Edvards Olbijs. Aizejošā laikmeta simbols
Edvards Olbijs (12.03.1928.–16.09.2016.) ir viena no 20. gadsimta personībām, kura nāvi pavada skumjas par aizejošo laikmetu. Kamēr šīs lielās personības ir ar mums, vēl it kā dzīvs ir tā laika radošais gars, kas bagātina un baro šodienu. Tomēr tas laikmets attālinās, atstājot mulsi mīņāties uz sliekšņa, lai vētītu jaunā laika vērtības.
Edvards Olbijs nomira pēc īslaicīgas slimības 16. septembrī savās mājās 88 gadu vecumā. Zināms, ka dramaturgs sirdzis ar diabētu. Otrs ar viņa privāto dzīvi saistītais un neslēptais fakts ir homoseksuālā orientācija. Viņa partneris, skulptors Džonatans Tomass, no šīs pasaules šķīrās 2005. gadā.
Teorētiski teātra pasaule Edvardam Olbijam bija pazīstama kopš mazotnes. Viņu, bāreni, adoptēja bagāts pāris, kam piederēja vairāki teātri. 1950. gadā, kad Olbijam ir 22, viņš sastrīdas ar audžumāti un pamet mājas ar vēlmi nopietni pievērsties literatūrai. Sāk ar dzeju, taču tad Torntons Vailders, tas pats, kura lugas Mūsu pilsētiņa lokalizējums pērn tapa Liepājas teātrī, ieteica Olbijam pievērsties dramaturģijai. Viņš rakstīja, taču bez panākumiem, kas lika šaubīties par izvēlētā ceļa pareizību un savām spējām. Tā paiet gandrīz desmit gadi.
Dramaturgs Olbijs piedzimst ar viencēlienu Zoodārza stāsts (The Zoo Story, 1959), kas pirmiestudējumu piedzīvoja Berlīnē. Viņa viencēlienus iestudēja Eiropā un ārpus Brodvejas, līdz 1962. gada oktobrī Brodvejā pirmizrādi piedzīvo pilnmetrāžas drāma Who’s Afraid of Virginia Woolf?, ko pieņemts latviskot Kam no Vulfa kundzes bail? Tā ir pirmā Brodvejā iestudētā Olbija luga, un tās panākumi bija milzīgi - 663 izrādes Ņujorkā, iestudējumi Rietumeiropā. Brodvejas iestudējums saņēma piecas Tonija balvas. Kino industrijas ļaudis, sajutuši naudas smaržu, piedāvā Olbijam
lugu pārdot, viņš vairākkārt atsaka, līdz padodas Warner Brothers par pusi miljona, kā pats izteicies - «vai nu alkatības, vai noguruma dēļ». 1966. gadā uz kinoekrāniem iznāca Maika Nikolsa filma ar Elizabeti Teilori un Ričardu Bērtonu galvenajās lomās. Turklāt tolaik viņi, kas spēlēja viens otru psiholoģiski terorizējošu laulātu pāri, bija kopā arī dzīvē. Filma saņem piecus Oskarus, viens no tiem - Elizabetei Teilorei, Bērtons bija nominēts.
Edvards Olbijs sarakstījis ap trim desmitiem lugu, taču asociējas ar dažām, kas guvušas gan oficiālu atzinību, gan joprojām tiek iestudētas uz pasaules teātru skatuvēm. Jau minētā Kam no Vulfa kundzes bail? saņēma Tonija balvu kā gada labākā luga. Trausls līdzsvars (A Delicate Balance, 1966), ko dēvē par ne tik intensīvu Vulfa kundzes versiju, atnesa Olbijam pirmo Pulicera prēmiju, kā arī nākamo Toniju. Otro Pulicera prēmiju Olbijs saņēma par lugu Jūras ainava (Seascape, 1975), trešo - par lugu Trīs garas sievietes (Three Tall Women, 1994). 2000. gadā Tonija balvai bija nominēta Olbija luga Kaza jeb Kas ir Silvija.
Edvards Olbijs amerikāņu literatūrā ienāca pēc Jūdžina O’Nīla (1888-1953), kad teātra repertuāra attīstībā lielāko ieguldījumu deva Arturs Millers (1915-2005) un Tenesijs Viljamss (1911-1983). Olbijs sekoja viņu pēdās, savās lugās izvēršot Millera un Viljamsa skarto problēmu loku.
Absurda drāma (absurda teātris, antiteātris), šī 20. gadsimta vidū aktuālā teātra parādība, kas primāri saistīta ar Semjuelu Beketu, Arturu Adamovu, Eiženu Jonesko, Žanu Ženē, auglīgi ietekmējusi virkni dramaturgu, tostarp Edvardu Olbiju. Viņš Jonesko, Beketa, Ženē daiļrades ietekmi nav noliedzis, taču atturējies sevi pieskaitīt absurda teātrim. Dziļas vilšanās, dzīves mērķa un jēgas zaudējumu, kas formēja absurda matricu, Lielbritānija un Francija pārdzīvoja pēc Otrā pasaules kara. Amerikāņi vēl ticēja cilvēces progresam. Kā secina fundamentālā darba Absurda teātris autors Martins Eslins, Olbijs tomēr ir piederīgs absurda teātrim - viņš uzspridzina amerikāņu optimisma pamatus.
Olbija lugas sociāli kritiskā gaismā uzrāda sabiedrības pūžņojošās vietas. Psihoanalītiskā atkailinātībā un naturālistiskā tiešumā viņš rāda ģimenes, laulāto attiecību krahu un personības identitātes krīzi. Olbijs runā par vērtību pārvērtēšanu, par vientulību un nespēju atrast kopīgu valodu. Izteikti skaudri ļauj saredzēt un izjust cilvēku atsvešināšanos un tās traģiskās sekas. Viņš raksta par izdzīvošanas grūtībām un stabilitātes trūkumu mainīgajā pasaulē.
Pats Olbijs, formulējot dramaturga galvenos uzdevumus, sacījis: «Dramaturgam, ja vien viņš nav iecerējis radīt ar reālo dzīvi nesaistītas romantiskas pasakas, ir divi pienākumi. Pirmais - paust savu spriedumu par cilvēka esības stāvokli, otrais - izteikt spriedumu par to mākslas formu dabu, ar kurām viņš operē. Abos gadījumos dramaturgam ir jātiecas pēc pārmaiņām. Pirmajā gadījumā viņam ir jāpapūlas mainīt sabiedrību, jo reti kura nopietna luga slavē status quo. Otrajā gadījumā jācenšas mainīt formas, kuru rāmjos strādājuši viņa priekšgājēji, jo mākslai nepieciešams būt kustībā, pretējā gadījumā tā iznīks.»
Latvijas teātra vēsturē Olbija lugu iestudējumu nav daudz, bet arī ne maz - jautājums, ar ko salīdzina. Visus neminēšu, bet teju katrs no tiem kāda iemesla dēļ ir zīmīgs un uzmanības vērts.
Pirmais, kas Latvijā iestudēja Olbija darbu, bija Arnolds Liniņš. Lai arī tas nebija oriģināls sacerējums, bet angļu rakstnieka Džailza Kupera lugas pārstādājums Viss dārzā, Olbija parādīšanās padomju teātra repertuārā 1974. gadā bija notikums. Krievu drāmas teātrī 70. gadu beigās Arkādijs Kacs piedāvāja skatītājiem laboratorijas tipa darbu foajē telpās - Olbija viencēliena The Zoo Story iestudējumu ar nosaukumu Kas notika zooloģiskajā dārzā?.
Īpaša vieta Olbijam ir Dzintras Klētnieces aktrises karjerā. Viņas Marta Liepājas teātra 1980. gada uzvedumā Kam no Vulfa kundzes bail? bija izcils tandēmā ar Jura Bartkeviča Džordžu kaldināts sasniegums, bet Naura Klētnieka iestudējums kopumā - mākslinieciska veiksme, aktieru un skatītāju iemīļota izrāde, kas repertuārā sabija desmit gadus.
Kad 1990. gadā Nacionālajā teātrī tā jaunais galvenais režisors Oļģerts Kroders nolēma pievērsties Vladimira Nabokova Lolitas tēmām, viņš iestudēšanai izvēlējās Olbija sarakstīto un ironiskā farsā pārveidoto romāna versiju. Vēlreiz Olbija dramaturģijai Kroders pievērsās jau šajā gadu tūkstotī, iestudējot vienu no labākajām viņa lugām - Trauslo līdzsvaru. Lilija Dzene toreiz rakstīja: «Pasaules gala sludinātājs O. Kroders skumji ironizē par humānisma krīzi ģimenes attiecību modelī. Izrāde burtiski iesūc sevī ar lugas aktualitāti un aktieru ansambļa sadzīvoto patiesīgumu. D. Bonātei un I. Rūdolfai benefices lomas.»
Par notikumu ar lielo burtu Nacionālā teātra un visa Latvijas teātra kontekstā 2004. gadā kļuva Regnāra Vaivara iestudējums Kam no Vilka kundzes bail?, kur Martas lomu spēlēja Dace Bonāte, Džordžu jeb šajā variantā Georgu - Ivars Puga. Neierasta bija spēles vieta - Alfrēda māja Asītes ielā Pārdaugavā, pēc tam Nacionālā teātra Jaunā zāle. Iestudējums saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā izrāde. Togad sava Vulfa kundzes versija tapa arī Krievu drāmas teātrī - viesrežisors Romans Kozaks iestudēja bilingvālu projektu Vulfa kundzes nebaidos. Abos sastāvos Martu spēlēja Lilita Ozoliņa, latviešu versijā viņas Džordžs bija Juris Kalniņš, krievu - Jakovs Rafalsons. 2001. gadā šai lugai bija pievērsies arī Harijs Petrockis Daugavpils teātrī.
Olbiju Valmieras teātrī 2000. gadā iestudējis Mihails Gruzdovs - Amerikāņu sapnis bija pāragri mūžībā aizgājušā scenogrāfa Kārļa Freiberga piemiņai veltīts darbs. Pārlasu teātra vēsturē fiksēto Ievas Zoles (Strukas) vērtējumu, kas liek domāt par šīs lugas aktualitāti: «.. ne tikai mākslinieciski spilgta, bet arī sociāli asa izrāde, kas šai gadījumā tika iestudēta par agru. (..) Gruzdovs nemeklē it nekādas paralēles, bet iestudē šausminošu traģikomēdiju par to, kā klājas pie viņiem un ka tā, ja turpināsies pasaules globalizācija, drīz varētu klāties arī pie mums. Taču vai tad publikai svarīgs šāds brīdinājums, ja presē un televīzijā Amerika tobrīd ir tikai Holivudas filmu zeme. Traģiski notikumi un uzvaras sauklis «cīņa pret terorismu», kam pakļauta tiek visa pasaule, arī Latvija, vēl nav sācis savu gājienu.»
Edvarda Olbija lugās klātesošā neizturamā esības bezjēdzība raksturo arī šī laika noskaņas. Dramaturgs ir aizgājis, mēs paliekam, domājot - Quo vadis?, cilvēce, pasaule?