Šosvētdien, 13. martā, Kultūras pilī Ziemeļblāzma pirmizrādi piedzīvos Paula Abrahama operete Balle Savojā Gundara Silakaktiņa režijā. Operetes kostīmu māksliniece ir Jurate Jurjāne-Silakaktiņa, viņa arī palīdzējusi tapt savai mammai veltītajai izstādei Baibas Puzinas teātris, kas līdz 10. aprīlim apskatāma Mākslas telpā Brīvības 75 jeb Dailes teātra 2. stāva foajē. Mēs runājām par kostīmiem, teātri, skaisto, kas novalkājas, un gaumi, kas, kā saka Jurate, ir Dieva dāvana.
– Kas jūs iedvesmoja operetes Balle Savojā kostīmu radīšanai?
– Vispirms mūzika, kas ir vadošā gan operā, gan operetē. Es taisīju arī Latvijas Operetes fonda izrādes Jautrā atraitne kostīmus, režisors bija Jānis Kaijaks, un procesā iesaistījos mazāk, turklāt paralēli Lietuvā bija divas pirmizrādes. Šoreiz režisors ir mans vīrs Gundars, un tas nozīmē, ka visu laiku esmu blakus, jau kopš rudens, kad viņi ar Normundu Vaici sāka graizīt muzikālo materiālu. Praktiski tur visiem dialogiem apakšā ir tā saucamās melodrāmas, tāpēc mūzika ir galvenais iedvesmas avots.
Balle Savojā ir izteikta pilsētas operete. Bohēma, krogu dzīve Abrahamu ļoti iedvesmoja. Atšķirībā no iepriekšējām operetēm, kur vairāk vērojams Austroungārijas kolorīts, šeit ir riktīgs Berlīnes džezs. Tā kā Geršvinam Ņujorka, tā Abrahamam īstā vieta, garša būtu Berlīnē. Pēc tam sāku skatīties mākslas darbus, bildītes, un vistiešākā mana iedvesma ir krievu izcelsmes franču mākslinieks Erté (Romēns de Tirtovs). Viņam ir ļoti interesantas kleitas – it kā ir ārpus jebkura laika. Tās ir pilnīgi unikālas lietas, viņa piegriezumi un tērpi ir ļoti sarežģīti, tāpēc precīzi tos realizēt šādā projektā nav iespējams. Ja kāds pēc Balles Savojā izrādes šķirstīs Erté skices teātrim un modei, droši vien tās vēsmas sajutīs.
– Mūzika jāklausās daudz?
– Protams. Mēs speciāli Vācijā nopirkām tā laika deju mūziku, radio hitus, kas mājās tiek atskaņoti. Ne tikai Abrahama mūzika. Man prasās dzīvot ar to laikmetu. It kā jau operete ir salīdzinoši universāls stāsts, tās kaislības var notikt jebkurā laikā, tomēr tur ir tik daudz dejas. Alberts Kivlenieks ir nostrādājies ne pa jokam. Katra dziesma beidzas ar deju. Dzīres mēra laikā ir banāls teiciens, bet tā ir. Hitlers taču tūdaļ nāca pie varas un aizliedza gan džezu, gan dekadenci. Abrahams vispār tika padzīts no Vācijas. Neatceros, kurš to teica: kad emocijas ir tik sabangotas, ka nevari parunāt, tad dziedi, un kad vairs nevari padziedāt, ej dejot. Tur tas tā arī ir. Ja būtu laiks un līdzekļi, tur varētu tīru dejas izrādi uztaisīt.
– Starpkaru laiks ir Art Deco laiks – vai tas būs redzams?
– Esmu vienu izrādi uztaisījusi precīzā vēsturiskā laikā – tas bija Melanholiskais valsis. Tad vienojāmies, ka taisām pēc Emīla Dārziņa ģimenes fotogrāfijām. Teātrī jau reti gadās, ka ir nepieciešams tīrs kinematogrāfiskais stils. Kostīmu vēsturnieks pateiktu, ka Balle Savojā kostīmos ir kādi piecpadsmit divdesmit gadi kopā sajaukti. Koristes ir snobiskas, nosodošas, bet dejotājas ienāk ar jaunību. Viņām ir īsās kleitas flapper girls stilā – modernās džeza meitenes. Jā, tas ir starpkaru laiks – robežsituācija –, bet katru detaļu atbilstoši stilam veidot nebija nepieciešams.
– Teātrī un arī kino tagad ir manāma interese par to krīzes, dzīves svinēšanas laiku, kas bija pirms simt gadiem.
– Viss jau iet pa riņķi. Tas ir neizbēgami. Politiskie, sociālie notikumi noteikti ietekmē zemapziņas līmenī, pat tādā operetē.
– Un Latvijā operete atdzimst tieši tagad.
– Kāds bija tas teiciens – jebkurā krīzē nepirks to un to, bet lūpu krāsu nopirks. Operete ir tāds vakars, kad vari gremdēties citā pasaulē un aizmirst realitāti.
– Tas ir tas operetes fenomens vai vēl kaut kas?
– Man grūti pateikt, es pati nekad neietu uz opereti. Tas nav mans žanrs. Mēs ar Gundaru bijām Tallinā skatīties opereti, bijām pie Viktorijas Streičas Kauņā, kā arī Berlīnē. Tur bija visprofesionālākais iestudējums, bet vairāk tādas gender rotaļas – šķirtās sievas ir vīrieši. Viss ir super profesionāli uztaisīts, dzied un dejo, bet tas nav man. Droši vien cilvēkiem patīk vienkāršais stāsts, viss ir saprotami. Ja vēl tehniski perfekti nostrādāts un krāšņi – viena vakara...
– ...šampanietis.
– Jā. (Smejas.) Tas banālais vārds, ko, man šķiet, izmanto visās relīzēs. Kā par opereti, tā par šampanieti.
– Teicāt, operete nav jūsu žanrs, bet kas ir?
– Teātrī ir bijušas izrādes, kas uz nedēļu dod tādu uhh! pacēluma sajūtu. Piemēram, rudenī Rīgā rādītā Dmitrija Krimova izrāde Oj. Vēlā mīla. Kad redzi – nav robežu. Atceros, pēc Kirila Serebreņņikova Mirušajām dvēselēm visi Dailes teātrī sajūsmināti satikāmies – tu redzēji? Tas ir dopings. Bet, iespējams, ja es nebūtu šajā profesijā, uz teātri ietu daudz mazāk. Vairāk lasītu grāmatas. Nezinu. Labs teātris jau ir stipri reti. Nevis teijāteris, bet teātris.
– Kā ir strādāt kopā ar vīru?
– Šausmīgi. (Smejas.) Visu laiku esi iekšā materiālā, pārdzīvo ne tikai par sevi, bet arī par otru. Tas emocionāli ir ļoti grūti. No otras puses, ir viegli, jo mūsu uzskati par to, kas ir labi un slikti, sakrīt. Tikai atslēgties no darba ir grūti.
– Vai kostīmu māksliniekam pastāv kritērijs – es gribētu šo vilkt?
– Jau zīmējot būtībā zīmē sevi. No tā nevar aizbēgt. Paskatoties skices, var redzēt tipāžus – kas ir Ilze Vītoliņa, kas es. Ir līdzīgas proporcijas, ķermeņa uzbūve. Jebkurā gadījumā reproducē sevi. Man tik maz laika atliek domāt par sevi... Es, protams, paskatos – šis ir foršs fasoniņš, to varētu kādreiz izmantot, ja iziet sabiedrībā, lai parādītu, ka esi kostīmu māksliniece. Neizbēgami, cilvēki vērtēs pēc vizuālā prezenta. Bet vai es to gribētu vilkt? Droši vien, ka jā.
– Jūs pieminējāt skaisto, kas, tāpat kā gaume, ir it kā skaidri, bet tomēr abstrakti jēdzieni, jo katram tas nozīmē ko citu. Kas jums ir skaistais?
– Runājot par skaisto teātrī, vispirms tas ir tas, kas palīdz aktrisei labi izskatīties. Ja ir īsākas kājas, tad ar tērpu pavilkt garākas. Protams, zelta griezums, proporcijas. Pēc tam tas, kas viņai palīdz aizlidot, iedod pārliecību par sevi. Ir aktrises, kas gadiem strādā teātrī un vienmēr gribēs vienu un to pašu. Lai kāda būtu izrāde un kostīms, viņa atnāk un pasaka – viss ir kolosāli, man ļoti patīk, bet bišķi īsāk un bišķi dziļāk. Ir krāsas, kas patīk, piestāv, ar to rēķinos. Es nekad neiešu pret dāmu, kura visu mūžu zinājusi, kas viņai labi izskatās. Ir reizes, kad tas ir vajadzīgs, bet lielākoties cenšos izdarīt savu tā, lai arī viņu apmierinātu. Man ir svarīga personība, kas tērpu valkās. Man patīk, ja zinu cilvēkus un kā viņiem palīdzēt, taisīt kostīmu konkrētam cilvēkam. Tā arī mana māte strādāja. Es citādi nemāku.
– Bet privāti skaistais?
– Viss ir banāli – man vajadzīgs tukšums un plašums. Jūra laikam visprecīzāk iemieso skaisto. Saulrieti. Tas neapnīk. Minimālisms vai tīrība ir ļoti liela veiksme. Ja līdz tam tiec. Sāc ar visu un daudz un tad, atmetot nost, tiec līdz īstajai tīrajai formai – tur ir skaistums. Cakās un briljantos noteikti nē. Skaistums ir tīrā, arhitektoniski interesantā un pareizā formā.
– Vai jums ir savs rokraksts?
– Es taču nezinu, tas citiem jājautā... Kad sāku strādāt teātrī, man šķita, ka viss, ko ir izdarījusi mamma, ir mans. Tas ir pārbaudīts, saprasts, es viņai biju asistente Parīzes Dievmātes katedrālē, vēl daudzās izrādēs, kas bija atzītas, Spēlmaņu naktij nominētas. Bija arī tīri kostīmu ziņā fantastiski skaistas izrādes, kuras neatceras, jo nepiedzima. Tāpēc man šķita, ka tas ir izdarīts, uz mani vairs īsti neattiecas, jāiet citā virzienā. Esmu ļoti apzināti taisījusi neglītus, asimetriskus kostīmus, tādas dubļu kaudzes. Tas droši vien bija naivi un bērnišķīgi, bet tolaik šķita, ka ir kaut kas jāsalauž. Ne jau apzināti, protams, bet gāju savu ceļu. Pēc tam ir bijušas izrādes – tīri noformēšana. Salonkomēdijas. Tad vienā brīdī sapratu, ka tā negribu, nevaru, darīšu kaut ko citu. Ļoti pārdzīvoju par izniekotiem līdzekļiem un laiku, kad ir tā saucamās apkalpojošās izrādes, kas tapušas, lai tikai nopelnītu naudu, neieguldot daudz laika, domas, fantāzijas. Man bija ļoti grūti, daudz taisīju Ziemassvētku, Teātra dienas koncertus un pēc tam pat stāvēju kulisēs un raudāju. Šķita, ka tas viss ir bezjēdzīgi. Esmu pietiekami gudra un saprātīga, lai naudu varētu nopelnīt citādi. Šķita, tā ir nodevība pret skatuvi, ka esmu šeit nepareizu iemeslu dēļ. Tad sāku strādāt reklāmās, un strādāju daudz. Bet skatuve ik pa laikam atvelk atpakaļ. Parādās interesantas lietas. Esmu taisījusi studentu filmas, ar lielāko prieku palīdzu studentu izrādēm bez jebkāda atalgojuma. Nezinu, kā mans liktenis būtu izvērsies, ja būtu skolu pabeigusi šeit un sāktu kopā ar savējiem. Kā pēc būtības arī vajadzētu būt – sākt ar savu komandu. Kā Liepājas teātrī, kad ienāca vesels kurss. Es sāku mammas vietā. Bet skaidrs, ka es neesmu mamma. Liktenis savas spēles nospēlē.
– Salīdzināšanu ar mammu esat izjutusi?
– Protams, sākumā arī recenzijās rakstīja – ja labi, tad Baibas Puzinas gaumes turpinātāja... Sevi kā neatkarīgu personību vispār sāc pieņemt tikai pēc trīsdesmit gadu vecuma. Teātrī Olga Dreģe man joprojām saka – «Sveiki, Baibiņ! Vai, piedod, Juratiņ.»
– Un es gribēju jautāt, vai ir izdevies tikt vaļā no mammas ēnas...
– (Smejas.) Draugiem, kad sāka mani novērtēt un cienīt, nebija nojausmas, kas ir Baiba Puzinas. Vēlāk, kad arī ārzemnieki novērtēja un pieprasīja tieši mani, ieguvu pārliecību. Labi, es neesmu Baiba Puzinas, bet es esmu es. Un ar mani viss ir labi.
– Kas ir laba gaume?
– Ja ir laba gaume, štruntu uztaisīt nav iespējams. Audzināšana, iekšējās izjūtas, ko esi lasījis, redzējis, vide, kurā esi audzis. Protams, ir cilvēki, kas paši sevi izveidojuši. Gaume jau nav tikai vizuāla.
– Vai to var iemācīt?
– Domāju, ka nē, tāpat kā talantu. Var būt ļoti centīgs, rūpīgs students, Dizaina un mākslas vidusskolā taisīt vienas planšetes vietā desmit, bet... Zīmēt var iemācīt jebkuru, zīmēšana ir konstrukcija, matemātika. Bet gleznot, sajust krāsas... Tikko ar Nacionālā teātra brīnišķīgo šuvēju Valentīnu Romanovsku runājām par to. Viņa teica: «Melnu, pelēku, baltu salikt kopā jau nav nekas īpašs. Bet tu saliec kopā dažādas krāsas uz skatuves, tad mēs paskatīsimies!» Mēs diskutējām par to, kā vispār mainās skatuves kostīmi, kurā brīdī teātrī ienāca kolekcijas, kad visa izrāde ir kā viena modes kolekcija. Šķiet, ka tur ir ļoti dziļa doma, ne tikai dažādi sociālie slāņi. Protams, dažkārt tā arī ir. Bet uztaisīt kostīmus kā vienu kolekciju, vienā stilistikā ir vieglāk. Kad sāk kombinēt, tad redz, ir vai nav krāsu izjūta. Es apšaubu, ka to var iemācīt.
– Gaume ir talants?
– Gaume ir Dieva dāvana.
– Kam radās ideja par mammai veltītu izstādi Dailes teātrī?
– Tā ir Dailes teātra ideja. Manuprāt, tā ir ļoti laba, jo šeit jābūt teātra cilvēku izstādēm. Ir vēl daudz cilvēku, kas to būtu pelnījuši. Indra Rubene mani uzrunāja, Sarmīte Sīle, būdama mammas skolas biedrene un draudzene, bija kuratore. Viņa jautāja, kas man ir mājās, un es pievienojos komandai. Es labi zināju, ko mamma gribētu. Viņa man stāstīja, abi ar tēvu bija izdomājuši, ka taisīs šeit izstādi, aktrises nāks tajās kleitās, būs performance. Lai izveidotu montāžu, tēvs bija savācis mājās svarīgāko izrāžu lugu eksemplārus, man tie joprojām stāv. Centrā bija iecerēts šis Valentīna Skulmes spēlētā Veča ķitelītis no izrādes Mirdzošais un tumši zilais. Mamma ļoti cienīja Valentīnu Skulmi, mīlēja šo izrādi, Pēteris Pētersons bija svarīgs cilvēks viņas biogrāfijā. Ķitelītis centrā kā svarīgākais kostīms – tas bija joks, mammai piemita izcila humora izjūta. No tā mēs atspērāmies. Pieaicinājām arhitektūras kritiķi, publicistu Ventu Vinbergu, viņš kopā ar Ievu Zībarti ir iekārtojis diezgan daudz izstāžu. Viņš palīdzēja ar tehniskajām lietām, kā karināt, izvietot. Izstādes iekārtošana arī ir profesija. Tā mēs trīs dienas ar Ventu te pa grīdu rāpojām, lipinājām klāt fotogrāfijas. Bija pasūtītas trīs planšetes – viena bērnībai, otra Modeļu nama laikam un trešā – tēvs, es, suņi, kaķi. Kad sākām līmēt, viena planšete saplīsa. Sapratu, ka māte grib, lai ir tikai Modeļu nams. Tikai jauna un skaista, bez suņiem un kaķiem, mietpilsoniskām padarīšanām. Pasūtīt jaunu stiklu vairs nebija laika, tā palika divas planšetes, un man šķiet, ir ļoti labi. Kostīmi ir tie, ko piešķīra Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, jo teātrī palikušie ir tā noīrēti, ka tos vairs izstādīt nevar. Aktrises pārmet, ka izstādē tik maz kostīmu. Ir tik, cik līdzekļu manekeniem, un tik, cik tērpu bija muzejā. Tie, kas ir teātrī, būtu jāatjauno. Viss krāšņums pa korporatīviem pasākumiem novalkāts. Diemžēl ļoti daudz kostīmu ir aizgājis nebūtībā, jo muzejs nepaņēma.
– Tātad, ja kostīms paliek teātrī, nevis muzejā, viņš zūd?
– Jā. Tas, protams, ir atkarīgs no ģērbēju priekšnieces, kurai ir savs skapis, lai turētu īpaši vērtīgos kostīmus. Pārējie tiek novalkāti visādos pasākumus.
– Kostīmu mākslinieks labprāt radītu kostīmu kā augstās modes darbu, bet sanāk – gatavs valkāšanai?
– Nu jā. Bet šis tērps no Elizabetes, Anglijas karalienes ir tik vērtīgs, jo bijis mugurā Vijai Artmanei. Oļģertam Kroderam bija izrāde Viltus atzīšanās ar absolūti satriecošiem mammas kostīmiem. Neviens tos kostīmus neatceras, neatzīmē, jo izrāde bija nekāda. Kostīms ir vērtīgs tikai konkrētā izrādē konkrētam aktierim mugurā. Tad viņš ir izdarījis savu darbu, palīdzējis aktierim un izpildījis režisora uzdevumu.
– Ko nozīmē teiciens – aktieris iznes kostīmu?
– Ne katrs aktieris, iznākot uz skatuves, ir. Tā ir harisma. Artūrs Skrastiņš var stāvēt tukšā skatuvē un būt. Cits var būt galvenajā lomā, bet redzams, ka viņam nav kaifa par to, ka atrodas uz skatuves. Tad vispār nevar strādāt par aktieri, ja nejūtas tā, ka tā ir viņa vieta. Dāmas, kas teātrī strādājušas gadiem, ļoti labi māk iznest kostīmu, sevi.
– Vai Latvijas mērogā starp kostīmu māksliniekiem ir konkurence?
– Nav. Profesija ir diezgan riebīga, sarežģīta, jaunas meitenes reti kad tajā paliek.
– Kāpēc?
– Jo nepieciešams sadarboties – ar aktieriem, režisoriem, vajadzīga spēja analizēt materiālu. Tās, kas strādājam šajā profesijā, esam labas kolēģes. Ja kāds kaut ko nevar, tad piedāvā otram. Katram ir savs režisors. Gadās, ka nesaskan asinsgrupas.
– Strādājot Lietuvā, esat manījusi kādas atšķirības teātrī, sadarbībā ar aktieriem?
– Pagājušosezon taisīju divas izrādes Veltai un Vitautam Anužiem, tie bija studenti, kas nesen beiguši studijas, vai beidzēji. Kāda viņiem bija komanda, atdeve! Tāda pati kā Anužu audzinātajā Liepājas teātra kursā. Anuži savus bērnus audzina ne tikai par atdevīgiem profesionāļiem, bet arī ļoti pieklājīgiem un ētiskiem cilvēkiem. Man ļoti patika ar viņiem strādāt. Lietuvieši uzskata, ka latviešu aktieri ir vairāk novērtēti, jo viņu ir mazāk. Viņus vairāk respektē. Piemēram, Oskara Koršunova Izraidītos Lietuvā ielika spēlēt Vecgada vakarā, jo tad ir dārgās biļetes, un neviens nerunāja pretī...
