«Kad pirms gandrīz diviem gadiem – 2021. gada septembrī – sarīkojām atvadu pasākumu pirms teātra rekonstrukcijas, pat nevarējām iedomāties, ka pārbūve tik ļoti ieilgs. Taču, ja kāds man jautā, kā pašreiz klājas teātrim, es teiktu, ka diezgan labi,» sarunā ar »Vakara Ziņām« saka Valmieras drāmas teātra direktore Evita Ašeradena, piebilstot – visai droši varot cerēt, ka teātris savās mājās varēs atgriezties 2024. gada jūlijā. «Vēl jau nekas nav beidzies. Kad būs gatava jaunā māja, no tevis atkal prasīs izaicinājumus, nominācijas, virsotnes, lomas un labus iestudējumus,» viņa rezumē.
«Protams, pēc pagājušās sezonas visi esam noguruši, taču «Spēlmaņu nakts» nomināciju birums [Valmieras teātris par pagājušo sezonu izpelnījies 21 nomināciju] iedeva gandarījuma sajūtu. Lai gan nominācijas ir ļoti patīkama lieta un arī pagājušogad saņēmām visvairāk nomināciju, labi saprotam, ka mākslā un teātrī liela nozīme ir veiksmei. Tāpēc tas, ko varam darīt - pūlēties, lai veiksme no mums nenovēršas,» Evita rezumē.
Vai tas nozīmē, ka teātris var veiksmīgi strādāt arī neordināros apstākļos? «No šā brīža raugoties, aizbildinājumi, ka dažiem traucēja strādāt pandēmija un citas problēmas, man liekas visai negodīgi. Kad bija pandēmija, kad teātrī nebija apkures un strādājām ekstrēmos apstākļos, sapratām - ja zini, ko gribi pateikt, ja tev ir komanda un materiāls, ar ko strādāt, to var izdarīt jebkādos apstākļos. Protams, tas no cilvēkiem prasa pašuzupurēšanos. Es nevaru iedomāties cilvēkus, kuri varētu saprast, ko nozīmē šajā gadsimtā un bezkara apstākļos skraidīt uz vienīgo tualetes būdiņu, kas atrodas ārpus teātra telpām, kad ārā līst lietus un aktieris ir saģērbies izrādes kostīmā… Turklāt laikā, kad tapa Elmāra Seņkova iestudētā izrāde «Nelabie», ārā patiešām bija briesmīgs laiks, tāpēc sākām domāt, vai izrādes nav jāpielāgo tām dienām, kad nelīst lietus. Nemaz nerunājot par to, ka teātrī tobrīd darbojās tikai viena vai divas izlietnes…»
Vienlaikus Evita neslēpj, ka saslēgušies arī daudzi veiksmīgi apstākļi: «Teātris jaunajam aktieru kursam pandēmijas laikā radīja apstākļus, lai taptu pilnvērtīgas izrādes, lai viņi dabūtu sajūtu, ko nozīmē uztaisīt pilnasinīgu izrādi, lai gan zālē tobrīd nebija skatītāju. Tagad mums ir arī divi štata režisori Toms Treinis un Inese Mičule, kas arī ir pakāpiens, lai viss nostabilizētos, jo viņi iestudēs izrādes, strādās ar trupu, domās par aktieriem un viņu izaugsmi.»
Pašreiz režisore Inese Mičule ir ķērusies pie Raiņa lugas «Jāzeps un viņa brāļi» iestudējuma, ar kuru 5. oktobrī «Kurtuvē» tiks atklāta teātra jaunā sezona un kurai vizuālo noformējumu veido tandēms Krista un Reinis Dzudzilo. «Galveno lomu uz atvadām no mūsu teātra nospēlēs aktieris Mārtiņš Meiers, jo tā vienojāmies. Viņš šo lomu ļoti, ļoti grib nospēlēt un jau bija sācis pie tās strādāt (pie šīs lomas strādā arī jaunais aktieris Aksels Aizkalns). Tā kā jaunie aktieri, kas ienāk teātrī, ir ļoti muzikāli, plānā ir ar laiku pieķerties muzikālu izrāžu iestudēšanai. Pēc gada mums sola jauno ēku, tā ka esam apņēmības pilni!»
Viņa neslēpj, ka teātra ļaudis patiešām ir noguruši. «Sevišķi - tehniskie darbinieki, uz kuru pleciem gūlās lielākais slogs, jo viņi strādāja bez brīvdienām. Viņi gan kostīmus, gan rekvizītus kā tādus kaķēnus staipīja no vienas vietas uz otru… Aktieris nospēlē lomu un brauc mājās, viņam ir pilna galva un «jāatslēdzas» no lomas. Savukārt tehniskajiem viss jānovāc, jāsapako un jānogādā noliktavā, bet pēc tam atkal jākrāmē nākamā dekorācija. Tā ka tas laiks tieši viņiem bija un ir nežēlīgi grūts.»
Evita atminas 1996. gada decembri, kad tikko bija ekspluatācijā nodota teātra Lielā zāle, un leģendārā režisora Oļģerta Krodera teikto: «No sākuma pie jums nāks kā ekskursijā, bet pēc tam būs liels slogs, jo būs jādomā, kā to visu piepildīt. Bet visgrūtākais ir motivēt cilvēkus, kad tu pats nezini rezultātu, konkrēti runājot par šo būvniecību. It kā visu laiku tā iedvesmo, taču kādā brīdī arī pati nesapratu - būs vai nebūs… Ar «Valsts nekustamo īpašumu» pārstāvjiem it kā izrunā, izdari kaut ko, bet ir lietas, kuras nevari ietekmēt. Un tad sēdi un gaidi, un vismokošākais ir tas, ko tu nevari ietekmēt.» Tāpēc viņa par laimīgu gadījumu sauc iespēju teātrim izrādes spēlēt «Kurtuvē»: «Tā ir brīnišķīga spēles vieta, kas iedvesmo visus aktierus. Tur ir silti, labi, visas labierīcības, ļoti jauka atmosfēra. Tie nav ekstrēmi apstākļi, bet mākslai piemērota, moderna vieta, ar kuru var lepoties ne tikai Valmiera, bet domāju, ka arī visa Latvijas kultūrtelpa - topošais laikmetīgās mākslas centrs, kas ierīkots bijušajā katlumājā. Valmieras vasaras festivāla laikā «Kurtuve» būs festivāla centrs. Un es jau paredzu - tad, kad būs uzcelta jaunā teātra ēka, no «Kurtuves» būs ļoti grūti iet prom. Skatīsimies: varbūt varēsim spēlēt abās vietās.»
Direktore piebilst, ka pašreiz rekonstrukcijas darbi rit ļoti strauji, tiek likti lifti, ir uzcelta Mazā zāle un salikti visi skatuves tilti. «Pirmajā gadā, kad notika darbi zem teātra un cilvēkiem likās, ka nekas nenotiek, tika nostiprināti un pārbūvēti pamati, jo patiesībā ēka bruka. Apaļajā zālē bija plaisas, un tās parādījās arī citur. Arī evakuācijas trepes vairs neatbilda drošības noteikumiem.» Tāpēc nākamgad tie, kas teātri redzējuši vēl vecajā skatā, ēku varētu arī nepazīt - vestibils būs citāds, fasāde - pilnībā pārbūvēta, teātrī būs trīs pilnvērtīgi stāvi. Ko par šīm pārmaiņām teiktu Kroders? «Viņam jau patika kaut kāda attīstība, tāpēc domāju, ka viņam tas patiktu. Arī viņa ābele turpat netālu no teātra stāv. Krodera istaba teātrī paliks.»
Kad sarunā pieskaramies nesenajam savstarpējam teātru skandālam par aktieru ceļošanu, Evita apstiprina izskanējušo informāciju, ka Mārtiņš Meiers pamet Valmieras teātri, jo viņam jau noslēgts līgums ar Dailes teātri. «Uz Daili aiziet arī Meinards Liepiņš, un viņš ir ceturtais mūsu aktieris, kurš aiziet, jo Mārtiņš Upenieks arī savulaik pārgāja uz Daili. Tagad, kad runā par pārpirkšanām, es, tāpat kā Liepājas teātris, varu iesniegt pilnu sarakstu ar aktieriem un to, uz kuriem teātriem viņi ir aizgājuši. Tas ir fenomens - Rīga nospēlē lielāko lomu.»
Evita saka - labākie aktieri paliek Valmierā, un uzsver, ka katrs cilvēks pats veido savu likteni. «Protams, aktiera liktenis ir atkarīgs no daudziem apstākļiem. Kļūstot par aktieri, ir jārēķinās ar to, kāds režisors un teātris tevi ieraudzīs. Mārtiņš Valmieras teātrī ir pavadījis sešpadsmit gadus, mēs ar viņu izrunājāmies un izraudājāmies. Tas ir grūti - iet prom no ģimenes, bet, ja kādā brīdī gribi sevi lauzt un iegūt jaunas zināšanas, iespējams, tas ir jādara. Tas bija viņa lēmums, bet es ceru, ka viņš nāks atpakaļ.» Direktore arī neslēpj - ir bēdīgi, ka aiziet jaunie aktieri, jo «tieši šajā kursā mēs ieguldījāmies finansiāli gan veidojot izrādes pandēmijas laikā, gan maksājot algas un stipendijas. Bet tas Rīgas izaicinājums ir, un tā ir vienkārši Rīga, pat nevis konkrēts teātris. Valmierā ir cits dzīves ritms, un jābūt ļoti pašpārliecinātam un pašpietiekamam, lai tur paliktu. Dueļus ar citu teātru direktoriem nerīkosim, un skaidrs, ka to var darīt citādi. Viņi dara tā, kā viņi to saprot… Valmiera ir vieta, kur aktieri uzaug un attīstās, tad tevi ierauga un dod iespēju… Protams, ka aktieri to izmanto.»
