KULTŪRA: Ivara Kleina grāmatas apskats. Teātra un dzīves krustpunktos

Apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā žurnālista Ivara Kleina grāmatu Iemiesošanās, un tās apakšvirsraksts paskaidro, ka autora intereses lauks ir tas, kura robežas ir grūti nosakāmas – Starp mākslu un privāto dzīvi.

Tomēr, kā liecina grāmata, tā tas gluži nav. Autors, meklējot robežpunktus, intervējis divdesmit divus dažādu paaudžu un teātru aktierus, kuri pārstāv arī dažādas teātra skolas. Tie ir: Jānis Āmanis, Marija Bērziņa, Uldis Dumpis, Gundars Grasbergs, Baiba Indriksone, Līga Liepiņa, Juris Lisners, Dita Lūriņa, Indra Roga no Nacionālā teātra, Maija Apine, Baiba Broka, Guna Zariņa no Jaunā Rīgas teātra, Indra Briķe, Olga Dreģe, Lauris Dzelzītis, Dainis Grūbe, Ģirts Ķesteris, Intars Rešetins, Juris Strenga, Vita Vārpiņa, Juris Žagars no Dailes teātra un Rūdolfs Plēpis. Tātad, kā autors norāda priekšvārdā, uzmanības lokā ir Rīgas teātri un atšķirīgu paaudžu mākslinieki.

Izlasot uz vāka pieteiktos grāmatas varoņus, kā pūķa galva no alas izstiepās jautājums – kāpēc tieši šie aktieri? Grāmatu lasīt bija interesanti, un manā iztēlē autors ar zobenu rokā jautājuma pūķa galvu nocirta. Tomēr pēc grāmatas izlasīšanas vienas galvas vietā bija izaugušas divas. Jo katrs šīs grāmatas lasītājs, visticamāk, varētu ieteikt, par kuriem aktieriem viņš būtu gribējis lasīt, un tās ir viņa tiesības, kuras autoram nav saistošas. Tomēr atlases kritēriji, ja nav ļoti skaidri definēti, rada kaislīgus jautājumus, jo šādi izdevumi iznāk pietiekami reti un latviešiem patīk grāmatas par aktieriem. Man būtu gribējies uzzināt – vai bija uzrunāti arī citi aktieri, vai un kādi apstākļi ietekmēja atlasi, bet saprotu, ka tie ir arī sensitīvi jautājumi.

Grāmatas priekšvārdā Ivars Kleins definē savu izpētes lauku: «Skatuves mākslinieki intervijās regulāri tiek iztaujāti, vedinot atklāt viņu privātās dzīves un noslēpumus. Diemžēl par pašu galveno aktieru ikdienā – darbu mēģinājumos un izrādēs – šajās publikācijās lasāms vismazāk. Tieši šo robu mēģināju vismaz daļēji aizpildīt ar grāmatu Iemiesošanās. Kurš kurā iemiesojas – loma aktierī vai aktieris lomā? Kā tas notiek? Cik šajā procesā noslēpumainā un cik – apzinātā, racionālā, vārdos izsakāmā? Dramaturģiskā materiālā dzīvojošie tēli un aktieru personiskā pieredze iestudējuma radīšanā satiekas bezgala intīmā procesā, par kuru skatuves mākslinieki šajā grāmatā stāsta atklāti, neslēpjot arī vilšanos, mokas un bailes.»

Atklātība ir grāmatas vērtība, kuru novērtēs lasītāji. Lai gan, cik dažādi ir cilvēki vispār, tik atšķirīgi arī aktieri, viņu dzīves un darba izjūta, un tas šajā grāmatā atspoguļojas ļoti uzskatāmi. Ir racionālākas, ir emocionālākas atbildes, dažāda dziļuma iegrime tēmā, bet kopumā process jeb aktiera darba virtuve atklājas no apakšveļas un smaržu izvēles konkrētam tēlam līdz dažādām skolām, kas nosaka lomas veidošanas tehniku.

Grāmata strukturēta vairākās nodaļās, visplašākā, gandrīz puse no kopējā lappušu skaita, veltīta tēmai Kad dvēselēm jāsatiekas. Tā atklāj aktiera tikšanos ar tēlu, grūtības, ar kādām saskaras, tostarp skatuves partnerībā, kā arī dažādus režisoru paņēmienus, kas tiek izmantoti, lai satikšanās uz skatuves būtu veiksmīgāka. Te jāmin Indras Briķes sacītais: «Mēģinot Terēzu Rakēnu, režisors Mihails Gruzdovs mēģināja piedabūt mūs ar Ģirtu Ķesteri dzīvē īstenot savas lomas, attiecīgi veidojot privātas attiecības. Viņš nojauca manī visu, ko un kā kādreiz esmu spēlējusi vai mācējusi darīt, lai sāktu audzēt tēlu sevī no nulles. Man tas šķita kā režisora eksperiments. Viņš mums abiem nedeva miera, zvanīja naktī un jautāja, ko daru. Atbildēju, ka guļu. «Piezvani Ķesterim,» Gruzdovs aicināja. Jautāju, kāpēc. «Nu parunā ar viņu!» Man tas viss šķita nežēlīgi. Galu galā mums abiem bija jāspēlē arī citas lomas. Taču zināmus augļus tas deva, jo tiešām reizēm privātajā dzīvē sāku uzvesties kā Terēza Rakēna.»

Savukārt Dita Lūriņa atzīst, ka iestudējuma Sieviete, kura nav uzmanības vērta tapšanas laikā konfliktējusi ar režisori Indru Rogu: «Kad viņa atsūtīja režisorisko koncepciju, staigāju pa māju, sitos gar sienām, zvanīju kolēģiem, sūdzoties, ka to vienkārši nespēju pieņemt. Nākamajā dienā aizgāju uz mēģinājumu melna kā zeme. Pirmo reizi mūžā vienkārši nostājos skatuves vidū un teicu, ka viņas redzējumam vienkārši nepiekrītu. Šajā iestudējumā riktīgi izņēmāmies, bet prieks un gandarījums, ka abas caur cīņu sāpi atradām kopsaucēju. Secinājām, ka domājam diezgan līdzīgi, tikai izsakāmies katra saviem vārdiem.» Dita Lūriņa stāsta arī par pieredzi, kas gūta Pūt, vējiņi! iestudēšanas laikā, saucot darbu ar Gaļinu Poliščuku par savu otro augstskolu: «Mēģinājām mēnešiem ilgi, un es vairākas nedēļas staigāju pa teātri ar atlūgumu rokās. Ne jau burtiski uzrakstītu, bet domās. Aizvedu sevi uz mēģinājumu, apsolīju sev, ka tūlīt iešu pie direktora nevis atteikties no lomas, bet no savas profesijas. Tā pagāja divas nedēļas. Manī notika profesionāls un cilvēcisks lūzums. Gaļina Poliščuka bija pie tā vainīga, taču vienlaikus viņa iedeva man jaunu pamatu. Pēc viņas es vairs nevarēju strādāt tikai profesionāli, bet citādi – izmantojot to asiņojošo vielu, kas nāk no atplēstas dvēseles. Tas ir asiņains teātris. Aktiera profesija ir asiņaina, balti un tīri komfortabli tajā nav iespējams būt. Vēl vairākus gadus dzīvoju uz bāzes, kādu man iedeva Poliščuka. Tā bija mana profesionālā maize līdz brīdim, kad sagaidīju Elmo Niganenu.»

Kā refrēns grāmatai cauri skan labi zināmā atziņa par teātra un aktiera darba gaistošo būtību. Par šī darba rūgto garozu un to, kas paliek vēsturē un atmiņās, un atziņas ir skaudras. «Ikvienam aktierim ir lomas, kuras viņš drīz vien un ilgus gadus pēc tam nožēlo – kaut vispār tās nebūtu spēlējis. Ģirts Ķesteris pavisam noteikti atzīst, ka viņam tādu ir vairāk nekā puse. «Reiz padomāju par lomām, kuras spēlējuši ievērojami kolēģi un cik daudzas no tām kāds skatītājs vispār atceras. Augstāko punktu ir ļoti maz. Tu jau arī uzreiz nosauci Kaligulu un Drakulu. Cik vēl no manis spēlētā tev labi iespiedies atmiņā? Varbūt Mefistofelis? Labi, varbūt vēl kaut kas, bet ne daudz.»

Sāpīgi skaudri izskan Līgas Liepiņas atzīšanās – ja būtu iespēja vēlreiz izvēlēties, aktrise negribētu būt, «jo varu šajā profesijā atklāt tikai to, ko režisori grib manī redzēt. Šajā kontekstā gribu pieminēt poļu režisora Andžeja Bubeņa iestudētos Vīnes meža stāstus, kur man bija jāspēlē vecāmāte, – savu mūžu nebiju saņēmusi tik drausmīgu lomu! Visu laiku staigāju briesmīgā melnumā, jo mana būtība to visu atgrūda. Bet man bija šī loma jāspēlē, tāds ir mans darbs.» Turpinājumā aktrise arī atzīst, ka nevar nosaukt lielākas lomas, kurās būtu varējusi izpausties pilnībā. Autors secina: «Aktrise nekad un nevienā lomā nav jutusies izmantota līdz galam,» un jautā, vai tas ir šausmīgi? Līga Liepiņa atbild: «Šausmīgi. Un gadi ir aizgājuši... Man nav bijis tādu lomu. Tas foršākais ir mirklis, kurā pilnīgi ieej tēla domāšanā un sevi pašu pavisam atslēdz. Man tā gadījies raksturlomās, bet nekad nav bijusi iespēja atklāt savu iekšējo pasauli. Tas skumdina visu laiku.»

Turpinājumā autors fiksē dažādus teātra un dzīves saskarsmes punktus, jautājot aktieriem, piemēram, par atteikšanos no lomām, to ietekmi uz personību, psihi un privāto dzīvi, fizisku atkailināšanos uz skatuves.

Apskatot aktiera satikšanos ar tēlu, autors jautā arī par iziešanu no lomas, kas dažādu, alkohola smaržas un traģiska rakstura, stāstu apvīts. Nobeigumā citēšu Daini Grūbi, kurš par to izsakās skaidri un kodolīgi: «Gan es, gan mani kursabiedri esam pavisam citāda paaudze. Mēs ieejam lomā, bet pēc tam to automātiski nometam. Jau uz grimētavu ejot, saprotam, ka viss palicis uz skatuves. Cik redzu, neviens to neņem līdzi. Te nav runas par skolu, bet par visu, kas apkārt. Lai arī ļoti nopietni izturos pret savu darbu, nedzīvoju skatuves realitātē. Paklanīšanās, un – viss!»

Ivara Kleina grāmata ļauj reflektēt par laika un laikmeta ietekmi uz personību, ar to saprotot apstākļus un līdzcilvēkus, kas neapšaubāmi ietekmē likteni. Tā atklāj dažādus raksturus, ļauj saskatīt līdzīgo un atšķirīgo. Laiks skrien, rakstīti vārdi paliek.