TEĀTRIS: Elmāra Seņkova vienādojums
Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē janvāra vidū pirmizrādi piedzīvoja spāņu dramaturga Huana Majorgas (1965) lugas Zēns no pēdējā sola iestudējums Elmāra Seņkova režijā. Izrādi Zēns skatījos mēnesi pēc pirmizrādes un visvairāk domāju par mākslas kritiku.
Huana Majorgas luga ir «teksts tekstā», vēstījums par mākslas darba tapšanu, kas atklāj radīšanas procesu. Tāpat kā, piemēram, Fellīni filma 8 ½ vai Mihaila Bulgakova romāns Meistars un Margarita. Vienā veselumā saplūdinātas divas realitātes, no kurām viena ir nereāla, izdomāta, fantastiska, taču arī īstā realitāte ir autora radīta ilūzija, fikcija, fantāzija.
Septiņpadsmit gadus vecais Klaudio aizraujas ar literatūras skolotāja Hermaņa doto uzdevumu, un sacerējums par aizvadītajām brīvdienām pārtop vairākos turpinājumos rakstītā stāstā. Jaunradītās, novērojumos balstītās realitātes tapšanā iesaistīti ne tikai aprakstītie objekti – Klaudio klasesbiedrs Rafa un viņa vecāki –, bet arī pats skolotājs un viņa sieva mākslas galerijas kuratore Huana. Starp citu, Majorgam ir luga Mīlestības vēstules Staļinam par Bulgakova un diktatora saraksti. Kādā intervijā dramaturgs atzīst – sākot rakstīt šo lugu, par tās pamattēmu viņš formulējis mākslinieka un varas attiecības, taču vēlāk sapratis, ka galvenais lugas uzdotais jautājums tomēr ir: «Kas manā vietā raksta vārdus? Šis jautājums attiecas gan uz māksliniekiem, gan principā uz katru cilvēku. Kas ietekmē manus vārdus? Kas veido manu viedokli?»
Majorgas un Seņkova Zēns ir par to pašu – par manipulācijām un to radīto domino efektu, kura sekas agrāk vai vēlāk nāksies sajust. Te izrāde paver plašu pārdomu lauku, kura vienā malā ir Hermaņa un Huanas attiecības, otrā – Rafa ģimene, bet pa vidu Klaudio, kurš savieno dzīvi un mākslu. Vārdu domino efekts saziņā ir apzinātu un neapzinātu darbību ķēde, aktīvs process, kura iznākums ir gan paredzams, gan neparedzams – kā dzīvē, tā mākslas darba tapšanā.
Skolotājs novērtē Klaudio potenciālu rakstniecībā, kamēr Huanai zēna sacerējums uzreiz šķiet aizdomīgs. Pamazām Klaudio no novērotāja kļūst par notikumu virzītāju, jo stāsts to prasa. Dzīves režija mākslas vārdā.
Gandrīz tukšajā spēles telpā (scenogrāfe, video koncepcijas autore Evija Pintāne) režisors atklāj radīšanas procesu – literārās personas sēž malā, neitrāli vērojot reālos jeb realitāti spēlējošos tēlus, un, kad pienāk to kārta, ienāk darbībā. Video (montāža – Linda Ģībiete) rādītie Klaudio, klasesbiedra Rafa un viņa vecāku tuvplāni pasvītro, kuras ir topošā stāsta darbojošās personas.
Dramaturgam būtisks ir sociālais līmenis, kas tiek uzsvērts, norādot uz atšķirībām, – Rafa ģimene pieder pie vidusslāņa (tai var pieskaitīt arī skolotāju un viņa sievu), kamēr Klaudio atrodas uz zemāka sociālo kāpņu pakāpiena, turklāt dzīvo nepilnā ģimenē ar tēvu, kuram ir smagas veselības problēmas. Zanei Jančevskai, Jurim Hiršam un Kārlim Reijeram Rafa lomā gandrīz nav palīglīdzekļu (reālu priekšmetu, jo viņi taču ir stāsta varoņi), tikai vārdi, dialogi, spēles spēks, lai iztēlē uzburtu viņu dzīves ainas. Un video tuvplāni. Man ļoti patika Zane Jančevska Esteres lomā – tik apvaldīti mierīga kā snaudošs vulkāns, un miers slēpj gan sievišķīgu paļāvību, gan iekšēju spēku un vājumu. Diskutabls ir Jurim Hiršam atrastais palīglīdzeklis – runāšana it kā izloksnē, kas šķietami lec ārā no kopējā izrādes skanējuma, jo rada nevajadzīgu komiku. Simboliskais grēka ābols, ko ēd Estere un Klaudio, ir koša zīme, kas, iespējams, saista īstenību un stāsta realitāti. Tāpat kā aprakstītās papīra lapas, kas ceļo no Klaudio pie Hermaņa un Huanas.
Izrādē redzami laikmetīgās mākslas paraugi, kurus no kartona kastēm izpako Huana, gaužoties, ka nespēj tos pārdot. Būtiski, ka Hermanis ir reālisma piekritējs, kurš laikmetīgo mākslu nepieņem, un šo divu pasauļu sadursme, kas ietekmē privātās attiecības, Ināras Sluckas un Ivara Pugas saspēlē notiek ar avārijas spēku.
Ulda Siliņa Klaudio ir zēns ar sfinksas smaidu. Aktieris pa lomas telpu virzās tik precīzi un pārliecinoši kā rallija braucējs pa labi zināmu trasi. Par to liecina ātras psiholoģisko reakciju pārejas, teju vienlaikus atklājot gan viņa naivumu un kautrību, gan manipulatora viltību, tāpat spēju aizrautību un prātīgu apdomību. Uldis Siliņš izcili veic sarežģīto uzdevumu. Viņš ir piedzīvojumu kārs puika, kas, skolotāja pamācīts, raksta, iespējams, savu pirmo stāstu. Tomēr viņš ir arī pieredzējis autors, kuru neierobežo kaut kādi nebūt paša vai citu radīti rāmji un kurš vada procesu un aizrautīgi spēlē lomu, ko tam piešķīris skolotājs.
Šī izrāde varētu būt pedagogiem pārdomas rosinoša, jo atgādina par atbildību, kāda tiem ir. Hermanis nepārprotami nav labs skolotājs. Jā, viņš zina teoriju, spēj ieraudzīt talantu, bet ir nežēlīgs, neiejūtīgs pret tiem, kam tā nav. Viņš pats ir netalantīgs autors. Tas ir pretrunīgs skolotāja–kritiķa portrets, kas atgādina par mākslas darba vērtētāja atbildību, ko, kā un kāpēc viņš pasaka vai nepasaka.
Klaudio savu stāstu vēlas nosaukt Imaginārie skaitļi. Atceroties matemātiku – imaginārs skaitlis ir komplekss skaitlis, kas sastāv no reāla skaitļa un imaginārās vienības i, kas tātad nav reāls skaitlis. Lugas autors ir studējis gan matemātiku, gan filozofiju, un šīs abas savas intereses viņš sadala starp klasesbiedriem – Klaudio padodas matemātika, Rafam – filozofija. Tātad ar rakstnieka dotībām viņš apveltījis tieši eksakto zinātņu talantu, tāpēc Klaudio tēlā spoguļojas pats Majorga, kas ir ļoti labs un veiksmīgs dramaturgs. Ar imagināro skaitli, reālā un nereālā attiecībām, viņš izsaka arī savas lugas struktūru. Tāpat kā ikdienišķā realitāte un māksla, eksaktā un humanitārā pasaule veido pilnību.
Elmāra Seņkova izrādi var skatīties kā vienādojumu, šo matemātisko apgalvojumu, kas izsaka, ka divas izteiksmes ir vienādas. Tās ietver nezināmo, kuru vērtība ir jāatrod, protams, katram pašam.