Kopš 2006. gada, kad festivāls Zelta maska Latvijā notika pirmo reizi, šeit viesojušies dažādi Krievijas teātri un iestudējumi, kuru kvalitātes zīme ir Krievijas nacionālā teātra balva Zelta maska, mūsu Spēlmaņu nakts ekvivalents. Latvijas teātra skatītāju vērtējumam tiek piedāvātas izrādes, kas balvai nominētas, to saņēmušas vai arī to veidotāji ieguvuši Masku par citiem iestudējumiem.
«Atklājot 2016. gada festivālu, mēs atklājam jaunu desmitgadi Zelta maskas Latvijā vēsturē. Šā gada festivāla programma ir pamatots iemesls mūsu lepnumam. Esam izvēlējušies tikai piecas no vislabākajām pagājušajā Krievijas teātra sezonā dzimušajām izrādēm, taču to žanriskā un stilistiskā daudzveidība šķitīs gana iespaidīga pat visizsmalcinātākajiem skatītājiem,» tā festivāla bukletā raksta festivāla vadītāja Jūlija Ločmele.
Kāds tad bija šis lieliskais piecnieks? Maskavas A. Raikina teātra Satirikons iestudējums Cilvēks no restorāna, Aleksandra Kuzņecova projekts N. Gogoļa Spēlmaņi, Teātra Dramatiskās mākslas skola un Dmitrija Krimova laboratorijas iestudējums Saviem vārdiem. A. Puškins Jevgeņijs Oņegins, Maskavas A. Puškina teātra O. Henrija Ziemassvētki Alekseja Frandeti režijā un Sanktpēterburgas G. Tovstonogova Lielā dramatiskā teātra Apskurbušie.
Situācijā, kad visu pagūt noskatīties nevarēju, manu izvēli noteica viens režisors un aktieris. Un tā sanāca, ka pirmā izrāde patika prātam, otra urdīja emocijas.
Apskurbušo režisora, G. Tovstonogova Lielā dramatiskā teātra mākslinieciskā vadītāja Andreja Mogučija iestudējums Laime, savulaik skatīts Maskavā, tiešām lika justies laimīgai. Pēc Morisa Māterlinka simboliskās pasaku lugas Zilais putns motīviem tapušais uzvedums bija savdabīgs totālā mākslas darba (gesamtkunstwerk) paraugs, kurā vienotā veselumā apvienotas dažādas mākslas formas - opera, animācija, cirks, kino, dramatiskais teātris, ēnu teātris, leļļu teātris. Spilgta vizualitāte, teatralitāte pozitīvajā šī jēdziena nozīmē, gudri caurausta ar ētikas ābeces patiesībām, radīja izrādi - notikumu.
Pēc atmiņā glabātās Laimes eiforijas Andreja Mogučija Apskurbušie liek atskurbt strauji. Viens no ievērojamākajiem Krievijas mūsdienu dramaturgiem Ivans Viripajevs, būdams ironiski izaicinošs un neganti tiešs, kam piederas arī necenzēta leksika, lugā Apskurbušie (Pjanije) risina nopietnas mūsdienu eksistences problēmas. Nāve, mīlestība, Dievs - šīs ir tēmas, kas dzīves jēgas meklējumos nodarbina Viripajeva varoņus. Varētu padomāt - cik banāli, taču dramaturga piedāvātā, režisora un mākslinieka Aleksandra Šiškina īstenotā forma piedāvā metaforiski jēgpilnu saturu.
Tāpat kā citās Viripajeva lugās darbība notiek nosacītā Rietumu pasaulē, par ko liecina darbojošos personu vārdi: Marta, Marks, Laura, Magda, Lourenss, Gustavs, Lora, Karls, Linda, Rūdolfs, Makss, Matiass, Gabriels, Roza... Tie ir dažādu vecumu un sociālo slāņu cilvēki, kurus vieno kāds apstāklis. Viņi visi šajā naktī, kad notiek lugas un izrādes darbība, ir ļoti piedzērušies. Tik ļoti, ka atrašanās vertikālā stāvoklī sagādā pamatīgas grūtības. Scenogrāfiski tas atrisināts ar slīpu plakni, kas noklāta ar porolona matračiem un, iežogota ar metāla barjerām, atgādina cīņas arēnu. Izrādes pirmajā daļā četrās epizodēs izspēlētas dažādas situācijas - vecpuišu ballīte ar prostitūtas piedalīšanos; kāzu tusiņš trijatā (jaunais vīrs, viņa bijusī draudzene un jaunā sieva - abas bijušas draudzenes); divu precētu pāru tikšanās, pieminot viena vīra māti aiziešanas gadadienā; nāvei nolemtā kinofestivāla direktora un jaunas meitenes satikšanās). Pamatīgi apskurbušie nonāk pie atskaites punkta - nāves, Dieva. Aktieru spēlei, murcoties un balansējot uz mīkstās virsmas, raksturīga viegla groteska un parodija, kas piederas reibuma attēlošanai. Tiesa, vietumis traucēja daudziem krievu aktieriem raksturīgā falšā pārdzīvojuma spēle, kas izpaužas paceltas balss toņos. Ar domu - jo skaļāk kliedz, jo labāk spēlē.
Otrajā daļā seko likumsakarīgā atskurbšana. Ar katru epizodi, kurā daļa cits citam svešo tēlu satiekas, lai piedzīvotu apskaidrību, matraču kļūst mazāk, līdz palikusi kaila grīda. Scenogrāfija atgādina ikdienišķo patiesību, ka iereibušie atslābušā ķermeņa dēļ krīt viegli, izvairoties no nopietnām traumām. Skaidrā prātā eksistence ir sāpīgāka, kritieni - tiešā un pārnestā nozīmē - dramatiskāki.
Piedzērušo metaforā ir atjautīgi savienots profānais un sakrālais slānis. Piedzērušies cilvēki parasti saka, ko domā, un Viripajevs šo dzīves īstenību attīsta līdz domai, ka ar krietni apskurbuša cilvēka muti runā Dievs. Dramaturgs apspēlē piedzēruša cilvēka runas veidu ar vienas frāzes vairākkārtēju atkārtošanu (režisors to izrādē akceptē), kas šajā kontekstā piedzēruša cilvēka domas uzkāršanos saista ar lūgšanas ritmu. Abos gadījumos taču pamatā ir vēlme tikt uzklausītam. Ar smīnu var uztvert tēlu mutēs liktās atklāsmes - katrs no mums ir Dievs, jo Viņš ir bezgalība, tātad cilvēki - tās forma, vai - katrs dzird Dieva čukstus savā sirdī... Andrejs Mogučijs prot salāgot profāno un sakrālo, ironiju, smaidu un nopietnību tā, ka izrāde darbojas kā filtrs, piedāvājot skaidru jēgas destilātu. Piedzeršanās un atskurbšana ir tēlaini spilgti un katram saprotami atklāta krīzes virsotne, kam seko savas eksistences revīzija. Tā liek nonākt pie atklāsmes, ka līdzšinējā dzīve pagājusi melos, iedomās, ilūzijās. Bet dzīves īstā un vienīgā jēga ir mīlestība, kas apliecina dievišķā klātbūtni cilvēka dabā. Bez ironijas.
Andrejs Mogučijs par šo iestudējumu šogad saņēmis Zelta masku kā labākais režisors, un žūrija piešķīrusi savu balvu izrādes aktieru ansamblim.
Aktieris, kura dēļ izvēlējos skatīties trīsdesmitgadnieku paaudzei piederīgā režisora, Sergeja Ženovača audzēkņa Jegora Peregudova iestudējumu Cilvēks no restorāna, ir galvenās lomas atveidotājs Konstantīns Raikins. Aktieris, kura vārds un darbi komentārus neprasa. Jāpiebilst, ka cilvēku no restorāna - oficiantu Skorohodovu 1927. gada mēmajā filmā nospēlējis Mihails Čehovs, un tā ir viena no viņa slavenākajām lomām.
Jegora Peregudova iestudējumiem ir piekārta konservatīvisma birka, taču viņš pats, saucot piemērus, noliedz šī apzīmējuma aktualitāti. Kaut Cilvēks no restorāna tomēr ir visai konservatīva, tradicionāla izrāde - būvēta uz etīžu principa psiholoģiskā teātra stilā ar laikmetam raksturīgiem kostīmiem, darinātiem pēc 20. gadsimta sākuma fotogrāfijām. Iestudējumam dots žanra apzīmējums «teiksma par dzīves cildenumu».
Ivana Šmeļova (1873-1950) stāsts Cilvēks no restorāna piedāvā vēl vienu krievu literatūrai zīmīgā «mazā cilvēka» versiju. Stāsts rakstīts monologa formā, un režisors šo paņēmienu scenārijā saglabājis. Galvenais varonis oficiants Skorohodovs stāsta pagātnes notikumus, kas tiek epizodiski ilustrēti. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Vladimirs Arefjevs veidojis augstu pelēku sienu konstrukciju - proscēnijs ir tukšs, tā ir Skorohodova tagadnes telpa. Aiz sienas rit dzīve, kas skatītājiem dzirdama ar trokšņu palīdzību un redzama tik, cik ļauj durvju ailas. Stāstot konkrētu epizodi, pagātnes ainas ar spēlei nepieciešamajiem priekšmetiem uznirst tagadnē, šaipus sienai. Kad notikumi kļūst arvien dramatiskāki, sienas saslēdzas un kā draudīgais liktenis tuvojas aktierim, sašaurinot viņa eksistences telpu.
Rakstnieks tēlo 1905. gada pirmsrevolūcijas laiku, tā notikumi ietekmē oficianta dzīvi. Dēls, iesaistījies revolucionāros, pamet mājas un bēguļo. Meita sapinas nepareizajās attiecībās un aiziet no mājām, dzemdē meitu, par kuru atbildību uzņemas Skorohodovs. Dēla dēļ viņš zaudējis darbu restorānā, kur kalpojis vairāk nekā 20 gadus (rakstniekam par prototipu bijusi slavenā Prāga), saņemot tik mazu atalgojumu, lai būtu vajadzība izīrēt sava dzīvokļa istabas. Viņš atrod citus darbus, līdz tiek aicināts atgriezties. Viņa sieva, kas izrādē vispār neparādās, no pārdzīvojumiem mirst. Tas ir stāsts par ģimenes izjukšanu un grūtībām, ko mazais cilvēks pārvar, samierinoties ar visu un nezaudējot savu cilvēcisko kodolu.
Tomēr iestudējuma intonācija ir viegla, darbība, izņemot pirmās daļas negludumus, - plūstoša. Tieši tā darbojas atmiņu mehānisms - uznirst aina pēc ainas, nosāp, nosmeldz, liek pasmaidīt vai notraust asaru, bet šajā procesā nav aktīvas darbības ar atklātu pārdzīvojuma spēku. Tā arī Konstantīns Raikins spēlē, iznesot uz saviem mazliet salīkušajiem oficianta pleciem izrādes smagumu - šķietami viegli, neļaujot iegrimt pārdzīvojumā, bez kādām īpašām tēlu raksturojošām iezīmēm, izņemot prasmi nēsāt paplāti. Bet viņa spēle ir meistarīga - piedaloties atmiņu ainās, viņš pamazām sevī krāj visu to emocionālo saturu, kas pēkšņi kļūst redzams viņa sejā, pārdzīvojuma intensitātē, kad apstājas aci pret aci ar publiku. Un tad kļūst redzams, ka cilvēks ir viens un var izturēt daudz, par spīti visam - pazemojumiem, grūtībām, negodīgai rīcībai. Mazais cilvēks ir liels, jo viņam ir sirdsapziņa, piemīt līdzcietība un krietnums. Mazais cilvēks ir liels tāpēc, ka rūpējas par saviem bērniem un godīgi dara savu darbu. Mazais cilvēks ir liels, jo iemācījies dzīves patiesās vērtības.