Guna Blaua / Autori

Anna Jansone pazuda 1. novembrī. Nākamajā dienā meža masīvā atrada viņas pamesto nomas mašīnu, kurā bija viņas jaundzimusī meitiņa. Diemžēl bez dzīvības pazīmēm… Annas meklēšanu uzsāka dažas dienas vēlāk, un tad jau tajā iesaistījās organizācija «Bezvēsts.lv», Zemessardze un brīvprātīgie. Anna joprojām tiek meklēta (tiesa gan, citi pazudušie cilvēki arī), taču šis gadījums atkal aktualizēja jautājumus – kad īsti cilvēks tiek uzskatīts par pazudušu, kad sākas viņa meklēšana, kas ir tiesīgs iesaistīties meklēšanā. Tāpēc lūdzām Valsts policiju skaidrot šīs lietas, kuras skar daudzus no mums. «Tādu gadījumu, kad tiešām neatrod personas ne dzīvas, ne mirušas, pret visu meklējamo kopskaitu ir ļoti maz. Arī ja persona ir bezvēsts prombūtnē apzināti, tas drīzāk ir vien laika jautājums,» saka Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Ilze Jurēvica.

«Kad pirms gandrīz diviem gadiem – 2021. gada septembrī – sarīkojām atvadu pasākumu pirms teātra rekonstrukcijas, pat nevarējām iedomāties, ka pārbūve tik ļoti ieilgs. Taču, ja kāds man jautā, kā pašreiz klājas teātrim, es teiktu, ka diezgan labi,» sarunā ar »Vakara Ziņām« saka Valmieras drāmas teātra direktore Evita Ašeradena, piebilstot – visai droši varot cerēt, ka teātris savās mājās varēs atgriezties 2024. gada jūlijā. «Vēl jau nekas nav beidzies. Kad būs gatava jaunā māja, no tevis atkal prasīs izaicinājumus, nominācijas, virsotnes, lomas un labus iestudējumus,» viņa rezumē.

Talantīgais džeza pianists, komponists un aranžētājs Matīss Žilinskis ir slavenā komponista Arvīda Žilinska mazmazdēls un mūziķis ceturtajā paaudzē. Pirms diviem gadiem klajā nāca viņa komponētā dziesma «Mana Latvija», kuras ierakstā piedalījās daudzi pazīstami dziedātāji. Par šīs vasaras plāniem Matīss saka: «Plānoju piedalīties gan Jūrmalas festivālā, gan augusta sākumā kopā ar talantīgo džeza dziedātāju Edīti Štrausu uzstāsimies Starptautiskā operetes festivāla koncertā Ikšķilē.» Matīsa klavierspēli lakoniski novērtējis arī maestro Raimonds Pauls: «Bravo!»

«Protams, svarīgu lietu manā dzīvē ir gana daudz, un varbūt šis tiešām ir labs brīdis padomāt par to, kas ir svarīgs un kas ir tās lietas, kuras mani raksturo – piemēram, darbs, ģimene, mūzika un dārzs,» saka Eiropas Parlamenta deputāte, ekonomiste un profesore Inese Vaidere. 

Rīgas tautastērpa bruncis, suitu dižā sakta, cimdu raksti, Pērkones villaine, Elitas Patmalnieces glezna – tas viss šogad ieraugāms «Rīgas mežu» ainavu arhitektes Ligitas Tomiņas un viņas kolēģu veidotajās Rīgas parku puķu dobēs.

Kad maija beigās no Tamperes atgriezās bronzas medaļu izcīnījusī Latvijas hokeja izlase, lidmašīnas kapteiņa Jāņa Krištopa vadītā lidmašīna izmeta goda apli virs Rīgas centra un Brīvības pieminekļa, savukārt fotogrāfija, kurā šis mirklis tika iemūžināts, izpelnījās milzu popularitāti. Sarunā ar »Vakara Ziņām« Jānis stāsta, ka pilota ikdiena nav tikai skaisti lidojumi ar īpašiem pasažieriem. «Tas nav arī rutīnas darbs, nekad nav divu vienādu lidojumu. Bet vislabākais novēlējums pilotiem laikam ir – lai pacelšanos skaits sakristu ar nolaišanos skaitu!» Jānis arī atklāj, ka lidmašīnas kapteinim ne tikai jāprot tikt galā ar visdažādākajām situācijām, bet arī jābūt ļoti labam diplomātam. Un šķiet, ka tie, kas reiz lidojuši viņa pilotētajā reisā, to atcerēsies arī pēc vairākiem gadiem.

«Runāt par sevi ne vienmēr ir vienkārši. Vismaz man. Tāpēc šoreiz ļaušu sev dažkārt aizslēpties aiz Latgales «Gora» desmit gadu jubilejas. Un tās desmit lietas, kuras mani varētu raksturot, tveršu nedaudz citādāk, domājot par to, kas noticis ar mani šajos pēdējos desmit gados,» saka Latgales vēstniecības «Gors» vadītāja Diāna Zirniņa.

10 lietu, kas raksturo mūziķi Kārli Auzānu.

Fotogrāfija, kurā Liāna Langa redzama kopā ar izcilo dzejnieku Knutu Skujenieku, 2014. gadā tapusi viņu kolēģa Pētera Brūvera piemiņas pasākumā viņa «Kalēju» mājās. «Tāpēc saku paldies fotogrāfijām, kas saglabā draugu smaidu un mīlestību,» piebilst Liāna.

«Būtu jau grēks sūdzēties. Citi cilvēki slimo un mirst, bet man šis gads kaut kādā ziņā pat ir bijis šausmīgi svētīgs,» sazvanīta kādā darbdienas vakarā pēc jauniestudējuma pirmizrādes, saka izcilā Latvijas Nacionālā teātra aktrise Dace Bonāte. «Turklāt šis laiks ļāva saprast, ka mani draugi ir tiešām zelta vērtībā. Tik daudz laika – gan klātienē, kad bija iespējams, gan garās telefonsarunās – sen nebiju varējusi ar viņiem kopā pavadīt. Kontaktus uzturējām nepārtraukti!»

Izcilā latviešu klavesīniste Ieva Saliete jau desmit gadus par savām mājām sauc Griškānu pagasta Pocelujevkas «Moldedžus», kur dzīvo kopā ar vīru Andri un trim bērniem – Matīsu, Annu un Jāzepu. No Ievas un Andra mājas terases paveras skats uz plašu dīķi un skaistu ābeļdārzu kalnā. «Parasti maijā, kad zied mūsu divsimt ābeles, tas ir neaprakstāmi skaisti,» saka Ieva, kas kopā ar ciemiņiem un abiem vecākajiem bērniem tad kāpjot kalnā. Tiesa, šopavasar aukstā pavasara dēļ gan daļa ābeļu nezied, taču skats no kalna virsotnes ir ļoti iedvesmojošs.

Pazīstamais fotogrāfs Matīss Purmalis līdz šim allaž bija redzams darbībā: vai nu iemūžinot kādu no lielajiem pasākumiem (piemēram, «Spēlmaņu nakti»), vai balles un koncertus – aizkulises, uz skatuves notiekošo un, protams, publiku. Viņa bildes ir rotājušas žurnālu vākus un iekšlapas, Matīss fotografējis daudzas radošās personības. Un vēl Matīsa kontā ir arī «Kailendārs» – pirms dažiem gadiem tapušais mākslinieciskais un mazliet pikantais kalendārs, kur modeļu lomā iejutās Aizputē un tās apkaimē dzīvojošie jaunie uzņēmēji, parādot, ka dzīve interesanta var būt arī ārpus Rīgas.

Vai zinājāt, ka Ventspils Starptautiskajai rakstnieku un tulkotāju mājai ir savs kaķis – baltais runčuks Vatsons? Savukārt «Jāņa Rozes» izdevniecības simbols jau astoņus gadus ir rudais runcis Leo. Abi skaistuļi pavisam droši dēvējami par literārajiem kaķiem, jo ir gana tuvās attiecībās ar labu literatūru. Un arī abu piedzīvojumi dažbrīd ir romāna vai vismaz stāsta vērti.

Kad Līgatnes dabas taku sākumpunktā sastopam zvērkopi un mīļi par lāču mammu dēvēto Velgu Vītolu, viņa jau paguvusi apciemot un pabarot visus savus mīluļus. Aprīļa sākumā Velga svinēja darba gaitu 40 gadu jubileju. Par savu pirmo dienu Līgatnes dabas takās viņa tagad saka: «Pateicoties dienasgrāmatai, kuru toreiz rakstīju, visu zinu precīzi! Togad 1. aprīlī spīdēja saulīte, redzēju tā pavasara pirmo dzelteno taureni un pirmoreiz dzīvē ieraudzīju sešus staltbriežus.» Pa 40 gadiem viņas mīlestība pret Līgatni nav mainījusies. «Piemēram, kādreiz domāju, ka vajag iemācīties no notiekošā distancēties. Taču, ja četrdesmit gadus neesmu mainījusies, tad jau tagad vairs nemainīšos! Bet cik viegli ir dzīvot, ja vari nemainīties…»

Pirms 35 gadiem – 1986. gada 26. aprīlī – avārija toreizējās PSRS jaudīgākajā atomelektrostacijā Černobiļā (Ukrainā) izraisīja līdz šim pasaulē smagāko kodolkatastrofu, kuras rezultātā stacijas 4. bloks tika pilnīgi sagrauts, bet virs Eiropas pacēlās vēsturē lielākais radioaktīvo izmešu mākonis. Avārijas seku likvidācijā piedalījās arī apmēram 7000 cilvēku no Latvijas. Pazīstamais fotogrāfs Ojārs Lūsis ne tikai palīdzēja glābšanas darbos, bet arī pamanījās šo to no Černobiļā notiekošā iemūžināt, savukārt rakstniece un publiciste Marina Kosteņecka Černobiļā ir bijusi divreiz – 1986. gada oktobrī, kad devās tikties ar glābējiem no Latvijas, un 1990. gadā, jau būdama PSRS Tautas deputātes statusā.

Lieliskā aktieru pāra Elīnas Vānes un Imanta Strada Valmieras mājā pirms trim gadiem ienāca rotveileru sugas sunīte Kuba. «Tā bija Elīnas ideja, ka mums vajag suni. Tagad ir mājas un arī Elīnas sargs, kad manis nav mājā,» sazvanīts starp mēģinājumiem Dailes teātrī, ar smaidu saka Imants. «Kad suni dabūjām, ciltsrakstos viņai jau bija ierakstīts vārds Kuba, tāpēc to vairs nevarējām mainīt uz vārdu, kas mums ienāktu prātā,» par savu mīluli, kura Valmierā ir visnotaļ populāra, pateicoties vairākiem televīzijas raidījumiem, saka aktieris.

Dailes teātra aktiera Andra Buļa ģimenē dzīvo divi mīluļi – 10 gadus vecais zeltainais retrīvers Roko un pusgadu vecā vācu bokseru meitenīte Grēta. «Esmu absolūts suņu cilvēks!» saka Andris, uzsverot, ka par otra suņa ņemšanu izlēmuši tāpēc, ka dzīvo ārpilsētas mājā ar dārzu, netālu ir mežs, kur vismaz divreiz dienā ar suņiem var doties kārtīgā pastaigā, lai «suņiem būtu jēdzīga dzīve». Abus mīluļus Andris ņem līdzi, arī apciemojot vectēvu, kurš dzīvo Salacgrīvā. Starp citu, nesenajās brīvdienās viņš vectēvam sarūpējis jauku pārsteigumu – uzdāvināja no patversmes paņemtu runčuku: «Vectēvam patīk kaķi, tā ka viņam tagad būs, par ko parūpēties.»

Ja viss būtu ritējis, kā iecerēts, tad pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ieplānotā Rīgas metro būve būtu pabeigta šogad. Tiesa, vērienīgo projektu, kura dēļ Latvijā tiktu ievests tūkstošiem viesstrādnieku no tolaik «brālīgajām» PSRS republikām, astoņdesmito gadu otrajā pusē izdevās apturēt, pateicoties Vides aizsardzības kluba aktivitātēm un sabiedrības protestiem. Sākotnēji daudzsološais projekts tika pārtraukts, taču ik pa brīdim uzvirmo diskusijas, vai Rīgas transporta problēmas atrisinātu metro, turklāt šī tēma nu ir iedvesmojusi arī daiļliteratūras autorus.

To, vai talantīgā un atraktīvā pianiste Agnese Egliņa iegūs «Lielo mūzikas balvu», kurai viņa nominēta par izcilu sniegumu visa 2020. gada garumā, gan pati māksliniece, gan skatītāji uzzinās sestdien, 13. martā, balvas pasniegšanas attālinātajā ceremonijā. Šim notikumam par godu Agnese kopā ar jauno vijolnieku Daniilu Bulajevu gatavo īpašu priekšnesumu. Savukārt brīvo laiku mūziķe veltījusi visu Rīgas parku iepazīšanai, iemācījusies adīt maučus un pievērsusies dārzkopībai.

Marta beigās, ja viss notiks, kā plānots, klajā nāks izcilā aktiera Jura Strengas izstāstītais un kinorežisores Ilonas Brūveres pierakstītais dzīvesstāsts «Mana grāmatvedība». Kā sarunā ar »Vakara Ziņām« saka aktieris, tas būs stāsts par viņa un arī Dailes teātra dzīvi. Vēl aktieris ļoti gaida laiku, kad pēc divu mēnešu trimdas Rīgā varēs pārcelties uz savu Klapkalnciema māju, jo tur darāmā netrūks: ies pārgājienos, strādās dārzā, gādās malku un darīs daudz ko citu.

Pazīstamā tulkotāja Silvija Brice savā «Facebook» kontā bieži dalās ar stāstiem par pastaigām gar jūru un Lielupi un ierakstiem par konkrētās dienas jubilāriem. Tikpat lielu popularitāti allaž izpelnās viņas ieraksti par ģimenes mīluļiem – kaķiem Rosso un Nero. «Mums piecpadsmit gadus ģimenē bija divi siāmieši. Diemžēl pirms kāda laika viens no brālīšiem aizgāja ar infarktu gluži kā cilvēks, un tas bija diezgan šausmīgi. Mēs gan trakā ātrumā braucām pie vetārsta, bet kaķi neizdevās izglābt. Palika viens piecpadsmitgadīgais večuks, bet, ja kaķis, kurš ir pieradis pie otra dzīvnieka, pēkšņi paliek viens, viņš vairs neko negrib un, godīgi sakot, sataisās uz miršanu.» Tāpēc Silvija un viņas ģimene nolēma – ir jāņem divi kaķīši!

«Dzīvei ir jēga tikai vienā gadījumā – kad tā dod prieku. Esmu par to pilnīgi pārliecināts,» saka rakstnieks Miks Zandis, strauji popularitāti iekarojušā vēsturiskā romāna «Livonijas slazdā» autors. «Cenšos dzīvot tā, lai varētu izbaudīt katru dienu. Novērot, piedalīties, apdomāt un darīt to pēc iespējas visās dzīves jomās. Vēl man patīk pielaikot dažādus tēlus, tostarp – arī mistiskus. Jā, tas prasa zināmu piepūli, taču šie pūliņi sevi attaisno.» Jāpiebilst, ka rakstnieks ir patiešām ļoti noslēpumaina persona – to, kas slēpjas zem šī pseidonīma, neizdevās noskaidrot arī »Vakara Ziņām«. Skaidri zināms ir vien tas, ka autors, pirmā romāna panākumu iedvesmots, strādā pie nākamās grāmatas, kas klajā nāks, iespējams, jau šogad.