VAKARA ZIŅAS. Tulkotājas Silvijas Brices dzīvsudrabs Rosso un lācīgais Nero
Pazīstamā tulkotāja Silvija Brice savā «Facebook» kontā bieži dalās ar stāstiem par pastaigām gar jūru un Lielupi un ierakstiem par konkrētās dienas jubilāriem. Tikpat lielu popularitāti allaž izpelnās viņas ieraksti par ģimenes mīluļiem – kaķiem Rosso un Nero. «Mums piecpadsmit gadus ģimenē bija divi siāmieši. Diemžēl pirms kāda laika viens no brālīšiem aizgāja ar infarktu gluži kā cilvēks, un tas bija diezgan šausmīgi. Mēs gan trakā ātrumā braucām pie vetārsta, bet kaķi neizdevās izglābt. Palika viens piecpadsmitgadīgais večuks, bet, ja kaķis, kurš ir pieradis pie otra dzīvnieka, pēkšņi paliek viens, viņš vairs neko negrib un, godīgi sakot, sataisās uz miršanu.» Tāpēc Silvija un viņas ģimene nolēma – ir jāņem divi kaķīši!
Kaķim mājās ir jābūt
«Kad sākām meklēt kaķus, feisbukā lūdzu atsaukties cilvēkus, kuriem būtu kaķēni - viens melns un viens ruds. Tā bijām izdomājuši, jo vēlējāmies, lai kā senos laikos mums būtu smuks pārītis.» Lai gan tobrīd, kad viņa izsludinājusi kaķu meklēšanu, daudz kaķēnu adopcijai nav piedāvāts, tomēr beigu beigās divas kundzes pieteikušās: vienai bijis melns kaķēns, otrai ruds. «Rudais ir no Gulbenes, melnais no Saldus. Protams, bija jāpagaida, kamēr kaķēni paaugas un apveļas. Un pagājušā gada jūnijā, kad viņiem bija divi mēnesīši, mums abus kaķēnus laipni atveda uz Rīgu, tāpēc pašiem nebija jāapceļo dzimtā zeme, lai gan bijām pat ļoti ar mieru to darīt.»
To stāstot, Silvija Brice piebilst: «Nu kā tu viens pats vai divatā dzīvosi bez kaķiem? Kaķim ir jābūt, jo viņš ir mājas sirds un draugs! Un, kad kaķītis ir aizgājis, to tukšumu nekas aizstāt nevar… Ir jāņem jauns, un tad ir labi.»