Izcilā latviešu klavesīniste Ieva Saliete jau desmit gadus par savām mājām sauc Griškānu pagasta Pocelujevkas «Moldedžus», kur dzīvo kopā ar vīru Andri un trim bērniem – Matīsu, Annu un Jāzepu. No Ievas un Andra mājas terases paveras skats uz plašu dīķi un skaistu ābeļdārzu kalnā. «Parasti maijā, kad zied mūsu divsimt ābeles, tas ir neaprakstāmi skaisti,» saka Ieva, kas kopā ar ciemiņiem un abiem vecākajiem bērniem tad kāpjot kalnā. Tiesa, šopavasar aukstā pavasara dēļ gan daļa ābeļu nezied, taču skats no kalna virsotnes ir ļoti iedvesmojošs.
«Pārceļoties uz dzīvi šeit, būtībā esmu atgriezusies pie saknēm, jo mana tēva dzimta ir cēlusies no Preiļu puses,» saka mūziķe.
Ābeļdārzu savā īpašumā Ušpeļu ģimene [Ievas vīrs Andris Ušpelis ir slavenās keramiķu Ušpeļu dzimtas pārstāvis piektajā paaudzē - viņa tēvs bija ievērojamais keramiķis Pēteris Ušpelis] savulaik ieguva no bijušā kolhoza, un tas teju katru gadu priecē ar pamatīgām ābolu ražām. «Diemžēl šogad ar ziedēšanu ir, kā ir, tātad šis nebūs ābolu gads. Ražas gados uz kalnu nāk našķēties stirnas, taču arī mums ābolu pietiek - Andris no tiem spiež sulu un gatavo sidru. Bet arī ābolu audzēšana ir atsevišķa zinātne.»
Par savu iepazīšanos ar Andri un aizprecēšanos uz Latgali viņa stāsta: «Laikam pareizāk būtu mani saukt nevis par Iecavas, bet gan Freiburgas meiteni, jo tur kopš divdesmit gadu vecuma dzīvoju, mācījos Freiburgas Mūzikas augstskolā un pēc tam muzicēju kopā ar Freiburgas baroka orķestri. Sākot ar 2006. gadu, rudeņos viesojos Rēzeknē, lai piedalītos Ilzes Grudules rīkotajās Baroka dienās. Tur 2008. gadā iepazinos ar Andri, kurš pēc koncerta kopā ar savu draugu man palīdzēja mašīnā iecelt un iepakot klavesīnu. Tā tas sākās… Apprecējāmies 2011. gada 28. maijā, tā ka mums šī ir tāda svētku nedēļa.»
Ieva atzīst, ka pirms kāzām domājusi, kā nu būs, kad Andris vienā mājas pusē griezīs virpu, un viņa otrā pusē spēlēs klavesīnu, un cik viņi viens otru iedvesmos ar to, ko dara: «Nu, tāds romantisks priekšstats. Taču mēs vienkārši esam vīrs un sieva, kas abi no sevis labāko atdod ģimenei, un domāju, ka sadzīvojam patiešām lieliski. Turklāt, tā kā Andris pats ir mūziķis - viņš muzicē folkloras kopā «Dziga», es ļoti bieži viņam pirmatskaņoju jaunus skaņdarbus, un viņš ir mans pirmais vērtētājs.»
«Vienmēr ar lepnumu saku, ka mans vīrs ir podnieks piektajā paaudzē! Viņa tēvs Pēteris Ušpelis bija pirmais pilna laika podnieks, jo agrāk jau podnieki galvenokārt strādāja ziemā, kad nebija jādara lauku darbi. Savukārt Andris pēc profesijas ir jurists un ikdienā strādā Rēzeknes slimnīcā, kur visiem pašreiz ir tik ļoti daudz darba, ka podniecībai laika nepietiek.»
Izrādot «Moldedžu» māju pašreiz tumšo un kluso cepli un Andra darbnīcu, kur plauktos rindojas gan viņa, gan viņa tēva Pētera darinātie brīnišķīgie svečturi, bļodas un vāzes, Ieva atzīst - pašreiz viņiem abiem prioritāte ir darbs un bērni. «Tomēr ceru, ka Andris savu podnieka cepli atkal iekurs septembrī, kad parasti notiek tradicionālās Podnieku dienas. Iespējams, vairāk laika podniecībai Andrim atliks tad, kad bērni būs izauguši, jo viņa darbi ir tik ļoti skaisti. Bet no kaut kā ir jāatsakās, un var būt, ka tikai šis laiks ir tāds.»
Arī Ievai nākas apvienot muzicēšanu, ģimenes ikdienu un «pilna laika mammas» lietas, jo - kā viņa saka: «Es nevaru atteikties ne no viena, ne otra, lai gan patiesībā tas ir ļoti grūti! Un man tikai pamazām atklājas, cik grūti tas ir, un šis pandēmijas gads bija īpaši sarežģīts, jo šo laiku Matīss un Anna mācījās mājās attālināti un manā pieskatīšanā.» Jau pavisam drīz Ieva atkal dosies koncertēt uz Šveici (viņa ir Bernes senās mūzikas orķestra «Les Passions de l’Ame» klavesīniste, un pērn viņi ieguva prestižo «Opus Klassik» balvu), bērnus pieskatīs Andris - «viņš ir mans lielākais balsts». Turklāt bērni ir pietiekami lieli, lai pa dienu paši tiktu galā. Stāstot par savu un Andra ikdienu, Ieva smej, ka viena romantiska stīga podniecībai tomēr zudusi - vairs neesot kā vecos laikos, kad podnieki mālu raka pie mājas, pēc tam skaloja, sijāja un kaltēja; tagad to var pasūtīt un nopirkt jau gatavu lietošanai. «Protams, šī vieta mani iedvesmo, bet jūs taču saprotat, kas ir ikdiena. Es vēl neesmu tādā līmenī, lai trauku mazgāšanā smeltos iedvesmu Baham, bet zinu, ka to var,» Ieva ar smaidu rezumē, piebilstot - viņai joprojām vajag telpu, kur pabūt vienai un sakārtot domas.
Pēc fotosesijas pie teju vienīgās ziedošās ābeles deviņgadīgais Matīss un septiņgadīgā Anna aizspriņģo pa kalnu (pastarītis Jāzeps pa dienu apmeklē bērnudārzu), bet Ieva labprāt stāsta arī par savām trim atvasēm un viņu interesēm, piebilstot - apprecoties ar Andri, viņa skaidri zinājusi: mums būs trīs bērni! Uz jautājumu, vai bērni jau zina, ar ko gribētu nodarboties, Ieva atteic: «Matīss ir datoriķis, Anna ir topošā vetārste, jo viņai ļoti patīk dzīvnieki un viņa lasa grāmatas par dzīvniekiem, taču nevis pasakas, bet enciklopēdijas, un pat es neatpazīstu visus dzīvniekus, par kuriem viņa lasa.» Savukārt Ievas un Andra jaunākajam dēlēnam - piecgadīgajam Jāzepam - pašreiz esot visādas interesantas domas; visticamāk, viņa intereses pašreiz esot saistītas ar mašīnām. «Tā ka ļoti lietderīgas profesijas - nekādi mūziķi nav pieteikušies, lai gan Annai skolā ir gan solfedžo, gan klavierstundas. Matīss ir aizrāvies arī ar futbola spēlēšanu.»
Kad pa ziedošo pieneņu ceļu dodamies atpakaļ uz māju, Ieva vēl domīgi nosaka: «Nezinu, kas notiktu, ja es būtu palikusi Freiburgā. Bet Latvijā pašreiz noteikti ir labāk!»
