Sestdiena, 24.februāris

redeem Diāna, Dina, Dins

arrow_right_alt P.S.Kultūra \ Teātris

Dž. Dž. Džilindžera jauniestudējums. Mīlestība un slēptie defekti

STĀVOKLĪ. Anete Berķe un Leons Leščinskis stāstā par savādu mīlestību. Viņa ir sociālās aprūpes nama iemītniece, kas gaida bērnu no turpat dzīvojoša indivīda ar izteiksmīgi negatīvu raksturojumu un seksuālu noziegumu vēsturi. Meiteni mēģina pierunāt kārtējoreiz veikt abortu, bet viņa saka – šoreiz ir citādi © Publicitātes foto: Ziedonis SAFRONOVS

Liepājas teātra jauniestudējumā Mīlestības neprāts režisors Dž. Dž. Džilindžers runā par mīlestību apmēram tā, kā auto eksperts kritiski novērtē kāda sapņu auto, ko šis cilvēks kāro iegūt savā īpašumā. Glīts modelis ir viena lieta, bet pamatīga rūsa, liels nobraukums un kaudze slēpto defektu – pavisam cita.

Uz jautājumu, kas ir mīlestība, režisors atbild īsi un kodolīgi izrādes beigās ar dziesmas fragmentu krievu valodā. Uz mīlestību tiek attiecināts vārds no necenzētas leksikas krājuma. Bet izrāde, ieturēta traģikomiskā tonalitātē, ir izklaide ar saturu, kas «nāk līdzi uz mājām».

Iestudējuma pamatā ir mūsdienu populārā franču dramaturga un režisora Žoela Pomrā luga Abu Koreju atkalapvienošanās. Te nav runa par reālo Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju ar atšķirīgajām valsts iekārtām. Lai gan tā ir interesanta sakritība, ka patlaban Rīgā tiek demonstrēta Vitālija Manska dokumentālā filma Saules staros, kas ar satriecošu efektu Ziemeļkorejas totalitārās diktatūras parādes mētelim izgriež oderi uz āru. Žoels Pomrā raksta par «sievietes no Veneras, vīrieši no Marsa» tēmu, ar abām Korejām simboliski apzīmējot sieviešu un vīriešu psiholoģisko un fizisko teritoriju, kuru apvienošanās jeb savienošanās harmoniskā veselumā līdzinās utopijai.

Žoels Pomrā pats iestudē savas lugas, un lielākoties viņa teksti rodas tieši mēģinājumos. Viņš par saviem darbiem saņēmis daudzus apbalvojumus un visvairāk tieši par Abu Koreju atkalapvienošanos. Dramaturgu Pomrā dēvē par cilvēka psiholoģijas enciklopēdiju, un redzams, ka šo sfēru viņš tiešām pārzina. Līdzīgi kā Pomrā lugā Šis bērns, kas iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī un atklāj vecāku un bērnu attiecību nianses, lugā Abu Koreju atkalapvienošanās dramaturgs iziet cauri pāru attiecībām, psiholoģiski smalki, pat psihoanalītiski nesaudzīgi atklājot problēmu. Aktieriem jānospēlē «mīlestības» jeb attiecību diagnoze. Izrādes nosaukumā liktais «neprāts» norāda, kāda tā ir, taču tas ir tikai viens aspekts. Izrādē tiek izspēlēti gandrīz divdesmit īsi, nopietni, skumji, smieklīgi, dramatiski un paradoksāli stāsti. Sadzīviskās ainas atklāj liktenīgus vai dramatiskus pavērsienus gan hetero, gan homoseksuālu pāru attiecībās. Svarīgākais aktierdarba vērtēšanas kritērijs šeit ir patiesīgums.

Ātri noticēju paša pirmā stāsta Laulības šķiršana sievai, kura dialogā ar neredzamu partneri norunā nost, kā smagumu no pleciem noceļ pusi dzīves. Bērni izauguši, un beidzot var šķirties. Tas tāpēc, ka viņa nezina, kas ir mīlestība, un ilgāk bez tās dzīvot laulībā nespēj. Inese Kučinska vārdam dod spēku no dziļuma, kam cauri nevar redzēt. Nevaru aizmirst aktrises skatienu stāstā Bērni, kur kopā ar Edgara Pujāta vīru auklei ekspresīvi spēlē drāmu par viņai uzticētajiem un abu prombūtnes laikā it kā pazudušajiem bērniem. Pēkšņi sieva apsēžas uz grīdas. Pieliek punktu šai izrādei par pazudušajiem bērniem, ar ko mēģina salīmēt abu attiecības. Tajā skatienā bija nogurums, apnikums, bezcerība, kā ar lielu sakaltušas līmes pikuci mests bezvārdu «pietiek».

Kā ar bultu mērķī, tieši aktualitātē un arī emocionālā līmenī trāpīja stāsts Mīlestība par skolotāju un vecākiem, kuri pedagogu apsūdz seksuālā vardarbībā pret abu dēlu. Leons Leščinskis skolotāja lomā, aizstāvoties pret Signes Dancītes spēlētās mātes un Edgara Pujāta atveidotā tēva uzbrukumu, šķiet, uz skatuves burtiski izlej sāpi par mīlestības trūkumu, ko bērniem nodrošina tuvredzīgi vecāki. Sāpē ir rūgtums par samaitāto pasauli, kur no neķītrības tīrs skolotāja glāsts bērna nomierināšanai nes apsūdzību pedofilijā un pārvēršas par pliķi tai sabiedrības daļai, kas ģimenes funkcijas un atbildību uzveļ skolai.

Jaunu talanta un meistarības šķautni atklāja Anete Berķe, pārī ar Leonu Leščinski izspēlējot stāstu Stāvoklī. Viņa ir sociālās aprūpes nama iemītniece, kas palikusi stāvoklī no turpat dzīvojoša indivīda ar izteiksmīgi negatīvu raksturojumu un seksuālu noziegumu vēsturi. Meiteni mēģina pierunāt kārtējoreiz veikt abortu, bet viņa saka - šoreiz ir citādi. Aktrises seja izstaro mieru un laimi, ko vaibstos un skatienā ieplūdina mīlestība. Citiem nesaprotama un noliegta, veselajam saprātam nepakļaujama. Aktieri ļoti precīzi atklāj abas puses - ilūziju un realitāti, prāta un emociju dueli.

Stāsts Nauda vēsta par mācītāju, kurš vēlas beigt gadiem ilgušās attiecības ar prostitūtu, jo saticis īsto. Līdzās Egona Dombrovska naivuma, savdabīga godīguma, pienākuma un sievietēm nepatīkamas vīriešu loģikas sakausējumam mācītāja tēlā, Everita Pjata stereotipiskā pērkamas sievietes iepakojumā (blonda parūka, sarkanas augstpapēžu kurpes un īss peņuārs) dažu minūšu laikā izdzīvo pretēju emociju gammu. Mīļumu nomaina pazemojums, runā acis, vaibsti kļūst asāki un visbeidzot muguru iztaisno pašcieņa.

Stāstā par atmiņu zaudējušo sievu - Signe Dancīte - un viņas vīru, kurš divus gadus katru dienu apciemo viņu slimnīcā, atkārtojot to, ko teicis jau daudzkārt, uzmanību saistīja Gatis Maliks. No vienas puses, viņš nospēlē jeb rada priekšstatu par ideālu vīrieti, lai arī cik apšaubāma ir ideāla piemērošana kā vīriešiem, tā sievietēm. No otras puses, pacietība dilst, atklājot egoismu, un tas ir tik ticami. No šī stāsta ņemts nosaukums par abām Korejām, kas varētu apvienoties.

Traģikomiskā situācijā, piemēram, stāstā Kāzas par neuzticīgo līgavaini - Edgars Pujāts -, kurš, kā noskaidrojas, skūpstījies ar visām līgavas īstajām māsām, patiesīguma izjūta mazinās. Komiskā situācija uztverta pārāk viegli, kas arī mazina ticamību, jo «mēs spēlējam komēdiju». Bet komiskas situācijas pamatā ir dramatisms, kas pieprasa nopietnu attieksmi. Tāpat redzams, ka, piemēram, Everitas Pjatas un Anetes Berķes duetā par lesbiešu pāra attiecību izbeigšanu pietrūkst aktrišu noticēšanas dotajai situācijai, un spēlē ienāk pārspīlējums.

Izrādes scenogrāfs Kristians Brekte radījis neitrālu vidi ar divām baltām kastēm - viena novietota uz grīdas, otra pakārta virs pirmās kastes. Spēles laukumu ierāmē balti aizkari, vēl vairāk uzsverot ideju par rāmjiem, kurus var un nevar pārkāpt. Taču šī dekorācija šķiet tik universāla, ka tikpat labi tajā varētu spēlēt arī virkni citu materiālu. Bet, raugoties uz Egona Dombrovska jodelētāja kostīmu, nodomāju, ka Ilze Vītoliņa ar baudu izkrāsojusi ikdienu, kas raksturo vairumu izrādes tērpu.

Liepājas teātra iestudējums atklāj, cik dažādas ir attiecības, kurās teorētiski vajadzētu būt mīlestībai. Aizmirstiet par romantiskajām muļķībām no Holivudas kino - šie vairāk ir tādi skaudrie stāsti, kas runā par maldiem, meliem, ilūzijām, cerībām un vēl visu to, ar ko cilvēki mēdz aiztaisīt muti savai prāta balsij un sirdsapziņai. Lai tik modelis glīts. Izrāde pievērš uzmanību tieši rūsai un slēptajiem defektiem.