Dailes teātra aktiera Andra Buļa ģimenē dzīvo divi mīluļi – 10 gadus vecais zeltainais retrīvers Roko un pusgadu vecā vācu bokseru meitenīte Grēta. «Esmu absolūts suņu cilvēks!» saka Andris, uzsverot, ka par otra suņa ņemšanu izlēmuši tāpēc, ka dzīvo ārpilsētas mājā ar dārzu, netālu ir mežs, kur vismaz divreiz dienā ar suņiem var doties kārtīgā pastaigā, lai «suņiem būtu jēdzīga dzīve». Abus mīluļus Andris ņem līdzi, arī apciemojot vectēvu, kurš dzīvo Salacgrīvā. Starp citu, nesenajās brīvdienās viņš vectēvam sarūpējis jauku pārsteigumu – uzdāvināja no patversmes paņemtu runčuku: «Vectēvam patīk kaķi, tā ka viņam tagad būs, par ko parūpēties.»
Lai vecajam zēnam jauna elpa!
Andri kādā darbdienas pievakarē (protams, ievērojot visus drošības nosacījumus!) kopā ar viņa ģimenes mīluļiem sastopam pastaigā netālu no viņa Pierīgas mājas. Kamēr zeltainais Roko pa meža taciņu soļo visai prātīgi, Grēta pa nokaltušajiem viršiem un vēl nenokusušā sniega lāmām lēkā un spriņģo tā, ka prieks skatīties.
«Par Grētas ienākšanu mūsu ģimenē jāteic paldies manai sievai Ilzei, jo tā bija viņas izvēle,» aktieris teic un atzīst, ka bokseru sugas suns izvēlēts vairāku iemeslu dēļ: šie suņi ir draudzīgi bērniem un rotaļīgi arī pieaugušā vecumā, turklāt šoreiz viņi gribējuši īsspalvaino suni un biedru savam desmitgadīgajam sunim, kurš jaunībā arī bijis ļoti rotaļīgs, taču nu pamazām noveco un veselības problēmu dēļ esot kļuvis diezgan mazkustīgs.
«Man likās, ka pietiek ar vienu suni, taču konsultējāmies ar speciālistiem, un viņi teica, ka noteikti var un pat vajag ņemt otru suni, ja ir iespēja. Izlēmām, ka ņemsim, lai vecajam zēnam būtu jauna elpa. Tagad esam tikuši pie īsta «perpetuum mobile» jeb mūžīgā dzinēja. Var redzēt, ka Roko grib spēlēties, taču viņam trūkst spēka, tādēļ viņš noguļas zemē un ļauj Grētai lēkāt apkārt, spēlēties un ķert aiz ausīm. Vēl ļoti ceru, ka, būdams vecāks un prātīgāks, viņš arī Grētai kaut ko iemācīs.»
Abi suņi tiek baroti ar profesionālo barību, jo Roko mazkustīguma dēļ draudot aptaukošanās, savukārt Grēta jāpieskata, lai neaizlavās pie Roko bļodiņas un neapēd viņam domāto barību.
Abi Buļu ģimenes mīluļi iegādāti oficiālajās suņu audzētavās. Piemēram, Roko uz Latviju atceļojis no Igaunijas. «Kad pirms desmit gadiem izlēmām, ka gribam suni, Latvijā nebija pieejams labs retrīveru metiens. Jaukteņus var dabūt, bet tīra suga bija liels retums. Tāpēc pēc Roko braucām līdz pat Pērnavai un uz kucēniem bija jāpiesakās rindā. Tagad, ja Roko ir tāds lēnāks, paši smejamies - tas tāpēc, ka viņš ir igaunis. Un, jā, Roko ir suns - mākslinieks. Kad ar viņu gājām suņu skolā, dresētāja teica, ka retrīveri ir neparedzami - viņi var būt gan labi izpildītāji, bet tikpat labi sacensībās var apstāties un aiziet pilnīgi uz otru pusi, jo viņš tā grib,» par ģimenes veco mīluli stāsta Andris un paslavē, ka vispār Roko esot ļoti paklausīgs, taču reizēm mēdzot skatīties acīs, lai saprastu, vai šodien var jokoties vai labāk to nedarīt.
Savukārt Grētu atraduši tepat Latvijā pie profesionālas kinoloģes, kura jau gadiem ilgi nodarbojas tieši ar bokseru audzēšanu, un pie viņas iegādājami tikai suņi ar ciltsrakstiem. «Tas nozīmē, ka nepērc, tā teikt, kaķi maisā, bet tiec pie vesela dzīvnieka, turklāt šajā audzētavā uz kucēniem iepriekš jāpiesakās. Tāpēc nesaprotu tos cilvēkus, kuri taču varētu atļauties iegādāties suni pie profesionāliem audzētājiem, bet tā vietā jau kuro reizi pērk pa lēto un tad publiski «Facebook» žēlojas, ka viņu mīlulim ir visādas veselības problēmas,» aktieris rezumē.
«Toreiz, kad Roko iegādājāmies, viņam pasē bijis ierakstīts vārds «Skipers», taču gribēju, lai suns būtu Roko - par godu franču aktierim Alēnam Delonam un viņa varonim filmā «Roko un viņa brāļi». Savukārt pie Grētas vārda lielāka teikšana bija Ilzei, bet pilnīgi noteikti vārdu sunim nedevām par godu Grētai Tūnbergai. Man tik vien atlika kā klusēt un piekrītoši māt ar galvu…» Savukārt Grēta esot muzikāla: «Kad mans vectēvs spēlē mutes ermoņikas, Grēta viņam stāv blakus un kauc.»
Par saviem īstajiem saimniekiem Grēta tomēr atzīstot Buļu ģimenes jaunāko paaudzi - Markusu (16) un Alisi (4). «Kad bērni ar suņiem dauzās un spēlējas, tad reizēm Alisei saku, ka viņai jābūt virs un nevis zem Grētas, lai suns saprastu, kurš ir saimnieks un noteicējs. Savukārt Markuss ir pietiekami pieaudzis, lai zinātu, ka viņa pienākums ir staigāt ar abiem suņiem. Tagad, kad skolā ir attālinātās mācības, es Markusam saku: marš, ārā ar suņiem, lai visu dienu nesēdētu pie datora! Tad viņš uzliek austiņas un iet,» par mājās ieviesto kārtību stāsta Andris, kurš ir diezgan aizņemts gan ar filmēšanos, gan darbu teātrī (tikko beigusies pirmā filmēšanas sesija Māra Martinsona topošajai filmai «Zeme, kas dzied», savukārt Dailē aprīļa beigās režisors Regnārs Vaivars sāks iestudēt izrādi «Trīs draugi»).
«Kad esmu mājās, ievērojot hierarhiju, vispirms sasveicinos ar Roko, pēc tam ar Grētu. Šķiet, nekādas lielas blēņas viņa vēl nav paguvusi sastrādāt. Iespējams, man vienkārši nerāda, ja viņa kaut ko ir sagrauzusi vai arī neesmu uzķēris. Protams, sunim zobi niez, taču viņai ir graušanai domātas mantiņas, tāpēc, cerams, iztiksim bez lieliem postījumiem. Un to, ka nedrīkst kāpt gultā, zina abi suņi un to arī ievēro.»
Andris stāsta, ka abi suņi sadzīvojot ļoti draudzīgi, lai gan Roko dažreiz Grētai mēdzot uzrūkt. Piemēram, brīžos, kad viņš grauž kociņu, un Grēta rotaļājoties to mēģina atņemt. «Man liekas, lēkāšana apkārt Roko Grētai noņem enerģiju vismaz tik daudz, lai viņa mājās būtu mierīga,» spriež Andris un piebilst, ka Grēta (tāpat kā savulaik Roko) tiks vesta uz suņu skolu, lai viņa iemācītos svarīgākās komandas. «Tad jau redzēsim, kā Grētai klāsies skolā un ar klausīšanu, jo kucēns ir kucēns, un viņai liekas, ka tās ir rotaļas. Tāpēc tagad tikai jāsaprot, kad un ko drīkstēs darīt, bet esmu dzirdējis, ka individuālās nodarbības ir atļautas; vismaz ārā noteikti. Vienīgi Grēta vēl nezina, ka tās nebūs nekādas attālinātās, bet gan īstas klātienes mācības…»
