VAKARA ZIŅAS. Ko dara pianiste Agnese Egliņa

To, vai talantīgā un atraktīvā pianiste Agnese Egliņa iegūs «Lielo mūzikas balvu», kurai viņa nominēta par izcilu sniegumu visa 2020. gada garumā, gan pati māksliniece, gan skatītāji uzzinās sestdien, 13. martā, balvas pasniegšanas attālinātajā ceremonijā. Šim notikumam par godu Agnese kopā ar jauno vijolnieku Daniilu Bulajevu gatavo īpašu priekšnesumu. Savukārt brīvo laiku mūziķe veltījusi visu Rīgas parku iepazīšanai, iemācījusies adīt maučus un pievērsusies dārzkopībai.

Meistarklases Latvijā un Āfrikā

Sarunā ar »Vakara Ziņām« mūziķe atzīst - šis ir ļoti radošs laiks, jo, lai gan kultūras dzīve ir teju apstājusies, viņas kalendārā ir gan daudz tiešsaistes koncertu, gan ieraksti albumiem un Latvijas Radio fondiem. «Esmu izveidojusi arī tiešsaistes «Zoom» lekciju ciklu jauniešiem «Mūsdienu mūzikas notācija». Tajā stāstu par laikmetīgo mūziku, par savu pieredzi, par interesantām lietām, ar kurām nodarbojas jaunie komponisti. Šo lekciju ciklu ir noklausījušies jau vairāki simti bērnu, un par to esmu saņēmusi labas atsauksmes gan no pedagogiem, gan jauniešiem.» Vēl pirms neilga laika Agnese vadīja meistarklases Āfrikā - Zambijas galvaspilsētā Lusakā, arī Zimbabvē un Dienvidāfrikā, bet pašreiz ar saviem skolēniem viņa sazinās vien «Zoom» vai «WhatsApp» platformās: «Viņi atsūta ieskaņotus audio, un tad es sūtu atpakaļ komentārus. Diemžēl pašreiz kovida dēļ Āfrikā skolas ir slēgtas, tāpēc viņi nevar vingrināties, jo daudziem jauniešiem mājās diemžēl nav instrumenta.» Agnese pamanījusi, ka Āfrikas jaunajiem mūziķiem visvairāk pie sirds ejot tieši klasiskā mūzika - Mocarta, Bēthovena un Šopēna skaņdarbi.

Pietrūkst dzīvo aplausu

Taujāta, kā ir koncertēt tukšā zālē bez publikas, Agnese neslēpj, ka viņai pietrūkst gan enerģētikas, gan cilvēku, jo «kam tad galu galā mēs to visu darām?! Bet, protams, ir prieks, ka varam spēlēt! Un, kad pirms dažām nedēļām muzicēju kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, tas bija kaut kas varens un tiešām uz brīdi piemirsās, ka publikas nav, jo atkal bijām visi kopā uz skatuves». Pianiste atzīst - kad tiešraides koncerta laikā pēc priekšnesuma viņa pirmoreiz dzirdējusi aplausus ierakstā, pirmajā brīdī jutusies apmulsusi, jo «acu priekšā ir tukša zāle, kurā nav neviena cilvēka, un pēkšņi no skaļruņiem atskan aplausi… Tas bija šoks!»

Vēl Agnesei šajā laikā ļoti pietrūkstot apskāvienu un komunikācijas. «Protams, mēs paši saprotam, ka attālinātie koncerti nav tas, tomēr tā cilvēkam ir iespēja kaut vai attālināti pabūt jebkurā koncertzālē. Un tomēr es ļoti ceru, ka šis nav plāns ilgstošam laikam… Daži gan saka, ka šādi mēs piesaistām koncertiem jaunu auditoriju, bet man gribētos cerēt, ka joprojām ir cilvēki, kas gribēs aiziet uz dzīvo koncertu, starpbrīdī apmeklēt kafejnīcu, vienkārši pabūt kopā. Tas tomēr ir vesels process…»

Maksimāla drošība un piesardzība

Atbildot uz cilvēku publiski pausto neizpratni, kāpēc mūziķi var pulcēties un uzstāties laikā, kad pulcēšanās ir aizliegta, Agnese uzsver: «Šobrīd bez testa koncertam netiec pielaists: testē gan lielo orķestru mūziķus, gan kamersastāvu dalībniekus; arī mēs, solisti, testējamies, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā, lai varētu uzstāties. Visi mūziķi cenšas ievērot distanci, mēģinājumos spēlē maskās. Koncertu dienās aizkulisēs visi staigā maskās un tās noņem, tikai atrodoties uz skatuves. Arī ģērbtuvēs var atrasties tikai noteikts cilvēku skaits, un tiešām tiek izvērota maksimāla drošība! Arī filmētāji ievēro visus noteikumus, jo mēs visi gribam darboties un saprotam, ka pašlaik varam to darīt tikai šādi.»

«Mēs gribam atgriezties!»

Agnese teic, ka viņai ir radušās dažādas pārdomas: «Esmu likumpaklausīga pilsone un savus vecākus fiziska apskāviena attālumā neesmu klātienē redzējusi ļoti ilgu laiku; neesam tikušies ar draugiem… Tāpēc mājās cenšamies iztikt viens ar otru. Rīkojam ar draugiem «Zoom» ballītes un satikšanos. Ticu, ka mums vēl labu, un saprotu, ka visiem vienkārši jāturas… To saprot arī mūziķi, un mēs gribam atgriezties!» Tāpēc mūziķe neslēpj, ka viņu pārsteidz inficēto cilvēku skaits, jo viņas draugu lokā cilvēki izmanto pārtikas piegādes iespējas, neciemojas pie draugiem un vecākiem, nepulcējas un ievēro noteikumus. «Jau novembrī aizvēra visus kultūras pasākumus, bet skatos, ka inficēto cilvēku skaits pieauga, nevis samazinājās. Tāpēc ļoti biedējoši izskatās valdības teiktais par jauniem ierobežojumiem. Jācer, ka mūs neieslodzīs mājās un arī turpmāk ļaus muzicēt vismaz attālināti. Labi, ka man mājās ir flīģelis, tāpēc vingrināšanos gan nepārtraukšu.»

Laiks pastaigām, seriāliem, maučiem un dārzam

Izrādās, ka Agnese vēl pirmā pandēmijas viļņa laikā sākusi aizrauties ar dārzkopību un adīšanu: «Sastādījām puķes un dārzeņus un pagājušajā vasarā jau varējām baudīt sava darba augļus. Turklāt mammas iedvesmota - viņa man ir liela adītāja, un viņas īpašais darinājums ir mauči -, sāku tos darināt arī pati, jo pianistiem ir ļoti svarīgi, lai būtu siltas roku locītavas. Tas man ir arī meditatīvais process, un adu maučus dažādās krāsās, lai var visam pieskaņot.»

Kam vēl mūziķe atrod laiku? «Pašreiz mēģinu sevi disciplinēt, jo, atverot koncertu kalendāru, tas ir pilnīgi tukšs. Tāpēc aizpildu savu dienu, vairākas stundas mēģinot, pēc tam lasu e-pastus un daru citas lietas.» Lai turētu sevi formā un starp darbiem izvēdinātu galvu, Agnese teju katru dienu dodas divu triju stundu ilgās pastaigās. «Skatījos Rīgas kartē visus zaļos pleķīšus un, šķiet, esmu izstaigājusi visus Rīgas parkus. Ir bijuši jaunatklājumi - piemēram, parks, kas ir aiz dzelzceļa Maskavas priekšpilsētā.» Tāpat viņa veltījusi laiku seriāliem: «Man patīk tādi ar vēsturisko ievirzi - piemēram, par Katrīnu Lielo un citiem krievu imperatoriem. «Netflix» gan pagaidām neskatos, jo zinu, ka kļūšu atkarīga un gribēšu skatīties visu nakti,» Agnese smejas un teic, ka noteikti gribot noskatīties slaveno seriālu «The Crown», jo viņu ļoti interesējot šī versija par britu karalienes dzimtu un notikumiem. Tāpat šajā laikā viņa noskatījusies visas garām palaistās latviešu filmas. «Pārlasīju grāmatu par Gidonu Krēmeru, par slaveniem pianistiem un skaņotājiem. Bet manas grāmatas ir nošu partitūras - tās lasu katru dienu!»