VAKARA ZIŅAS. Ko dara aktrise Dace Bonāte

 
©LATVIJAS NACIONĀLĀ TEĀTRA ARHĪVS / GUNĀRS JANAITIS

«Būtu jau grēks sūdzēties. Citi cilvēki slimo un mirst, bet man šis gads kaut kādā ziņā pat ir bijis šausmīgi svētīgs,» sazvanīta kādā darbdienas vakarā pēc jauniestudējuma pirmizrādes, saka izcilā Latvijas Nacionālā teātra aktrise Dace Bonāte. «Turklāt šis laiks ļāva saprast, ka mani draugi ir tiešām zelta vērtībā. Tik daudz laika – gan klātienē, kad bija iespējams, gan garās telefonsarunās – sen nebiju varējusi ar viņiem kopā pavadīt. Kontaktus uzturējām nepārtraukti!»

Pārsteidz pastaigu takas

«Šis laiks man ir ļāvis tā «riktīgi» un dziļi atpūsties un, kā saka, ieklausīties sevī, un saprast, kas es esmu un ko es gribu. Tajā pēdējo gadu straujajā skrējienā tāda vajadzība jau man sen bija sakrājusies, tāpēc iespēja - padzīvot sev - pat bija ļoti laba. Jau labu laiku šis restarts man bija nepieciešams kā ēst, un beidzot to varēju piepildīt.» Dace stāsta, ka šis laiks viņai devis iespēju ļoti daudz pabūt dabā, turklāt šai nodarbei ir bijis arī jūtams terapeitisks efekts. «Atzīšos, ka esmu atklājusi daudz interesantu vietu tieši ap Rīgu. Kopā ar saviem draugiem izstaigājām dažādas dabas takas, dažādas jūrmalas… Un domāju, ka neesmu vienīgā, jo, manuprāt, ļoti daudzi cilvēki šajā laikā Latvijā atklāja patiešām skaistas vietas. Ne vienmēr ir iespēja aizbraukt tā tālāk, taču pietiekami foršas vietas ir tepat netālu.» Patīkams atklājums aktrisei bijusi Kangaru kalnu taka, arī purvu pastaigu takas, kur viņa pabijusi dažādos gadalaikos, «kas jau arī ir brīnišķīgi…».

No jauna atklāj latviešu autoru dzeju

Taujāta, vai šā gada laikā viņai nav pietrūcis darba teātrī, Dace Bonāte smej, ka esot jau tajos gados, kad «šis skrējiens vairs nav tik milzīgs, toties ir sekas no iepriekšējiem gadiem. Un no tām vajadzēja kaut kā atpūsties. Pie jauna darba ķeršos pēc Jaungada.»

Aktrise priecājas arī par to, ka viņai bijis laiks izlasīt labi daudz grāmatu, un viņas favorītu - tatāru rakstnieces Guzeles Jahinas romānus - pagaidām nekas cits no izlasītā neesot pārspējis. «Viņas romāni ir fantastiski, un tie ir rakstīti ar tādu atvēzienu, ka liekas - ak dievs, kā viena sieviete vispār kaut ko tādu spēj dabūt gatavu! Es teiktu, ka viņai ir Tolstoja vēriens, un viņa raksta par trīsdesmitajiem gadiem Krievijā. Romāni ir izcili, tie uzrakstīti ļoti skaistā valodā. Tiem, kuri lasa krieviski, es tiešām ieteiktu iepazīties ar šīs autores darbiem! Bet taisīt monoizrādi pēc šo darbu motīviem - nu, ja nevar to izdarīt līdzvērtīgi, tad gan nevajadzētu.»

Vēl viņa šajā laikā ļoti daudz lasījusi Broņislavas Martuževas dzeju - gan sevis dēļ, gan gatavojoties dažiem koncertiem, kas notikuši Lubānā, gan ierakstot stundu garu programmu Latvijas Radio. «Vispār pēdējā laikā lasu ļoti daudz dzejas. Ilgu laiku man bija pauze, kad dzeju nevarēju palasīt, bet tagad pēkšņi no jauna atklāju ļoti daudzus latviešu autorus. Savos laukos grāmatplauktā atradu tādu vecu Knuta Skujenieka dzejoļu krājumiņu, un lasot bija sajūta, ka viņu atklāju pilnīgi no jauna! Es taču zinu, ka Skujenieks ir brīnišķīgs autors, bet tagad bija sajūta - ak kungs, cik skaisti…» Tiesa, aktrisei pašlaik nekādas dzejas programmas negriboties veidot, bet vienkārši pašai papriecāties par izlasīto.

Iemācījusies gatavot sukādes

Beidzamajos gados Dace Bonāte bijusi nodarbināta teju visos teātrī tapušajos Ziemassvētku koncertos un uzvedumos: «Neslēpšu, ka, visu mūžu strādājot teātrī, mums, skatuves māksliniekiem, šis ir bijis lielākais darba laiks, un dzīve man ir iemācījusi, ka šiem svētkiem jāgatavojas ļoti agri. Tāpēc tā ļoti prātīgi jau pirms laba laika sāku domāt par to, kas pie visiem šiem svētkiem piederas: par dāvanām, par ēdienu receptēm …» Uz jautājumu, vai viņai ir kāds firmas ēdiens, kas ik gadu šajos svētkos tiek celts galdā, aktrise atteic, ka nekādu īpašu «svētsvinīgu ēdienu» neesot, taču ar lepnumu atklāj, ka šogad iemācījusies gatavot citrusaugļu miziņu sukādes. «Ieraudzīju recepti, un man šķita, ka to jau nu gan es varēšu pagatavot, lai gan neesmu baigā vārītāja. Atzīšos, ka ar pirmo piegājienu nesanāca, bet tagad gan liekas, ka izdevās; vismaz es tā ceru! Būs iekrājumiņš, tā ka svētkos varēšu arī uzlikt uz galda un varbūt arī palikt zem eglītes kā Ziemassvētku dāvanu.»

«Šis ir ļoti dziļš laiks!»

Aktrise ļoti cer, ka cilvēki šajā laikā no tā, kas notiek apkārt, kaut ko būs iemācījušies, jo «ne velti tas mums ir uzbrucis. Patiesībā tagad ikvienam būtu jāizdara secinājumi - gan par sevi, gan par visiem kopā, un es priecātos, ja izdotos paturēt šo stāvokli, kad briesmīgais skrējiens ir apstājies. Bet cilvēks jau ir tāds, ka viņš no notiekošā mācās ļoti švaki, vismaz lielākā mērogā. Un es jau arī tajā skaitā… Mēs esam tādi, kādi esam, un tie grami gudrības, kas sakrājas no dažādām nedienām - un tikai nelaimes jau arī mūs māca! -, ir ļoti mazi. Un nezinu, ko būsim iemācījušies un vai vispār būsim iemācījušies. Lai Dievs dod, ka tā būtu!»