Pirmais Valmieras vasaras festivāls vērtējams kā eksperiments – mēģinājums paplašināt gan fiziskās teātra telpas, gan valodas un domāšanas robežas nepieradinātā vidē. Valmieras teātrim ir sava uzticīgā publika, kas zina tā saukto piedāvājuma paketi: izrāde kādā no trim zālēm, bufete, foajē – pazīstama ģeogrāfija. Forma ir zināmais, saturs – zināmais nezināmajā, gaidot to, ko katrs vēlas saņemt.
Starpdisciplinārā festivāla koncepcija izjauc šo kārtību, piedāvājot divus desmitus notikumu pilsētvidē, vietās, kuras potenciālo apmeklētāju priekšstatos (bet tiem ir liela nozīme) var atrasties ārpus mākslas teritorijas. Festivāla rīkotāji režisora Reiņa Suhanova vadībā gāja to pašu ceļu, ko savulaik Latvijas Jaunā teātra institūts, rīkojot savus festivālus un pieradinot skatītājus pie netradicionālām teātra telpām, sākot no šrota līdz bijušajai tekstilfabrikai Boļševička un citām industriālām celtnēm - šajā ziņā ir apgūti dažādi Rīgas nostūri. Šā festivāla rīkotāji, izmantojot Valmieras teātra vārdu un resursus, pārrada jeb papildina zīmolu, un tas, pēc Oļģerta Krodera aiziešanas mūžībā, meklējot teātra attīstībā jaunus ceļus, ir loģisks un vajadzīgs solis. Arī riskants, bet, no intereses viedokļa, ir atmaksājies. Oficiālā informācija liecina, ka trijās festivāla dienās augusta sākumā to apmeklējuši 5000 cilvēku. Ņemot vērā, ka netālajās Cēsīs turpinājās Mākslas festivāls, tas ir labs rādītājs pasākumam, kam reputācija vēl jāveido.
Nav statistikas par festivāla apmeklētāju sastāvu - cik vietējo, cik vietējo pastāvīgo Valmieras teātra skatītāju, cik atbraucēju. Bet var formulēt kopīgo jautājumu, kas saistošs visai šai auditorijai, - ko festivāla apmeklētājs Valmierā ieguva? Neesmu valmieriete, līdz šim Valmiermuižā, kur notika Spēlēju, dancoju uzvedums, būt nebija nācies, tāpat kā vecajā Valmieras depo, ko apdzīvoja Tālavas taurētāja komanda. Tātad manā gadījumā festivāls līdzās mākslas piedāvājumam ir pievienojis pāris apskates objektus, daļu nezināmās Valmieras pārvēršot iepazītajā. No raksta sākumā minētā formas aspekta raugoties, festivāls nezināmo pārvērtis zināmajā - par mākslai pieradinātu telpu.
Pievēršoties iestudējumiem, jāsecina, ka forma tomēr prevalē pār saturu. No festivāla piedāvājuma bez jau minētajiem notikumiem apmeklēju arī igauņu projektu teātra viesizrādi Valmieras muzeja pagalmā. Diemžēl tika atcelts Kristapa Pētersona skaņas iestudējums Purva bridējs. Ciltskoks.
Speciāli festivālam tapušie jaundarbi dēvējami par eksperimentiem, kuru saistošākais reaģents bija norises vieta. Turpinot lietot ķīmijas valodu - izmantotie elementi savstarpēji reaģēja maz vai vāji, tāpēc māksliniecisku veselumu neradīja.
Raiņa, režisora Mārtiņa Eihes un Iļģu kopdarbs Spēlēju, dancoju bija iekārojamākais festivāla kumoss. Valmiermuižas senā kompleksa mūra ēku ieskautais plašais laidars vēlās vakara stundas tumsā ar īstajiem zibeņu zibšņiem bija lieliska, Raiņa lugai piemērota spēles telpa. Divu pasauļu klātbūtni scenogrāfs Kristians Brekte bija veiksmīgi atrisinājis ar skapjiem/zārkiem, kas tika izmantoti dažādās konfigurācijās. Iestudējuma galvenais valis - Iļģu folkroka operas muzikālais materiāls ar Raiņa dzeju - gan pieprasa labas vokālās prasmes.
Diemžēl Valmieras teātra aktieru vokālās spējas ir ļoti dažādas, un ārtelpa, skaņai izkliedējoties, šajā ziņā izdarīja lāča pakalpojumu. Tobrīd un tagad, uzvedumu atceroties, priecājos par Ineses Pudžas decento Zemes vēzīti un Ingas Apines Leldes un Kārļa Neimaņa Tota vienu dziedājumu. Horeogrāfa Krišjāņa Santa un fizioloģiskā arhitekta Ērika Ēriksona projektētā kustību valoda gurdināja ar monotonu vienveidību - baros organizētas masas vai nu aplī sastājušās kustējās, ļoti atgādinot kādu cilšu rituālu dejas, vai arī riņķoja pa spēles telpu, atgādinot nomadu cilšu ceļotājus. Nešaubos, ka masu ainu dalībnieki zināja, ko un kāpēc tik atdevīgi dara, bet skaidrāka vēsts par to, ka plašā telpa kaut kā jāaizpilda un kāpēc gan nepamēģināt «kaut kā tā», nenolasījās.
Galveno lomu atveidotāji, lai arī zīmīgākajās vietās nolikti augstāk par zemi - uz koka bluķiem, skapjiem -, pat Lelde ar visu balto līgavas kleitu, tomēr gan fiziski, gan idejiski mēdza pazust. Nekļuva skaidrs, kāpēc režisoram šis Raiņa darbs bija saistošs iestudēšanai. Nebija iespējams izlobīt kādu nebūt Raiņa simbolu un ideju tulkojumu, un, visticamāk, tāds arī nebija uzdevums. Bet kāds tas bija? Brīvdabai un īpaši Valmiermuižas laidaram piestāvošs muzikāls uzvedums ar šovam piestāvošu feierverku finālā? Diez vai tāds bija pasūtījums, bet sanāca komikss dzīvajās bildēs, kas sava demokrātiskā rakstura dēļ brīvdabai ir labi piemērots. Ja vien nebūtu jūtama pretenzija uz ko citu, ko mākslas valodā pārnest šoreiz nebija izdevies.
Intriģējošs bija modes mākslinieku MAREUNROL’S (Marīte Mastiņa-Pēterkopa, Rolands Pēterkops), mūziķa Shipsea (Jānis Šipkēvics) un režisora Elmāra Seņkova kopdarba Tālavas taurētājs pieteikums - modes skaņu poēma, vizuāls kostīmu un skaņas uzvedums, kam par iedvesmas un idejas avotu kalpo Rūdolfa Blaumaņa dzejolis. Pēc noskatīšanās secinu, Tālavas taurētāju var uzskatīt par konceptuālās mākslas paraugu, kas nozīmē to, ka darba koncepts jeb ideja ir svarīgāka par paša mākslas darba māksliniecisko nozīmi. Nē, es neuzskatu, ka starptautiski atzīto MAREUNROL’S kolekcijai nav estētiskas vērtības vai ka tādas nebūtu Shipsea mūzikai. Problemātisks bija režijas uzstādījums ar daudzajām pauzēm, kurām kā domu saliņām, atbilstošām baltajām plāksnēm uz «mēles», kopā ar kostīmu/tēlu instalācijām un muzikālo dramaturģiju vajadzēja veidot vienotu idejisku vēstījumu. Tā nenotika, elementi, tostarp lieliskais Gundara Āboliņa dzejoļa lasījums sākumā un modeļu grupas kopskats atvērtajās bildēs finālā, palika kā atsevišķi uzplaiksnījumi. Bet pieteikums jeb koncepcija vēstīja: «Tālavas taurētājs ir vizuāls kostīmu un skaņas uzvedums, kas attēlo reiz Rūdolfa Blaumaņa radītā dzejoļa nozīmīgumu mūsdienās. Stāsts par cilvēka bailēm no drosmīgas rīcības un par drosmi atzīt, ka ir bail, par tautas kopumu un tā izšķīšanu izšķirīgos mirkļos. Par katra cilvēka pašapziņu un kolektīvo zemapziņu. Tas ir cieņas apliecinājums drosmīgiem cilvēkiem, kuri top par tautas kodolu un ved līdzi pārējos. Drosme un rīcība ir liela atbildība.»
Festivāla viesizrāde - MTÜ Kell Kümme theatre iestudējums Jūlijas jaunkundze - atstāja neizpratnē. Tam nepiemīt nekādas īpašas mākslinieciskas un interpretācijas kvalitātes, kuru dēļ būtu vērts to iekļaut festivāla programmā. Salīdzinot ar Valmieras teātrī tapušo Vladislava Nastavševa Jūlijas jaunkundzi - garlaicīgs oldskūls, pasniegts ar jaunas planētas atklāšanas patosu, kas pieteikumā saukts par kaisli. Igauņu iestudējums atbilst festivāla formātam, jo ir brīvdabas izrāde un lugas autors ir Augusts Strindbergs - Rūdolfa Blaumaņa laikabiedrs, bet Valmieras vasaras teātra festivāla saknes ir Valmierā savulaik rīkotais Blaumaņa festivāls. Vai tiešām tā bija kompromisa izrāde «tradicionālajam teātrim» uzticīgam skatītājam, lai tas nepaietu garām festivālam?
Nākamais Valmieras vasaras teātra festivāls plānots pēc diviem gadiem. Cerams, tam pietiks kvalitatīvu ideju, meistarības un iedvesmas tās īstenot.