Dž. Dž. Džilindžers – ģenialitātes apziņu esmu izslimojis

Šogad Dailes teātra mākslinieciskajam vadītājam Dž. Dž. Džilindžeram apritēja 50 gadu, rit 20. gads, kopš viņš ir Dailes teātra režisors, un jau sešus gadus viņa pārziņā ir tā mākslinieciskā vadība. Iepriekšējā mūsu intervija bija pirms diviem gadiem. Šoreiz gadu skaitļi un cipari būs kā pieturvietas, kurās apstājoties pārlūkot pieredzes karti, lai saskatītu ceļa aprises.

- Kā jūties jaunās sezonas sākumā?

- Vasarā biju piecdesmit dienas ārzemēs, atpūtos ar sievu. Kādas četrdesmit dienas neļāvu domāt par teātri, lai iedotu sev restartu. Tagad, spara pilns, esmu gatavs močīt tālāk. Skaidrs, ir grūtāki brīži, arī tādi, kad visu gribas pamest, sākt no nulles. Man pat bija konkrēta ideja - sākt no sākuma ar kādu projektu Dirty Deal Teatro. Tik radikālam solim tomēr pietrūka drosmes. Bijuši brīži, kad pirmizrādē, uz Dailes teātra skatuves paklanoties, gribējies nošauties, bet tad pado-mā - asinis, apkopējām jākopj, aktieriem būs grūti spēlēt… Muļķīgi.

Ir nepieciešamība tikt vaļā no pieredzes, izkašāt sevī jaunu avotiņu, lai uz lietām spētu paskatīties no jauna. Sarežģīti. No vienas puses, pieredze darbā palīdz, no otras, traucē. Jo vairāk zini, jo vairāk nezini. Liec sev visādus šķēršļus. Šaubas… Sākot jaunus darbus, ir bailes. Bet es to saliku pa plauktiņiem, esmu atguvis enerģiju, un centīšos maksimāli turpināt.

- Pirms diviem gadiem intervijā teici to pašu. Esi ārzemēs labi atpūties, izlasījis daudz grāmatu, iedvesmojies. Izklausījās cerīgi. Pieļauju, ka par tavām beidzamā laika izrādēm mūsu viedokļi atšķiras, bet manā skatījumā puslīdz mākslas koordinātās ietilpst divas izrādes, viena katrā sezonā. Varbūt pietiekami. Bet varbūt tomēr tas nav tavs līmenis...

- Kritiķu acīm skatoties, droši vien Smiļģa veiksmju procents bija zemāks, ņemot vērā to daudzumu, ko viņš sataisīja. Ja runā par Ameriku jeb Bez vēsts pazudušo - gads, ko pavadīju ar Kafku, izurbjoties cauri, kāds bija izrādes tapšanas process - man ir gandarījums par to, ko izdevās paveikt. Esmu pārliecināts, ka aktieri domāja un darbojās pilnīgi kā Kafkas romāna varoņi. Kafka teiktu - jā, tas ir tas.

Šī literatūra ir specifiska, daudzus var kaitināt, negribas iedziļināties. Ne velti 20. gadsimta trīs literatūras vaļi, kas deva jaunu pagriezienu, ir Džoiss, Prusts, Kafka. Man ir pārliecība - izrāde iznāca. Daži cilvēki, kurus es profesijā augstu vērtēju, to novērtēja. Man bija pārsteigums, ka izrādi ne pārāk uzņēma publika un kritiķi. Nav Latvijā cilvēka, kurš par Kafku zinātu vairāk nekā es. Es tiešām atbildu par katru darbību iestudējumā. Jā, atļāvos nedomāt par skatītājiem. Tie piecdesmit gadi... Tas bija brīdis ļauties procesam, un man bija šāda iespēja. Ar tīru sirdsapziņu varu teikt, mēs nenormāli strādājām. Bija prieks par jaunajiem aktieriem, viegli negāja, bet rezultāts sagādāja gandarījumu. Pēc Kaligulas es šo uzskatu par vienu no savām labākajām izrādēm. Es neliekuļoju. Ir neveiksmes, tās es atzīstu, bet šis nav tas gadījums.

- Izrādes vairs nav repertuārā. Cik reižu parādījāt?

- Deviņas. Man tas bija jāizdara, un es godīgi to arī paveicu. Kafku es sajūtu līdz kaulam.

- Tu esi tulks, kas darbu skatītājam vai nu pārtulko, vai ne.

- Jā, piekrītu. Iespējams, vajadzēja kādu laipiņu mest. Bet tik ļoti gribējās iziet no viņa, iet pakaļ viņam un ļauties šim procesam. Biju šokā par reakciju.

Runājot par Žannu d’Arku. Noskatījos 17 filmas un izlasīju 12 grāmatas. Mani tas aizrāva. Bija intuitīva nojausma, ka nevajag taisīt tradicionālu mūziklu. Piedāvāju radošajai grupai meklēt mūziklā jaunus ceļus, varbūt bez koriem, varbūt kabarē, kur vieglprātīgā formā tiek izstāstīts skarbs stāsts. Tas neguva atsaucību. Nenoveļu no sevis atbildību, mani pārliecināja, un aizgājām šo tradicionālo ceļu.

Kāpēc iestudēt mūziklu par Žannu d’Arku? Šis jautājums mani ļoti pārsteidza, jo tur ir aktuālas lietas. Labi, pretēji citiem režisoriem nesniedzu intervijas pirms katra jauniestudējuma, nestāstu priekšā, kas tur aktuāls. Bet ir aktuāli, ka Latvijā trūkst cilvēku, kam būtu skaidra vīzija, plāns, kurp valsti vest. Ja tāds cilvēks uzrastos, tauta pavilktos, partijas un politiķi to nevarētu nobremzēt. Varbūt tādi cilvēki ir. Varbūt, noskatoties izrādi, kāds to sevī saprata.

- Tev tas nešķiet tomēr naivi?

- Ir, protams. Bet tomēr aktuāli, jo trūkst redzējuma. Mani drusku kaitina, kad saka - aktuāli šodien. Kas šodien ir aktuāli? Tramps, teroristi, pokemoni un VID kadru problēmas? Murgs. Ja man saka, Žanna d’Arka nav aktuāla, bet Blusas stāsts [Nacionālā teātra izrāde Ezeriņš] ir... Cita lieta, kādi ir mākslinieciskie līdzekļi, kā saiet kopā, iznāk, neiznāk. Ja runā par pienesumu Žannas stāstā - mani mulsināja, kāpēc vienā brīdī viņai vairs neiznāk. No tā radās doma par karavadoni un mīlestību. Kad ļaujies zemes priekiem, zaudējot misijas apziņu, pārstāj dzirdēt balsis utt. Tas nav jāskaidro. Ja tas nenolasās, tad neesam kaut ko līdz galam izdarījuši.

- Intervijā pirms 19 gadiem tu esi teicis: «Savulaik manī iestrēga Nīčes doma par to, ka ir vērtīgi sev samelot, ka tu esi vairāk nekā tas, kas tu esi, un vari izdarīt vairāk, nekā vari izdarīt.» Rezumējot tēmu par abām beidzamajām sezonām, jautāju - esi sev melojis?

- Apzināti to nedara. Varbūt zemapziņas līmenī sevi viltīgi piemāni. Esmu pietiekami nobriedis, spēju lietas ieraudzīt un novērtēt. Ģenialitātes apziņu, kas man bija tajā laikā, esmu izslimojis. Runājot par dzīvi, ceļu teātrī, mana kļūda, kas bieži piemeklējusi un ko pamanot saku sev - stop! -, ir brīdis, kad sāc pret sevi izturēties pārāk nopietni, bez pašironijas. Piešķir lielu nozīmi tam, ko dari, ka tas ir ļoti nopietni. Tādā brīdī aizveries pret īstām patiesām lietām, zaudē veselīgu dzīves uztveri.

- Kā izpaužas pārlieku nopietnā attieksme pret sevi?

- Kad šķiet, esi svarīgs, kaut ko dzīvē sasniedzis, sapratis un sāc atbilstoši tam uzvesties. Zaudē vieglumu, ļaušanos, risku, varētu teikt - vieglprātību. Skatījos filmu par Dailes teātra vēsturi, un Juris Žagars teica - Dailes teātrī mākslinieciskos vadītājus samaļ. Nav variantu, tāds liktenis. Domāju, kā neiekrist slazdos, tikt ar to galā.

- Piedod, bet varbūt esi jau iekritis.

- Zinu, kāpēc un kas tas ir. Esmu to izanalizējis. Tas, kas galina nost, ir atbildība. Tā spiež pie zemes, atņem brīvību. Tad, kad režisors taisa izrādi, viņu neinteresē pārējās lietas teātrī, kompromisi. Atbildība ir tikai par izrādi. Ja esi mākslinieciskais vadītājs, svarīgi, lai izrāde aiziet pie skatītājiem, aktieri gūst panākumus. Tā ir atbildība teātra kontekstā. Vēl ir atbildība par katru no piecpadsmit sešpadsmit izrādēm, kas notiek teātrī. Jo es esmu tas, kas uzaicinājis māksliniekus te strādāt. Pirmizrāžu ir daudz. Tas rada nervozitāti, un netieku no tā vaļā. Aktieri, publika, kritika, direktors - tie ir četri svarīgie dzirnakmeņi, starp kuriem ir mākslinieciskais vadītājs. Vai aktieriem ir interesanti, publika nāk, kritika novērtē, kādi ir finanšu rādītāji. Ideāli, ja visi četri ir apmierināti. Tad arī pats esmu apmierināts. Tas negadās bieži. Bet pagājušās sezonas beigās tā notika ar Regnāra Vaivara izrādi Laulības dzīves ainas. Nonākam pie tā, cik grūti teātrī ir ko paredzēt. Daudzi apstākļi bija pret - kad Regnārs beidzamo reizi strādājis uz lielās skatuves, Dailes teātra Lielajā zālē vispār nav taisījis, Ingmara Bergmaņa darbs ir kamerluga. Ilgi domājām, vai riskēt. Rezultāts ir nominēta izrāde. Mans jaunais kritērijs ir, ka Lielajā zālē jāaicina labāki režisori par mani. Tur iestudēju es un vēl labāki. Ja kļūšu labāks, latiņa celsies uz augšu.

- Tad var secināt, ka režisori, kas ir jaunās sezonas Lielās zāles plānā, ir vai nu tavā līmenī, vai labāki par tevi.

- To ir grūti izvērtēt, bet, manuprāt, tie patlaban ir labākie.

- Kāda ir saistība starp tavām izrādēm un tavu dzīvi konkrētajā laika sprīdī?

- Vistiešākā. Dabīgi, ka viss, kas notiek manā dzīvē, neviļus ienāk izrādē vai atstāj iespaidu uz procesu. Pirms diviem gadiem bija sarežģīts laiks privātajā dzīvē, šķiršanās. Tas atstāj pēdas. Tieši tāpat ir aktieriem. Nevar pilnībā abstrahēties.

- Kā dzīve ietekmē materiāla izvēli? Kādi ir kritēriji?

- Mākslinieciskā vadītāja amats pieprasa lielus kompromisus no manis - režisora. Ja zini, kasē ir mīnusi, direktors saka - vajadzētu komēdiju. Man jātaisa komēdija, jo skaidrs, visi būs neapmierināti, ja neizmaksās algas. Tas ir bīstams kompromiss, bet esmu kompromisu cilvēks. Šajā amatā citādi nemaz nevar, kompromisi ir nepārtraukti. Izvēloties materiālu, skatos kopējo sezonas bildi, lai būtu kas cits, lai neatkārtotos. Pielāgojos citiem. Bet jebkurā gadījumā svarīgi, lai materiāls uzrunā. Mani interesē, kas notiek ar cilvēku, viņa eksistenci.

- Varbūt kompromisu sanāk par daudz?

- Kāds ir mans uzdevums teātrī? Vispirms, skatīties, lai aktieriem ir interesanti. Kādi režisori, materiāli, vai tas sagādā gandarījumu un baudu. Ideālā gadījumā, lai viņiem labi maksā. Ja aktieri ir neapmierināti, radošā atmosfēra sāk klibot. Ja runā par teātra ģenerālo līniju - ir svarīgi, lai sezonā ir 200 tūkstoši skatītāju. Lai viņiem ir interesanti, izrādes - pēc iespējas dažādākas. Tāpat gribas, lai kritikai ir interesanti. Visu laiku shēmo.

- Te izgaismojas pretruna starp režisoru un māksliniecisko vadītāju vienā personā. Jo, manuprāt, režisoram, lai sasniegtu savu ieceri, attiecībā pret savu ideju un tās iedzīvinājumu jābūt egoistam, kas neielaižas kompromisos.

- Dzirdu pārmetumus, ka tas un vēl tas aktieris varētu spēlēt labākas lomas. Mums ir 15 pirmizrādes sezonā, 42 aktieri. Ja katram iedod pa galvenajai lomai, trīs sezonas ir noklātas. Tāpēc skaties, kurš tagad ir gatavs, kuram jādod loma, lai vēl kāpj. Režisori, kā tu saki, ir egoistiski, pieprasa, kurus aktierus grib redzēt savā izrādē. Nevaru diktēt, nē, ņem tos. Es varētu tīri egoistiski savās izrādēs ņemt tikai vadošos aktierus, kas jau garantētu citu līmeni. Tāpēc ik pa laikam taisu izrādes ar jaunajiem, lai būtu izaugsme.

- Sanāk, kā režisors ziedojies.

- Bet man ir interesanti strādāt ar jaunajiem. Ko nozīmē ziedoties?

- Upurē savas intereses, ambīcijas, veiksmi. Ja zini, ka ar to sastāvu būtu izcila izrāde, bet atdod aktierus citiem kopējā mērķa vārdā.

- Varbūt svarīgāk, lai teātrim ir labāk. Varbūt tā ir lielāka misija par manu ģeniālo izrādi. Varbūt vērtīgāk uztaisīt ģeniālu teātri. Ja gribi vadīt teātri, neizbēgami jāiet uz kompromisiem. Ja gribi egoistiski domāt par sevi, tad nevajag iet šajā amatā.

- Kas tevi teātrī interesēja pirms aptuveni divdesmit gadiem, kad sāki ar to nodarboties?

- Interesēja marginālie personāži, novirzes no normas, provokācijas, kas bija nepieciešamas, lai radītu rezonansi. Tagad Laura Groza-Ķibere ir pārņēmusi šo stafeti.

- Kas saista tagad?

- Kā cilvēks tiek galā ar dzīvi. Iedziļinoties jebkurā cilvēkā, redzi diezgan komplicētu dzīvi, traģēdiju. Redzi, cilvēks iet, smaida, it kā viss kārtībā. Kā tas cilvēkam izdodas? Tāpēc man ļoti gribas iestudēt Sola Belova romānu Hercogs, tur šīs lietas ļoti smalki atklājas.

Un komēdijas. Mums top viena jauna komēdija divās sezonās. Tas ir vajadzīgs, cilvēki to vēlas. Nepanesamā teātra arteļa laikā Lielajā zālē gāja kāda no Gunāra Vērenieka komēdijām. Visu cieņu viņam, bet es teicu džekiem - ja kādreiz dzīvē uztaisīšu tādu komēdiju, nošaujiet mani. Biju pilnīgi pārliecināts, ka tas nekad mūžā nenotiks.

Nevar to tā izstāstīt. Sarežģīti! Skatos uz aktieriem, tā ir tik nenormāla profesija. Kādai drosmei ir jābūt, lai sevi tā uz skatuves atkailinātu. Par režisoriem domājot - tā ir totālā vientulība. Veiksmē visi piedalās. Neveiksmē paliec viens.

- Atskatoties uz teātrī pavadītajiem gadiem - attiecībā uz darbu, vidi ir atklājušies kādi maldi, bijušas lielās vilšanās?

- Droši vien otrreiz es šo profesiju neizvēlētos, ja režiju var saukt par profesiju. Ir baigā āda jāuzaudzē. Ja normālā darbā cilvēks kļūdās - labi, atnāk direktors, pabar, viss ok. Teātrī, lai kā censtos, izrāde neiznāk, tevi lamā pa visu valsti. Ar sevi vēl tiktu galā, bet jūties vainīgs aktieru priekšā, kurus neesi iecēlis saulītē, to lasa meita, māte, radi, sievas radi. Sāc pārdzīvot par visiem. Tās ir šausmīgas izjūtas. Kritiķus neviens nekritizē. Vlads Nastavševs tikai.

- Bet kritiķu kļūdas lasa visa Latvija, turklāt tās iegulst bibliotēkās potenciālajiem nākotnes lasītājiem. Kritiķi tāpat cenšas, lai kļūdu nebūtu. Diemžēl gadās, tas ir cilvēciskais faktors. Bet tu pieminēji Vladislava Nastavševa uzbrukumu teātra kritikai tviterī - viņš lietoja vārdu «bezcerīga» un salīdzināja ar beigtu zirgu. Kā to vērtē?

- Visu cieņu viņa drosmei.

- Tu domā tāpat, tikai nevari atklāti pateikt?

- Daudzi tā domā. Kad esi veiksmes virsotnē, vari brīvi runāt, jo nav aizdomu - nesanāca, tāpēc apvainojies un šādi izpaudies. Viņam viss sanāk. Viņš vispār ir unikāls, un esmu tiešām priecīgs, ka viņš piekrita pie mums Lielajā zālē strādāt. Uzskatu, pēc Alvja Hermaņa Nastavševs ir nākamais teātra brīnums. Drīz mēs viņu te retāk par Alvi redzēsim.

- Salīdzinot jūs, jaunos toreiz, un šo nosacīti jauno režijas paaudzi - kādi bijāt un kādi ir viņi?

- Kad mēs tapām, teātris Latvijā bija diezgan vienveidīgs. Pirmās Hermaņa izrādes bija revolūcija, jo nevarējām kaut kur aizbraukt vai jūtūbē noskatīties. Tas bija šokējoši iespaidīgi. Impulss no Alvja, kā arī mums jau bija diezgan liela teritorija, kur turpināt jaukt un taisīt pa savam. Šī jaunā paaudze - Laura Groza-Ķibere, Vlads Nastavševs, Elmārs Seņkovs - viņi nāca brīdī, kad jau bija viss kaut kas. Tas ir grūtāk. Informatīvais lauks, iespējas redzēt ir tik plašas, ka grūtības ir neapmaldīties, atrast ko savu.

- Varējāt būt lielāki tīrradņi, jo…

- …nebija fona. Tagad teātrī gandrīz viss izmēģināts. Citi apvāršņi. Sezāns to teicis - ir viegli būt talantīgam 25 gados, bet lielā problēma noturēt talantu līdz 50. Centīšos.

- Kāda ir tava attieksme pret apzīmējumu «mākslinieks»?

- Attiecībā uz sevi nekad neesmu lietojis. Režija ir savrup stāvoša. Kas beigās sanāk, tā ir māksla, pateicoties daudzu cilvēku pūlēm. Režija ir arī organizatorisks darbs - sapulcināt cilvēkus, pareizi saorganizēt darbus, nodeklarēt idejas, iedvesmot kopdarbam, prognozēt, lai vīzija, šie visi komponenti saiet kopā mākslas darbā. Man ir diskomforts, lietot šo vārdu attiecībā uz sevi. Saraujos, ja mani tā uzrunā. Man patīk vārds «režisors».

- Kāda ir šodien mākslinieka, režisora sociālā loma, nozīme? Viņa vārdam ir spēks?

- Tu jautā par to, ar ko reizēm nodarbojas Viesturs Kairišs un Alvis Hermanis? Viņiem ir pārliecība, kas ir pareizi, kas nav, kurā pusē nostājas arī no partiju viedokļa. Mani šie procesi interesē, bet neuzskatu, ka esmu tik kompetents, lai publiski izteiktos. Skatos uz jautājumu no visām pusēm un palieku neitrāls. Tas ļauj ieraudzīt šos procesus dziļāk. Par bēgļu jautājumu - mēs lugu konkursu par šo tēmu izsludinājām - man nav viennozīmīgas atbildes. Ja man būtu strikts viedoklis, es to paustu. Sekoju līdzi politikai, cenšos neiekrist ne Latvijas, ne krievu, ne ārzemju mediju propagandā. Smieklīgi, ka aizliedz kanālu Rossija. Es skatos Vladimira Solovjova pārraidi, tagad internetā. Lai kā runātu par to, ka tur ir propaganda, ir pretējie viedokļi - piemēram, amerikāņi studijā. Mūsu televīzijās to neesmu pamanījis. Tā ieraugi, cik viss ir relatīvi.

- Par ko tev ir pārliecība?

- Ka esmu profesionāls lasītājs (smejas). Ja par grāmatu lasīšanu maksātu naudu, tad laikam darītu tikai to. Tā iespējams ir bēgšana no reālās dzīves, bet teksts, literatūra, ir tik jaudīgs, var izdzīvot dažādas pieredzes. Vairs necenšos atcerēties autorus, kurus lasu. Man skaidrs, kā attīstās literatūra, un tas atšķiras no teātra. Pabraukājot apkārt, paskatoties laikmetīgās mākslas muzejus, redzu, kā modernā māksla pati sev kož kājā, cik tas jau ir garlaicīgi. Turpretī Madridē nupat biju Hieronīma Bosha retrospekcijā - pie vienas gleznas var stāvēt stundu, jo ir interesanti, kaut kas ar mani notiek. Tagad ir postdramatiskais teātris. Es teorētiski varu saprast, kas tas ir. Labi jutos tajā, ko sauca par postmodernismu, sadrumstalotajā, fragmentārajā pasaulē. Joprojām to tā redzu, bet saprotu, kas tas laiks teātrī ir beidzies. Kad sāc taisīt izrādi, taču nedomā - esi postmodernists, tas vai šis. Esi aci pret aci ar materiālu, kas tev ir, un kādā brīdī jau luga sāk tevi darīt. Redzi vienu vīziju, bet procesā var aiziet kur citur. Materiāls diktē izteiksmes līdzekļus.

- Ja tu tagad vēlreiz sadomātu iestudēt Kaligulu, zini, kā?

- Tas būtu tas pats, kas Dostojevskim vēlreiz rakstīt Brāļus Karamazovus. Es vienreiz dzīvē tā kļūdījos, uztaisīju Fernando Krapa vēstuli Jūlijai Maskavas Puškina teātrī. Tā bija liela kļūda. Tas mani paralizēja. Kāpēc izdomāt jaunu mizanscēnu, ja man jau ir laba?...

- Postdramatiskais teātris. Kā sevi šajā kontekstā jūti?

- Ir grūti sevi pielāgot kaut kādām teorijām, ielikt plauktiņā.

- Bet izrādes tu skaties, vērtē?

- Teorijas ir stikla pērlītes kritiķiem. Vajag kaut kā sašķirot, ielikt virzienos. Man nav svarīgi, kā to sauc, bet - vai uzrunā. Ja šajā kontekstā runājam par izrādi Cerību ezers - tā ir fantastiska. Jautājums ir par to, kā izstāstīt stāstu, lai cilvēkiem, ar kuriem gribi tajā dalīties, arī ir interesanti. Ja tas darbojas, vienalga, kā to sauc. Esmu manījis tendenci, kas man ne pārāk patīk - izrādes vairs neuzrunā emocionāli. Skaties ar prātu un prieku, viss patīk, bet emocionāli neskar.

- Piekrītu.

- Bet tas ir ok, gandarījumu gūstu, ir interesanti. Tomēr gribas, lai ir arī emocijas. Tas dod vairāk. Skatos baznīcas pasūtījuma Holivudas filmu, kur bērns ir neizdziedināmi slims. Pēkšņi notiek brīnums, izveseļojas. Redzu paņēmienus, bet tas izraisa emocionālu satricinājumu. Patīk sajūta, ka mani var tā apčakarēt. Bet man, skatoties izrādes, nav ilūziju, ka atklāšu ko jaunu. Izziņas līmenī to vairāk saņemu no literatūras. Pārsvarā lasu moderno daiļliteratūru. Filozofija man vairs nav interesanta. Vienu filozofijas grāmatiņu gan pirms mēnešiem četriem paņēmu, biju depresijā un sāku ieciklēties. Svarīga šķita doma - ja baigi kašājies, mēģini reflektēt par pagātni, analizēt, kas nav iznācis, paralizē sevi virzībai uz priekšu. Saproti - dari tālāk, labāk.

- Teici, ka vēlreiz šo ceļu neizvēlētos, bet vai līdz nožēlošanai esi ticis?

- Man nav, kur likties.

- Kāpēc gan - var taču kaut vai kādus kursus lasīt...

- Nevarētu. Esmu ļoti nepacietīgs, tā ir mana sliktā īpašība. Gribas ātrāk redzēt rezultātu. Pedagoģijā pacietība ir ļoti svarīga. Es tagad cīnos ar šo rakstura īpašību. Kad kļuvu par māksliniecisko vadītāju, šķita, jātaisa pārmaiņas, skarbi, visam jānotiek zibenīgi. Tam klāt nāk neiecietība, jo nesaproti, kāpēc uzreiz nevar ko izdarīt, ja var. Dabiski, tas izsauca teātrī viļņošanos pat līdz revolūcijai. Laikam ejot, iemācies sabalansēt lietas, neizmantot lieki varu, ko dod amats. Saprast, ka mēģinājumos nav jākliedz, var atrast citus vārdus, kā iedvesmot aktieri.

- Tu vairs nekliedz mēģinājumos?

- Gadās, ka noraujos, jo nervu spriedze ir milzīga. Joprojām pārdzīvoju, ka Romeo un Džuljetas pēdējā ģenerālmēģinājumā biju nervozs un negodīgi sakliedzu uz Ievu Segliņu un Artūru Dīci, noņēmu viņus pirms pirmizrādes. Vairākkārt esmu viņiem atvainojies. Sajutu, ka cilvēciskā ziņā esmu pārkāpis robežu, un tas manī ko mainīja. Nevari vairs to padarīt par nebijušu, bet vari mainīties. Aktieri ir tik jūtīgi un atkailināti, un tas, ko dara, ir tiešām apbrīnojami. Ar katru gadu to iemācos cienīt un novērtēt.

Man ir prieks par mūsu direktoru. Tas ir pilnīgi cits Andris Vītols, kurš pirms septiņiem gadiem pārņēma teātri. Viņš pa šo laiku ir studējis vadību, pabeidzis bakalauru un maģistrantūru, visā piedalās, lasa, ir ar šo darbu pārņemts. Apbrīnoju Ojāru Rubeni, Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu - kā viņi bez mākslinieciskā vadītāja dara visu to pašu. Rubenis vada Nacionālo teātri desmit gadus, un tagad ir augļi. Paskaties - 33 nominācijas! Domāju, cik daudz tas prasa, tāpat no Herberta Laukšteina - kādā stāvoklī pārņēma teātri un par tiešām neadekvātu atalgojumu to visu dara. Es to nevarētu. Redzu, kādas atskaites, tabuliņas un plāni ir Vītolam. Bet Rubenis un Laukšteins nodarbojas arī ar māksliniecisko vadību, un ir sekmes. Vītols ir direktors septiņus gadus, es mākslinieciskais vadītājs sešus. Mums arī viss iet, tikai ļoti lēnām. Sākumā gribēju pagriezt teātri kā motorlaivu, bet šo lielo kuģi tik ātri nevar griezt. Prieks par to, ka pagājušajā Spēlmaņu naktī desmit aktieri bija nominēti - tā ir ceturtā daļa trupas. Šogad ir astoņi. Mums ir jaudīgs aktieru kolektīvs. Atrodot pareizos režisorus, kas nav vienkārši, var darīt lielas lietas.

- Pirms diviem gadiem izvirzījāt mērķi kļūt atpazīstami pasaulē, tāpēc rīkojat izrāžu skati ārzemju profesionāļiem. Ārpusē augļi vēl nav redzami, bet varbūt tādi ir?

- Tas ir lēns process, vērsts uz perspektīvu, valsts simtgadi. To nevar izdarīt ātri, ir jāsakrīt apstākļiem, bet tāds ideālais mērķis ir. Tas ietver iespēju aicināt labus ārzemju režisorus. Šo sešu septiņu gadu laikā pagājušās sezonas vidū mēs pirmo reizi izlīdām no mīnusiem. Tie diktēja nosacījumus. Tagad var atļauties kaut kur aizbraukt, riskēt, vēl kādu ārzemju režisoru uzaicināt, jo tās ir Eiropas cenas.

- Rezumējot - kā Dailes teātrim tagad iet?

- Pēc oficiālā Spēlmaņu nakts kritērija, esam otrajā vietā ar 15 nominācijām. Iekšējā radošā aura tagad ir tik laba kā nekad iepriekš, kopš esmu teātrī. Paldies Kultūras ministrijai, šogad no janvāra aktieriem paaugstināja algas. Paliek problēma - gribas, lai tehniskajiem darbiniekiem pieliktu, jo izrāžu kvalitāte lielā mērā ir atkarīga arī no viņiem. Ir liela kadru mainība, izrādes - komplicētas. Kamēr jaunie iedziļinās, paiet laiks. Ja vēl šo jautājumu Kultūras ministrija atrisinātu...

- Ko tu gaidi no sezonas?

- Gaidu, lai mums izdodas jaudīgas, interesantas izrādes. Lai atkal kāds aktieris atvērtos. Man ir milzīgs prieks par Lauri Dzelzīti, kurš beidzamajās sezonās sevi parādījis jaunā kvalitātē. To nevar paredzēt, kad un ar kuru tas notiks - kā Ērika Eglija pēdējās sezonās, Lidija Pupure, kura četru gadu laikā divreiz nominēta. Katrā no aktieriem redzi potenciālu un gaidi. Svarīgi ir īstajā brīdī tikt pie īstā materiāla, režisora, lomas. Neapmierinātie būs vienmēr. Kāds par maz strādā, par mazu iespēju, apiets... Režisori izvēlas, es varu tikai ieteikt.

- Tev kā režisoram ir mērķis?

- Mani režisora mērķi ir saplūduši ar teātra mērķiem. Gribu uztaisīt labas izrādes ar labām lomām, paust to, ko izjūtu par pasauli, un esmu diezgan tajā padzīvojies. Varu ar to dalīties. Ir nojausmas, redzējums no citas realitātes šķautnes, kas varbūt citam šķiet interesanti, kādu aizkustina.

- Sākumā jautāju, kāda ir saistība starp tavām izrādēm un dzīvi konkrētajā laika sprīdī. To tev 1997. gadā intervijā prasīja Henrieta Verhoustinska, un atbilde ir līdzīga. Bet tieši tā man tavās beidzamo gadu izrādēs mēdz pietrūkt - ka es apjaustu, kas tevi kā personību nodarbina, ko tu domā, kas satrauc. Vai tev ir, ko man atbildēt?

- Uzskatu, izrādes ir personīgas. Varbūt esmu mainījies. Varbūt ceļš ved citur. Pēc desmit gadiem satiksimies, sapratīsim, vai šis periods bija vai nebija nepieciešams attīstībai.