājās.

Svarīgākais