VAKARA ZIŅAS. Černobiļas kodolkatastrofai – 35. Marinas Kosteņeckas un Ojāra Lūša atmiņu stāsti
Pirms 35 gadiem – 1986. gada 26. aprīlī – avārija toreizējās PSRS jaudīgākajā atomelektrostacijā Černobiļā (Ukrainā) izraisīja līdz šim pasaulē smagāko kodolkatastrofu, kuras rezultātā stacijas 4. bloks tika pilnīgi sagrauts, bet virs Eiropas pacēlās vēsturē lielākais radioaktīvo izmešu mākonis. Avārijas seku likvidācijā piedalījās arī apmēram 7000 cilvēku no Latvijas. Pazīstamais fotogrāfs Ojārs Lūsis ne tikai palīdzēja glābšanas darbos, bet arī pamanījās šo to no Černobiļā notiekošā iemūžināt, savukārt rakstniece un publiciste Marina Kosteņecka Černobiļā ir bijusi divreiz – 1986. gada oktobrī, kad devās tikties ar glābējiem no Latvijas, un 1990. gadā, jau būdama PSRS Tautas deputātes statusā.
Tas bija likteņa pirksts!
«Iespējams, ka mana nokļūšana tur bija ierakstīta zvaigznēs. Reiz oktobra sākumā vēlā vakarā pēc viesošanās pie draudzenes stāvēju pieturā pie Matīsa tirgus un gaidīju trolejbusu uz Purvciemu, kad pēkšņi - patiešām kā no gaisa nokritis - pie manis pienāca nu jau aizsaulē aizgājušais dzejnieks Uldis Bērziņš un teica: «Marina, vai gribi pirmdien no rīta lidot uz Černobiļu? Tur ir mūsu vīri, un mums vajadzētu viņus morāli stiprināt un atbalstīt, aizvedot dāvanā mūsu rakstnieku grāmatas.» Protams, es piekritu.» Rakstniece atceras vēlāk uzzināto: piemēram, to, ka beidzamajām avārijas seku likvidētāju vienībām [šim nolūkam tika mobilizēti vīrieši spēka gados - vecumā no 25 līdz 30 gadiem] no Latvijas un Igaunijas tika pateikts, ka pēc diviem mēnešiem viņus nenomainīs, jo vairs neesot nekādas atšķirības, cik lielu starojuma devu viņi saņēmuši; gan to, ka igauņi sadumpojušies un paši uz savu roku devušies uz staciju, lai brauktu mājās, taču tikuši pārķerti, un viņus piespieda atgriezties atpakaļ, bet dumpja organizatorus tiesāja kara tribunāls.
«Kļuva arī zināms, ka vispirms pakārās kāds ārsts, pēc tam arī kāds avārijas seku likvidētājs… Tāpēc Centrālā komiteja nolēma, ka šos cilvēkus vajag morāli stiprināt, jo baidījās, ka sāksies pašnāvību vilnis, un sūtīja uz Černobiļu rakstniekus. Tā nu devāmies ceļā - Uldis Bērziņš, es un toreizējais laikraksta «Literatūra un Māksla» galvenais redaktors Andris Sproģis.»