Par jauniestudējumu Ziloņcilvēks: Cilvēki kārbās

Lauras Grozas-Ķiberes izrādei Ziloņcilvēks, kas iestudēta Liepājas teātrī, radīta izteiksmīga forma. 19. gadsimta tēli kā lelles, putekļiem putot, burtiski izkrīt no skapjiem un, horeogrāfes Lienes Gravas vadīti, atdzīvojas teatrālai spēlei. Aktieri, kas maina lomas tik veikli kā cimdus – Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Mārtiņš Kalita, Anete Berķe, Rolands Beķeris – ir plastiski, precīzi, artistiski. Ilzes Vītoliņas it kā netīrajos, stīvinātajos kostīmos, dažādās laikmetam raksturīgās stilizācijās ģērbtie Ziloņcilvēka tēli atgādina tos no Elmāra Seņkova Ezeriņa – no aizkapa valstības.

Ziloņcilvēks ir nākamais posms Lauras Grozas-Ķiberes normalitātes tēmas pētniecībā. Bernarda Pomeransa luga ļauj uz normālo skatīties caur smagu fizisku kroplību. Dailes teātrī tapušajā režisores izrādē Equus Daiņa Grūbes varonis ir fiziski pievilcīgs jauns cilvēks ar psihisku novirzi. Ziloņcilvēkā atbaidošais fiziskais veidols ir forma, kas slēpj normālu cilvēku, labāku, gudrāku par sabiedrību, kura maksā, lai paskatītos uz viņa defektiem. Dailes teātra Frankenšteinā Daiņa Grūbes briesmonis Radība bija forma. Tajā sabiedrība iepilda saturu pēc sava ģīmja un līdzības. Ziloņcilvēkā sabiedrība nav rādīta tai glaimojošāk nekā Frankenšteinā.

Liepājas uzvedumā uzsvars likts uz smalko aprindu cilvēkiem, kas spoguļojas savā tukšajā spozmē. Tas labi redzams ainā, kurā šīs sabiedrības pārstāvji iepazīstas ar Ziloņcilvēku – Džonu Meriku un apdāvina to. It kā par spīti citādā izmantotājiem, ko pārstāv Gata Malika virtuozi atveidotais frīku šova impresārijs Ross un Mārtiņa Kalitas Āmurgalvu dresētājs, un par spīti augstākās sabiedrības lellēm, kas šo citādību patērē kā izklaidi, Meriks iemieso cilvēcību, gudrību, oriģinalitāti. Līdzība ar Frankenšteinu ir arī sižetā – ķirurgs Trīvss cenšas socializēt Meriku, iepazīstina ar aktrisi Kendalu, taču nepadomā, ka iepazīšanās ar sievieti atmodinās Ziloņcilvēka seksualitāti, un patriec aktrisi. Frankenšteinā pēc Radības lūguma zinātnieks rada viņam arī sievieti, kuru Frankenšteins pats nogalina.

Egona Dombrovska darbu Ziloņcilvēka lomā citādi kā par varoņdarbu nosaukt nevar. Pamēģiniet sašķiebt seju un ķermeni tā, kā to dara viņš, noturēt šādu stāvokli ilgāk par minūti un vēl runāt tā, lai var saprast sacīto. Bet aktieris šo formu atdzīvina, veidojot dinamisku tēla apjomu. Viņš ir un nav marionete. Viņš ir mākslinieks, kurš eksponē savu ķermeni, jo neko citu darīt nespēj. Tieši tāpēc Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā Ziloņcilvēka vieta ir uz izgaismotas apaļas platformas, kas griežas, rādot objektu no visām pusēm. Uz tās kāpj arī citi tēli, taču pamatā šī skatuvīte ir viņa vieta. Saspēlē ar Ineses Kučinskas Kendalu skaidri nolasāma radniecīgu dvēseļu satikšanās. Aktrise, iepazīstot Meriku un ieraugot viņa intelektuālās spējas un dvēseles tīrību, apzinās savējās netīrumus, un šis process atklājas emocionālās attiecībās. Ļoti būtisks spēlētājs izrādē ir Kārļa Auzāna mūzika, kas veido izrādes raksturu no gadatirgu jestrajiem nošu rakstiem līdz traģiskā smalkajām toņkārtām.

Kad skatījos Frankenšteinu, izrādē pietrūka paša Frankenšteina – Ginta Andžāna spēlētais tēls atsedza bezatbildīga radītāja funkciju, taču pārliecinoši neizskanēja abu dialogā ietvertā filozofija par nemainīgo savstarpējo atkarību. Līdzīgi Ziloņcilvēkā izrādes spilgtās formas aizēnots ir ķirurgs Trīvss, kurš uzņemas atbildību par Meriku, ieved sabiedrībā un nejauši salauž viņa dzīvi. Edgars Ozoliņš ir cilvēciskākais tēls izrādes tēlu galerijā. No vienas puses, aktieris cenšas neuzsvērt mediķa interesi par interesantu gadījumu kā rīcību motivējošo faktoru. Bet, no otras puses, viņš atklāj cilvēcisku žēlsirdību. Pietrūkst iekšēja konflikta, kas veidotu lielāku un sarežģītāku raksturu. Piemēram, kāpēc viņš ir šokēts par aktrises atkailināšanos Merikam? Jo ir Viktorijas laikmeta džentlmenis un puritāniskā sabiedrībā tā nav pieņemts? Nepārliecinoši. Ko viņam pašam nozīmē tie laimīga cilvēka noteikumi, par kuru pareizību cenšas pārliecināt Meriku? Ko viņš saprot, redzot sapnī sevi Merika vietā uz apaļās skatuvītes?

Sākumā, kamēr Meriks vēl atrodas Rosa īpašumā, izrādes atmosfēras radītais efekts ir tik spēcīgs, ka gandrīz fizioloģiski iedarbīgs. Šķiet – ja saostu aprunāto un apspēlēto Merika smirdoņu, ģībtu. Un tas ir apbrīnojami, ņemot vērā, ka izrādes veidotāji izvairījušies no naturālistiskas realitātes atspulga, ko smalkās melnbaltā kino niansēs atklāj Deivida Linča filma Ziloņcilvēks. Tas panākts gan ar uzsvērto spēles stilu, gan uzskates līdzekļiem – dokumentālajām Merika fotogrāfiju projekcijām (video mākslinieks Artis Dzērve), kas kontrastē ar izrādes Merika salīdzinoši nebriesmīgo izskatu. Taču viņu ieraudzījušo reakcijas ir tādas, it kā viņu priekšā būtu fotogrāfiju Meriks, un šis pārspīlējums ir ļoti svarīgs. Tas izrādes vēstījumā skaidri ievelk tematisko līniju par normālā un citādā attiecībām, par to, ka cilvēki baidās no tā, ko nepazīst, kas atšķiras no abstraktā priekšstata par normālo. Tās ir priekšstatu un stereotipu kārbas, kurās cilvēki dzīvo un mirst un ar kurām scenogrāfs Vilkārsis ierāmējis spēles telpu. Aktieri šajās kastēs visas izrādes gaitā sastingst dažādās, ērtās un neērtās pozās, tad atdzīvojas darbībā un atkal kāpj kārbās. Šis formas paņēmiens vedina domāt par dvēseli un miesas čaulu, to vienādo un atšķirīgo, kas piemīt cilvēkiem, lai cik līdzīgi viņi šķistu.

Tomēr izrāde ir pretrunīga. Ir spilgta izrādes vizuālā tēla un aktieru spēles radīta forma. Tērpi, scenogrāfija, aktierdarbs, kustību partitūra ir gandrīz teicamā kvalitātē. Taču pašmērķīga, piemēram, ir gospeļu parodijas aina, arī citos spilgtos, niansēs ņipros numuros uzsvērtas dīvainības un smieklīgais. Taču tādējādi teju visi tēli kļūst par savdabīgiem frīkiem un izrāde tiecas kļūt par tādu kā šova numuru virteni. Forma prevalē pār saturu, kam turklāt vēl visas izrādes gaitā moralizējošu nokrāsu piešķir Kaspara Goda teicējs jeb Cilvēks, kurš bija klāt. Viņa filozofiskas ievirzes komentāros savilkta notiekošā jēgas kvintesence, taču to vajadzētu uztvert bez priekšā sacīšanas. Kad jūsma par formu aprimst, apbrīna par Egona Dombrovska darbu nerimst. Tomēr Ziloņcilvēka un mana saruna īsti nenotika – par maz dzīvo saskarsmes punktu, kas pateiktu vairāk par acīmredzamo.