Melnās spermas banka
Tā sanāca, ka Vladislava Nastavševa iestudējumu Melnā sperma Ģertrūdes ielas teātrī skatījos gandrīz gadu pēc pirmizrādes, kas bija 13. novembrī. Iestudējums ir saņēmis Spēlmaņu nakts nominācijas vairākās kategorijās: Gada mazās formas izrāde, Gada režisors, Gada kostīmu mākslinieks.
Vladislava Nastavševa (režijas, telpas un kostīmu koncepcijas autors) izrādes pamatā ir 1975. gadā dzimušā krievu autora Sergeja Uhanova stāstu krājums Melnā sperma, oriģinālā - Melnā molofja, kas apzīmē to pašu vīrieša sēklas šķidrumu tautas valodā. Tekstu no krievu valodas tulkojis Pēteris Draguns. Mājaslapā par iestudējumu teikts, ka «izrāde veidota kā atmiņu stāsti par jauna cilvēka pieaugšanu kādā Sibīrijas ciematiņā 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās».
2015. gada rudenī iznāca arī Kārļa Vērdiņa dzejas krājums Pieaugušie. Ieraugot Melnās spermas aktierus, iespīlējušos stilizētās padomju laika skolas formās, kuras ir vairākus izmērus par mazu, atcerējos Pieaugušo vāku. Uz tā ir klases kopbilde - kārtīgi saķemmēti puisīši ar oktobrēna zvaigznīti pie zilās formas krūts un meitenes ar baltām bantēm matu kliņģeros. Izrādes laikā Vērdiņa Pieaugušo dzejas telpā iegriezos vairākkārt. Bet Vērdiņa skumjas un ironija par pieaugšanu un pieaugušajiem pat skarbākajā intonācijā, salīdzinot ar Uhanova izteiksmi, ir glāsmaini gluda kā ilgi lietots koka grābekļa kāts, no kura tomēr ādā ievelkas kāda skabarga. Uhanova teksts ir gandrīz vienas vienīgas skabargas, sākot no valodas izteiksmes līdzekļiem līdz tematikas izurbumiem.
Pārlasot recenzijas, kas tapušas pēc pirmizrādes, secināju, ka izrāde mainījusies - vismaz pāris epizožu (oktobrēna nozīmītes spraušana ausī, melnā šķidruma izvemšana finālā) no iestudējuma pazudušas.
Sergeja Uhanova vieta mūsdienu krievu literatūrā tiek ievietota starp geju literatūras un subkultūras plauktiem. Vladislavs Nastavševs iestudējis astoņus stāstus: Melnā sperma, Zirja, Zvirbuļpeža jeb Tev jāmainās, Jukusī, Dievu nams, Īpatnējā Olga, Žeņečka Čurajevs, Perfekts mazulis. Tos vieno viens stāstnieks, bet izrādē, mainot tēlus, situācijas spēlē Marija Linarte, Jana Ļisova, Āris Matesovičs, Reinis Boters un Kārlis Tols.
Režisors uzbūvējis izrādi, kurā Uhanova margināļi, dīvaiņi, izraidītie jeb citādais kā ārpus normas esošais (lai cik diskutabli būtu normas un normālā jēdzieni), sabiedrības sašķirots pa plauktiem, atklāj problēmu sakņu sistēmu, ko veido ģimene un skola. Skolas formas kā ierobežojuma zīme mirklī norāda uz dažādiem sistēmu rāmjiem, kuros cilvēki eksistē.
Citādā centrālais ietvars Melnajā spermā ir seksualitāte - būtiska pieaugšanas procesa daļa un mūža ilgumā darbojošās cēloņsakarību ķēdes posms. Seksualitāte savieno paaudzes, divas - pieaugošo (skolēnu, studentu) un pieaugušo - pasaules, izrādes viegli komiskajā intonācijā aizvedot līdz patiesībai, ka pieaugušo pasaulē citādā formas kļūst tikai traģiskākas.
Piemēram, stāstā Jukusī sieviete ieguvusi garīgu kaiti, jo zaudējusi savus bērnus un cenšas tuvināties ar sētas bērniem. Savukārt stāstā Perfekts mazulis neglīta ārste pēc dzemdībām nogalina savu pēkšņas kaisles uzplūdā ieņemto skaisto bērnu. Un tas, kas pirmajā mirklī var šķist arī pilnīgs absurds, asociatīvi iegūst pat ļoti konkrēti aprises no dzīves.
Kas atšķir citādo no normālā, ir jautājums, ko izrādes laikā nākas sev uzdot vairākkārt. Vēl bija jādomā par vientulību, dažādām privātām iedomu bremzēm un citu dāsni zem kājām lieto priekšstatu eļļu, kurā slīdēt un krist. Par atbildību pret vārdiem un darbiem. Un kā skabarga visbeidzot iedur fatālas nolemtības izjūta, ka mīla nav stiprāka par nāvi.
Telpa Vladislava Nastavševa izrādēs ir īpašas uzmanības vērta tēma, un Melnajā spermā viņš sadarbībā ar gaismu mākslinieci Jūliju Bondarenko spēlējas ar «tukšo visumu» (par teātra Sokrātu dēvētā režisora Pītera Bruka ideālā teātra koncepts). Skatuve ir gandrīz tukša. Tiek ienesti un aiznesti daži krēsli, metāla gulta, paklājs un galds - priekšmeti, kas nepieciešami, lai ieskicētu vidi, bet būtiskāk - lai ainas un kopējā iestudējuma satura zīmējumā pagarinātu aktieru iekšējās un ārējās darbības sintēzē radīto kustību/domu. Aktieru aktīvā fiziskā eksistence (īpaši šajā ziņā izceļas Marija Linarte, Jana Ļisova, Āris Matesovičs), radot dažādas plastiskas figūras, veido mentālu struktūru vizualizācijas - hiperbolas, kas ļauj sajust tēlu attiecību vibrācijas. Piemēram, stāstā Jukusī ar Janu Ļisovu un Āri Matesoviču, kad kustību partitūra metāla gultā, ar atgrūšanos un pievilkšanos attēlojot konkrēto situāciju, rada apceres vērtu dzīves metaforu. Bet jāuzsver, visi jaunie aktieri darbojas saskaņoti kā dūres pieci pirksti - katrs ar savu individualitāti un milzīgu atdevi.
Atceroties Pītera Bruka Tukšā visuma (1968) teorijas, var secināt, ka izrādes stilu Vladislavs Nastavševs veidojis, apvienojot svēto jeb metafizisko teātri ar rupjo teātri - naturālisma imitāciju un parodiju, tā savienojot augsto un zemo kultūru. Par to liecina arī muzikālā partitūra - klasiskā Ave Maria un Lacrimosa, nerātnā Madonna, padomju estrādes dīva Anna Germane, Krievijas rokzvaigzne Zemfira un saldie Pet Shop Boys...
Melnā sperma apvieno paradoksālo - maigumu un nežēlību, fizisku spēku un psihisku trauslumu, komisko un traģisko, normālo un nenormālo. Ar smaidu, iejūtīgi un nesaudzīgi reizē, režisors iegremdē apziņas un zemapziņas dūņās tā, ka žļurkst, pievēršot uzmanību īstenības profānajai trīsvienībai: viennozīmībai, virspusējībai un vienaldzībai.
Jā, un Vladislavam Nastavševam karinātās provokācijas, īpašas drosmes un citas līdzīgās birkas nu jau kaitina, jo kalpo kā lēta reklāma. Pēc viņa pagājušās sezonas izrādēm Melnā sperma un Asins kāzas jārod citi vārdi.