Līvija Dūmiņa / Autori

Trešdienas vakarā Dailes teātrī Spēlmaņu naktī Latvijas teātra saime svinēja gan savus profesionālos svētkus, suminot gada balvu ieguvējus, gan godināja Dailes teātra dibinātāju Eduardu Smiļģi 130. dzimšanas dienā. Lai radītu svētkus, ko tiešraidē varēja vērot LTV1, pasākuma režisors Andrejs Žagars, scenogrāfs Reinis Suhanovs un video mākslinieks -8 iedvesmu bija smēlušies Smiļģa personības dažādajās šķautnēs. Turklāt pats leģendārais režisors turēja roku uz notikumu pulsa, jo viņa lomā iejuties aktieris Gints Grāvelis vadīja balvu pasniegšanas ceremoniju.

Regnāra Vaivara iestudējums Divas māsas un draudzene pirmizrādi piedzīvoja septembra beigās Ģertrūdes ielas teātrī. Pirms un pēc tās režisors īstenoja reklāmas akciju feisbukā, presē un ielas performancē, kurā pat tika iesaistīta policija. Laikam jau reklāmas kampaņu var vērtēt kā izdevušos, ja oktobra beigās izrādē, ko skatījos arī es, zāle bija pilna. Bet vai tā nebūtu, ja ne režisora huligāniskā akcija? Kas to lai zina.

Kopš 2006. gada, kad festivāls Zelta maska Latvijā notika pirmo reizi, šeit viesojušies dažādi Krievijas teātri un iestudējumi, kuru kvalitātes zīme ir Krievijas nacionālā teātra balva Zelta maska, mūsu Spēlmaņu nakts ekvivalents. Latvijas teātra skatītāju vērtējumam tiek piedāvātas izrādes, kas balvai nominētas, to saņēmušas vai arī to veidotāji ieguvuši Masku par citiem iestudējumiem.

«Iekšzemes kopprodukta kritums par 18%, bezdarbs 20%, nepieciešams aizņemties 7,5 miljardus. Bankrots? Devalvācija? Pilnīgi visi braucam prom? Nē. Dombrovskis! Dombrovskis un ne tikai viņš, kuram pateicoties iekšzemes kopprodukts pieaug, bezdarbs samazinās un visus 7,5 miljardus iztērēt arī nevajag. Veiksmes stāsts? Bet varbūt traģēdija?Nē. Seriāls! Un Dižķibeles laiks nebūt nav pirmā sērija un nav arī pēdējā. Bet kas tad notika pirms tam? Un kas notiek tagad? Ar ko tas seriāls mums beigsies?»

Apgāda Neputns izdotajai Alvja Hermaņa Dienasgrāmatai un viņa izrāžu fotoalbumam ideālā gadījumā pie lasītāja būtu jānonāk komplektā, jo tie papildina viens otru.

Edvards Olbijs (12.03.1928.–16.09.2016.) ir viena no 20. gadsimta personībām, kura nāvi pavada skumjas par aizejošo laikmetu. Kamēr šīs lielās personības ir ar mums, vēl it kā dzīvs ir tā laika radošais gars, kas bagātina un baro šodienu. Tomēr tas laikmets attālinās, atstājot mulsi mīņāties uz sliekšņa, lai vētītu jaunā laika vērtības.

Angļu 20. gadsimta pirmās puses rakstnieks Džordžs Orvels savu antiutopiju 1984 sarakstīja 20. gadsimta 40. gadu otrajā pusē, attēlojot it kā četrdesmit gadu tālu nākotni un totalitārisma sistēmu. Kad šo darbu 2014. gada beigās Liepājas teātrī iestudēja Laura GrozaĶibere, PSRS, atstāta pagātnē, ļāva Latvijai jau vairāk nekā divdesmit gadu baudīt demokrātijas piedāvātās iespējas. Taču izrādes atklātā nebrīve ieņēma pat pārsteidzoši daudz aktuālu, ar šodienas dzīvi saistītu formu.

Tā sanāca, ka Vladislava Nastavševa iestudējumu Melnā sperma Ģertrūdes ielas teātrī skatījos gandrīz gadu pēc pirmizrādes, kas bija 13. novembrī. Iestudējums ir saņēmis Spēlmaņu nakts nominācijas vairākās kategorijās: Gada mazās formas izrāde, Gada režisors, Gada kostīmu mākslinieks.

Pirmais Valmieras vasaras festivāls vērtējams kā eksperiments – mēģinājums paplašināt gan fiziskās teātra telpas, gan valodas un domāšanas robežas nepieradinātā vidē. Valmieras teātrim ir sava uzticīgā publika, kas zina tā saukto piedāvājuma paketi: izrāde kādā no trim zālēm, bufete, foajē – pazīstama ģeogrāfija. Forma ir zināmais, saturs – zināmais nezināmajā, gaidot to, ko katrs vēlas saņemt.

Šogad Dailes teātra mākslinieciskajam vadītājam Dž. Dž. Džilindžeram apritēja 50 gadu, rit 20. gads, kopš viņš ir Dailes teātra režisors, un jau sešus gadus viņa pārziņā ir tā mākslinieciskā vadība. Iepriekšējā mūsu intervija bija pirms diviem gadiem. Šoreiz gadu skaitļi un cipari būs kā pieturvietas, kurās apstājoties pārlūkot pieredzes karti, lai saskatītu ceļa aprises.

Valmierā nedēļas nogalē teātris izies ārpus telpām gan tiešā nozīmē – brīvā dabā –, gan paplašinot priekšstatu robežas par laikmetīga teātra izpratni.

Mārtiņš Eihe Valmieras teātrī pagājušā gada nogalē iestudējis Gunāra Priedes lugu Smaržo sēnes, turpinot Liepājas teātrī tapušajos Priedes lugu iestudējumos Zilā un Citi balti krekli (pēc Trīspadsmitās motīviem) iesākto. Gaismā ieceltā latviešu padomju gadu dramaturģija atgādina par pagātni, vienlaikus izgaismojot tagadni.

Liepājas teātra jauniestudējumā Mīlestības neprāts režisors Dž. Dž. Džilindžers runā par mīlestību apmēram tā, kā auto eksperts kritiski novērtē kāda sapņu auto, ko šis cilvēks kāro iegūt savā īpašumā. Glīts modelis ir viena lieta, bet pamatīga rūsa, liels nobraukums un kaudze slēpto defektu – pavisam cita.

Sēžu pie rakstāmgalda, domāju par Dailes teātrī iestudētajām krievu klasiķa Antona Čehova Trīs māsām. Skats aizkavējas pie grāmatu plauktā sakārtotajiem izdevumiem, kas veltīti režijai, teātra teorijai un praksei. Andreja Žagara iestudējums liek domāt par režijas ābeci.

Latvijas teātros ir gan labākas, gan sliktākas izrādes par Dailes teātra Žannu d’Arku. Bet tādu enerģiju, kas plūst zālē no skatuves, tik lielu aktieru atdevi – gan solo partijās, gan ansambļa skatos, – katrā izrādē nepiedzīvot. Ilzes Vītoliņas košie kostīmi, Mārtiņa Vilkārša monumentālā scenogrāfija, Arta Dzērves fona video, Igora Kapustina gaismu partitūra rada arī vērienīgu, iespaidīgu, spilgtu un krāsu piesātinātu vizuālo tēlu.

Apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā žurnālista Ivara Kleina grāmatu Iemiesošanās, un tās apakšvirsraksts paskaidro, ka autora intereses lauks ir tas, kura robežas ir grūti nosakāmas – Starp mākslu un privāto dzīvi.

Idejas brīvdienām

Šosvētdien, 13. martā, Kultūras pilī Ziemeļblāzma pirmizrādi piedzīvos Paula Abrahama operete Balle Savojā Gundara Silakaktiņa režijā. Operetes kostīmu māksliniece ir Jurate Jurjāne-Silakaktiņa, viņa arī palīdzējusi tapt savai mammai veltītajai izstādei Baibas Puzinas teātris, kas līdz 10. aprīlim apskatāma Mākslas telpā Brīvības 75 jeb Dailes teātra 2. stāva foajē. Mēs runājām par kostīmiem, teātri, skaisto, kas novalkājas, un gaumi, kas, kā saka Jurate, ir Dieva dāvana.

Lauras Grozas-Ķiberes izrādei Ziloņcilvēks, kas iestudēta Liepājas teātrī, radīta izteiksmīga forma. 19. gadsimta tēli kā lelles, putekļiem putot, burtiski izkrīt no skapjiem un, horeogrāfes Lienes Gravas vadīti, atdzīvojas teatrālai spēlei. Aktieri, kas maina lomas tik veikli kā cimdus – Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Mārtiņš Kalita, Anete Berķe, Rolands Beķeris – ir plastiski, precīzi, artistiski. Ilzes Vītoliņas it kā netīrajos, stīvinātajos kostīmos, dažādās laikmetam raksturīgās stilizācijās ģērbtie Ziloņcilvēka tēli atgādina tos no Elmāra Seņkova Ezeriņa – no aizkapa valstības.

Nupat iznācis rakstnieka Arno Jundzes jaunais romāns Bergs&relikviju mednieki. Maijā apritēs gads, kopš viņš vada Latvijas Rakstnieku savienību. Un pagājušais, Raiņa un Aspazijas jubilejas gads, devis iespēju veidot filmu un laikmetīgās mākslas izstādi. Par to arī runājām.

Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē janvāra vidū pirmizrādi piedzīvoja spāņu dramaturga Huana Majorgas (1965) lugas Zēns no pēdējā sola iestudējums Elmāra Seņkova režijā. Izrādi Zēns skatījos mēnesi pēc pirmizrādes un visvairāk domāju par mākslas kritiku.

Grāmatu mākslas konkursa Zelta ābele 2015 žūrija, izvērtējot 42 izdevēju iesniegto 101 grāmatu, balvai nominējusi 43 skaistākās, poligrāfiski kvalitatīvākās grāmatas deviņās kategorijās.