Kolektīva Velbeka klausīšanās ar iztēles palīdzību JRT
Angļu 20. gadsimta pirmās puses rakstnieks Džordžs Orvels savu antiutopiju 1984 sarakstīja 20. gadsimta 40. gadu otrajā pusē, attēlojot it kā četrdesmit gadu tālu nākotni un totalitārisma sistēmu. Kad šo darbu 2014. gada beigās Liepājas teātrī iestudēja Laura GrozaĶibere, PSRS, atstāta pagātnē, ļāva Latvijai jau vairāk nekā divdesmit gadu baudīt demokrātijas piedāvātās iespējas. Taču izrādes atklātā nebrīve ieņēma pat pārsteidzoši daudz aktuālu, ar šodienas dzīvi saistītu formu.
Paātrinātais laika ritējums, kas izjūtams ikdienā, attiecināms arī uz antiutopijām, šiem literārajiem brīdinājumiem sabiedrībai. Laiks, kas šķir tagadni no literatūrā atklātās šķietami fantastiskās nākotnes, ir sarucis. Vismaz Mišela Velbeka Pakļaušanās gadījumā tā ir. Alvja Hermaņa iestudējumā laiks ir teju fiziski izjūtama substance, gan tāpēc, ka esam nu jau tikai gada attālumā no Velbeka novilktās liktenīgo vēlēšanu svītras, gan tāpēc, ka sev svarīgāko romāna vēstījumu režisors cenšas ietilpināt reālā laikā, kas izstiepjas vairākās stundās.
Franču mūsdienu rakstnieka Mišela Velbeka romāns Pakļaušanās klajā nāca 2015. gada janvārī, dienā, kad bruņoti islāmisti žurnāla Charlie Hebdo redakcijā nogalināja 12 cilvēku. Velbeka aģents ziņoja, ka uzbrukumā nogalināts rakstnieka draugs - ekonomikas žurnālists Bernārs Mariss, un Velbeks pieņēma lēmumu apturēt romāna reklāmas kampaņu. Velbeka antiutopijas darbība notiek 2022. gadā, atklājot procesu, kā demokrātiskā ceļā Francijā pie varas nāk islāmisti - Musulmaņu brālība. Kad musulmaņu imigrantu pūļi no Tuvajiem Austrumiem laužas uz Eiropu un islāma teroristu uzbrukumi ir kļuvuši par mūsdienu pasaules ikdienu, tos sešus gadus, kas šodienu šķir no romāna notikumiem, bez pārspīlējuma var uztvert kā «pēdējo laiku» Eiropai, kā Velbeka nākotnes pareģojumu ar samērā nelielu fantastikas klātbūtni detaļās.
Labi atceros to Spēlmaņu nakti, kurā Alvis Hermanis, saņemot kārtējo balvu par Oblomovu, aicināja tautu vairāk lasīt grāmatas, nekā skatīties televizoru. Velbeku, kurš, kā sacīts JRT izrādes anotācijā, «ir viens no retajiem mūsdienu intelektuāļiem, kuram vispār ir jebkāds viedoklis par virzienu, kurā attīstās mūsu sabiedrība», intelektuāļi lasa.
Izrādē Pakļaušanās Hermanis it kā apvienojis abas nodarbes - lasīšanu jeb klausīšanos un TV skatīšanos, izmantojot to gan kā ilustrāciju, gan māksliniecisku paņēmienu. Iestudējot Velbeka romānu, Hermanis liek tai publikas daļai, kas šā autora darbus nelasa, viņa vēstījumu noklausīties četru ar pusi stundu garumā - ar visu Francijas iekšpolitikas skrupulozo izklāstu un galvenā varoņa Sorbonnas universitātes literatūras profesora Fransuā seksa ainu detalizētiem aprakstiem. Pakļaušanās atgādina Hermaņa 2005. gada izrādi Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā, kas daļai publikas bija provokatīvi izaicinošs Vladimira Sorokina romāna/mīta/antiutopijas lasījums. Salīdzinot - Pakļaušanās pirmizrādē tāpat dzirdēju komentārus, ka Velbeka atklāto seksa aprakstu «ir par daudz», bet Ledū bija krietni dinamiskāka darbība un citi spēles noteikumi.
Alvja Hermaņa telpas koncepcijas pamatā ir tumša skatuve, kuras vidū novietota un izgaismota kantaina arka, uz kuras tiek projicēti austrumnieciski raksti un seksa pakalpojumus piedāvājošās interneta lapas raksturojošas zīmētas ilustrācijas (video māksliniece Ineta Sipunova, gaismu mākslinieks Lauris Johansons). Arkas vidū iestumtais dīvāns, kas ir vienīgā darbības norises vieta, no teātra zāles puses atgādina televizora ekrānu. Es jutos kā TV skatītājs, kuram gan nav pieejami izrādes tēlu demonstrētie moderno tehnoloģiju sasniegumi, kas ļauj TV bildi uzburt un novākt ar pirkstu pieskārieniem. Pirmizrādē šāda vēlēšanās bija, īpaši otrajā daļā, kur politinformācija sasniedza savu garlaicības kulmināciju. Ja romāns ir lasīts, tad teksts pats par sevi kļūst otršķirīgs, bet šajā izrādē tam ir centrālā vieta. Varētu teikt, Hermanis imitē TV teātrī, piedāvājot skatītājiem viņiem ierastu un pazīstamu komforta zonu. TV šajā gadījumā ir sabiedrībā plaši izmantots logs, kas paver skatu uz pasauli, protams, televīziju veidota (ietekmēta) satura formā. Režisoram šis logs kalpo konkrētam mērķim - likt ieklausīties saturā, kas daļai var šķist nepatīkams, neērts, daļai - slima suņa murgi, vēl daļai - pārdomu un diskusiju vērts materiāls.
Hermanis izrādes scenāriju būvējis, atsakoties no materiāla, kas saistīts ar romāna galvenā varoņa jeb vēstītāja Fransuā profesionālo potenci - viņš ir intelektuāļa, 19. gadsimta franču rakstnieka, Zolā un Malarmē laikabiedra Vismansa speciālists. Vientulībā ieslīdzis, dzīves jēgu pazaudējis profesors, kas, to meklējot, uziet uz ceļa, pa kuru gājis cilvēks, ko viņš vislabāk pazīst un kuru var uzskatīt par autoritāti - Vismanu. Bet 19. gadsimta rakstnieka dzīves ceļa lakoniskais raksturojums Fransuā izteiksmē ir apmēram šāds - no maukām līdz kristietībai. Taču tas neietekmē izrādes vēstījumu, ko uzsaukuma formā varētu formulēt šādi - cilvēki, attopieties, mostieties, sāciet domāt, darīt, pasaule mainās, bet kaut ko jūs varat ietekmēt, nost ar pasīvu pļāpāšanu uz dīvāna!
Vilis Daudziņš, atgādinot nobriedušāku Revidenta Hļestakovu, precīzi atklāj Fransuā psiholoģisko portretu, ar ko Velbeks raksturo konkrētu Rietumu sabiedrības vīriešu tipu. Tas ir pusmūža vīrietis, kurš nevēlas vai nespēj uzturēt emocionālas attiecības, tāpēc viņa seksuālo dzīvi pārvalda gadījums - studentes un prostitūtas. Vīrietis, kura sabiedrisko dzīvi organizē viņa penis. Patērētājsabiedrības pārstāvis, kuru izvēļu brīvība ne tikai notrulinājusi, bet atņēmusi mērķtiecību; cilvēks, kurš teorētiski varētu dzīvot ļoti labi, bet jūtas slikti, slīgstot vientulībā un apātijā, un pārtiekot no pirktiem gataviem ēdieniem. Fransuā ikdienu pavada, valstoties uz dīvāna, bet viņa dzīves cīņas ir tik nozīmīgas, cik kārpīšanās dīvāna moduļos.
Izrādes darbība ir statiska. Mizanscēnas, kurās ir divi un vairāk aktieru, viņi sēž frontāli pret zāli, kas sarunu padara formālu, jo tās galvenā funkcija ir vēstīt, informēt. Kaspara Znotiņa lēnīgais Stīvs, kam Hermanis atdevis daļu Fransuā teksta, padarot par mazliet nozīmīgāku figūru, bieži glāsta savas kājas, retumis pagriežot galvu pret Fransuā. Ar viņu runājot, Edgara Samīša Lemperērs gandrīz neatrauj skatienu no planšetes. Regīnas Razumas Marī Fransuāza un viņas vīrs Ģirta Krūmiņa atveidā runā vēstījošā tonī kā TV ziņu diktori. Fransuā attiecības ar Janas Čivželes studenti Mirjamu ir formālas un atsvešinātas arī intīma rakstura ainā. Tā ir sabiedrība, kurā nav attiecību, tikai informācijas apmaiņa un savu vajadzību bezkaislīga apmierināšana.
Līdz trešajam cēlienam iestudējums atgādina klausāmgrāmatu ar mazkustīgu bildi. Trešajā - kulminācijas un atrisinājuma - daļā atslēgas figūra ir Andra Keiša atveidotais universitātes rektors, kurš vervē Fransuā atgriezties augstskolā, kas nozīmē pieņemt islāmticību. Aktiera noslēpumaini viltīgais smaids, mijoties ar pēkšņu iekrišanu dziļā nopietnībā, pašpārliecinātību paudošā ķermeņa valoda un manipulācijas ar balss tembriem panāk vajadzīgo efektu. Arī rektora jaunākās sievas parādīšanās musulmanietes apģērbā - viņai ir piecpadsmit gadu - un vecākās sievas pienestie dzērieni un pašas gatavotās uzkodas atstāj redzamu ietekmi uz Fransuā - viņš kļūst arvien domīgāks.
Gētes Fausts slēdza darījumu ar Mefistofeli un dabūja Grietiņu. Fransuā ar viņa statusu un algu pienākas vairākas sievas, tātad būs viņam gan nodrošināts regulārs sekss ar studentēm, gan mājās gatavots ēdiens. Mūžīgo patiesību meklētāja Fausta mērķis, vienojoties ar sātanu, vismaz bija cēls. Velbeks un Hermanis norāda, cik tas sekls: nauda, sekss un garšīgs ēdiens. Tās ir vērtības, ko iegūt, pieņemot eiropietim svešu reliģisko identitāti, atdodot savu dvēseli par sviestmaizi.
Viens no svarīgākajiem atslēgas vārdiem romānā un izrādē ir demogrāfija: vai bērni ir Rietumu civilizācijas prioritāte? Alvja Hermaņa izrāde aktualizē vēl virkni citu no šā izrietošu satelītjautājumu. Piemēram, par karjeras pārņemtajām Rietumu sievietēm, kas nespēj pēc vīrieša kvalitātes kritērijiem nodrošināt laulātā pamatvajadzības pēc laba ēdiena un seksa. Turpat ir arī vīrieši memmesdēliņi, kas labprāt ļauj savām sievietēm būt stiprām jeb pārņemt viņu pienākumus, kas liek domāt par matriarhāta spēku un patriarhāta zūdošajām pozīcijām. Aktuāla Rietumu parādība ir abu dzimumu pārstāvji, kas zina, ko grib un ko negrib (tostarp bērnus), un vienkārši bauda dzīvi. Jādomā par kristietības salīdzinoši vājajām pozīcijām, par demokrātiju un liberālismu, kas izplūdis visatļautībā. Velbeks un Hermanis brīdina - kapu sev rokam paši. Musulmaņi pārņem Eiropu. Bet izrādei pieaicinātās Austrumu deju studijas Elmira dejotājas katras daļas sākumā un beigās dejo, izpelnoties daļas publikas aplausu, kas man izklausījās pēc Hermaņa iecerētiem pliķiem mums pašiem. Dejotāju klātbūtne izrādē, demonstrējot vēderdejas u.c., diez vai Hermanim vajadzīga šovam vai Austrumu kolorīta radīšanai. Domāju, tā viņš ilustrē Velbeka domu, cik labprātīgi var pieņemt svešo. Protams, ka ir atšķirība, kultūru vai reliģiju. Bet svešais šķeļ. Latvijas sabiedrība šajā ziņā tāpat jau ir cietusi, gan pakļauta sociālās nevienlīdzības dziļajam grāvim, gan latviešu un krievu jautājuma krustugunīm. Vai brīdinājums tiks sadzirdēts? Publika ļoti daudz smējās, kas radīja bažas, ka šis, līdzīgi kā Hermaņa īstenotais politiskā teātra projekts Tautas ienaidnieks, būs izgāzies (toreiz tas bija paša režisora rezumē). Taču, izejot no teātra, dzirdēju divu jauniešu sarunas daļu, kurā viens teica: «JRT pirmizrādes vienmēr ir komēdijas.» Cerība nevaid mirusi.