Pazīstamais fotogrāfs Matīss Purmalis līdz šim allaž bija redzams darbībā: vai nu iemūžinot kādu no lielajiem pasākumiem (piemēram, «Spēlmaņu nakti»), vai balles un koncertus – aizkulises, uz skatuves notiekošo un, protams, publiku. Viņa bildes ir rotājušas žurnālu vākus un iekšlapas, Matīss fotografējis daudzas radošās personības. Un vēl Matīsa kontā ir arī «Kailendārs» – pirms dažiem gadiem tapušais mākslinieciskais un mazliet pikantais kalendārs, kur modeļu lomā iejutās Aizputē un tās apkaimē dzīvojošie jaunie uzņēmēji, parādot, ka dzīve interesanta var būt arī ārpus Rīgas.
Es esmu divu burvīgu meiteņu (Emīlijas un Alises) tēvs, kuras ir mani dārgākie cilvēki uz šīs zemes. Pavisam noteikti neesmu labākais tētis pasaulē, taču cenšos. Esmu pateicīgs dabai un meiteņu mammām par šīm dāvanām.
Kādu laiku domāju, ka pasaulei, dzīvei un cilvēkiem nav citas jēgas kā tapt iemūžinātiem. Gāju gulēt un modos, esot foto procesos, bet tagad ir pienācis laiks, kad kaislība ir pārvērtusies pašsaprotamā esamībā, kļūstot par daļu, kas funkcionē bez manāmas piepūles. Mani gan biedē rutīna, kas laiku pa laikam piezogas.
Cilvēkam vajag hobiju. Ilgu laiku jutu, ka dzīvē gribētos darīt kaut ko, kas vēl mazliet iepriecinātu sirdi un sniegtu gandarījumu vēl kādam cilvēkam. Pirms pāris gadiem atradu sevi ādas darinājumu radīšanā, un nu šī nodarbe ir ikdienas sastāvdaļa, kas prasa daudz laika, taču sniedz iespēju atslēgties no dienas laikā sakrātajām emocijām.
Es izbaudu klusumu savās lauku mājās meža vidū. Šeit nekad nav tā, ka nebūtu ko darīt, taču vienmēr ir iespēja izdarīt vēlāk un baudīt būšanu dabā. Šīs vietas esamība ir iemesls tam, kamdēļ es nedodos pārgājienos un dabas takās, kas tagad ir tik ļoti populāri.
Esmu izdzīvojis pilsētas riebumu un droši varu teikt, ka man patīk urbānais straujums, un tas piešķir dzīvei dinamiku. Dzīvot bez pilsētas es varētu, bet negribētu. Iespējams, kādreiz pienāks pagurums, kad vairs negribēsies skriet, bet pagaidām dodos uz priekšu.
Mēs bagātinām viens otru ar jaunu pieredzi, tieši tamdēļ ir tik svarīgi socializēties. Esmu laimīgs, ka man ir dota iespēja ik dienas būt arvien jaunu personību tuvumā, smeļoties no viņiem iedvesmu.
Lielāko dienas daļu es pavadu kustībā, braucot no vienas fotografēšanas vietas uz nākamo. Ceļš ir ļoti nozīmīga dzīves daļa, jo, esot ceļā, ik brīdi pastāv iespēja, ka tas momentāni var beigties, apturot manu pasauli, pārējai turpinot griezties. Katru vakaru esmu pateicīgs par veiksmi, kas līdz šim mani pavadījusi ceļā, gaidot nākamo rītu, kas atnesīs citu ceļu.
Vairs neesmu tik traks, lai pie pirmajiem grādiem virs nulles lēktu uz sava metāla zirga, bet šī ir dzīves daļa, kas pagaidām nozīmē gana daudz. Neesmu fanātisks motoprieku baudītājs, taču man patīk iespējas un sajūtas, kādas sniedz šis divriteņu transporta līdzeklis. Tieši transporta līdzeklis, nevis kulta lieta, kuru būtu gatavs ņemt gultā un apprecēt.
Fotografēšana man ir devusi iespēju atrasties tuvāk teātrim, nekā tas būtu, ja darītu ko citu. Reti apmeklēju izrādes, ja tās nav jāiemūžina, bet izbaudu procesu, kad jāapvieno darbs ar dvēseles alkām pēc mākslas. Teātrim ir suģestējoša spēja paņemt un nelaist vaļā.
Mēs dzīvojot vienreiz - daži saka, tamdēļ gribas saglabāt un tvert dzīvi, reizēm šo to iemūžinot. Mēs dzīvojam laikā, kad fotografēts tiek viss, kas ir un nav fiksējams vēsturei. Jau labu laiku esmu iemācījies un turpinu nefotografēt, pat ceļojumos izvairoties no fotoaparāta likšanas ceļasomā. Mūsu laikmeta patiesā vērtība varētu būt iemācīties tvert vienam otru un dzīvi bez trešās acs vai ekrāna, esot laikā, telpā, garšā un smaržā vienkārši tāpat, ļaujot mirklim būt sev.
