Diskusijā par leģionāru piemiņas dienas nepieciešamību piedalās Raivis Dzintars, partijas Visu Latvijai! līderis, un Jānis Kuzins, Latvijas antifašistiskās komitejas pārstāvis.
Labsirdīgi tarkšķošais sūnu vecītis, vārdā Vasilijs Kononovs, padomju armijas dzimšanas dienā – 23. februārī – tiek apbalvots ar "uzvaras dienas 65. gadadienai veltītu medaļu". Ar tādu pašu balvu ir aplaimots arī akadēmiķis Vilis Samsons.
"Latvijas neatkarības atjaunošanas 20. gadadiena pārvērtusies par dažu partiju priekšvēlēšanu kampaņas neatņemamu sastāvdaļu," ar sarūgtinājumu nule izveidojušos situāciju komentēja kāds bijušais tautfrontietis. Liela daļa jubilejas rīkošanai pietuvināto personu iesaistījušās nākamās Saeimas vēlēšanās, līdz ar to iegūstot ne ar ko neaizvietojamu reklāmas laukumu, – 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 20. gadadienas svinības.
Akadēmiķa, Organiskās sintēzes institūta (OSI) direktora Ivara Kalviņa sešdesmit gadu jubilejā akadēmiķis Jānis Stradiņš cita starpā izstāstīja interesantu gadījumu, kurā viena no galvenajām lomām bija kādam Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes trešā kursa studentam.
"Uznaiķe, što ona hočet,"* atdevis tālruņa klausuli savai sekretārei, nervozi skubina Adigjozals Mamedovs, akciju sabiedrības Rīgas sanitārā transporta autobāze (RSTA) šefs.
Kāda alkoholiķa sieva atklātības brīdī reiz teica aptuveni tā: viņai griboties ar savu vīrieti arī lepoties, ne tikai, kauna pārņemtai, sarkt par viņa dzērājizdarībām. Nabaga sieviete bija izmisusi, bet cerību staru kā neredzēja, tā neredzēja – vismaz pagaidām kauns klājās biezā, necaurredzamā kārtā pāri tik tikko samanāmajiem lepošanās iemesliem.
Apbrīnojamā klusumā tiek bīdīts Daugavas kuģošanas projekts, un Latvijas valdība jau ir sākusi veidot darba grupu, lai apspriestu šā privātā projekta labumus un sliktumus.
"Patiesību sakot, uz politiku mani pabīdīja pans Kleksis. Radio SWH rīta programmā BB brokastis viņš katru dienu runā par politiku, pēc tam mēs ejam uzpīpēt. Es ilgu laiku viņam teicu: ai, man vienalga, ko tie lielie dara – tik un tā es tur neko nevaru izmainīt. Taču Kleksis tikai pilināja: kurš gan cits, ja ne mēs! Tā arī uztapināju partiju Iedzīvotāji," stāsta Kaspars Upacieris, kuru klausītāji labāk pazīst ar vārdu Ufo.
Pirms pāris dienām saņēmu e-pasta sūtījumu no kādas savas diskusiju biedrenes. Viņa sniedza skatījumu uz okupantu autoparka trokšņaino blurkšķi, kuru par tādu, manuprāt, uztaisījuši lielākoties krievu valodā rakstošie un runājošie mediji.
Pērnā gada 26. janvārī Jūrmalas pilsētas iedzīvotāji uzvarēja tiesā: Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2009. gada 26. janvārī sprieda, ka Jūrmalas sabiedrisko pakalpojumu regulatora 2005. gada 23. septembra lēmums par SIA Jūrmalas siltums siltumenerģijas tarifiem
tika atzīts par prettiesisku.
Nesen runāju ar kādas lauku skolas direktori. Dzīves aina bija nojaušama ļoti skaidri: mazais pagastiņš pievienots novadam, nevienam īsti nav daļas gar nelielā nogrieznīša ikdienu, kur nu vēl par naudas lietām.
"Nekādu etiķi!" strikti nosaka Zigmars, ar īpašu garšas izjūtu stāstīdams par savām šefpavāra gaitām, kurās grilēta gaļa – cik dīvaini, latviešu nacionālais ēdiens taču! – nebūt neieņem galveno vietu.
Kapos skrapst lāpstas, dažiem vīriem dīki rokot bedri. Kravas folksvāgena kulbā vīd zārks. Vīri paņem pīppauzi – mironītis taču var pagaidīt. Viens no racējiem pāris metru no bedres smaidīdams lasa odziņas – ir taču vasaras vidus, laikam zemenītes. Pēc laiciņa bedre tomēr ir izrakta, un vīrieši, paņēmuši dvieļus, lietišķi ielaiž bedrē lēta paskata zārciņu un aizrok to ciet.
Ja piever acis uz priekšvēlēšanu kampaņas vēl attālajiem, bet nu jau saskatāmajiem rītausmas blāzmojumiem, var atbalstīt ierosmi, kas tika izteikta pagājušajā sestdienā TB/LNNK domes sēdē: sākt parakstu vākšanu referendumam par izglītības ieviešanu valsts un pašvaldību finansētajās skolās tikai valsts valodā.
Sapnis par nepārtrauktu ūdensceļu no Baltijas jūras līdz pat Melnajai jūrai ir bijis dzīvīgs teju pusotru gadsimtu: 1854. gadā Krievijā tapa projekts par ūdensceļa izveidi, kas savienotu Daugavu ar Dņepru; 1911. gadā Krievijas Valsts dome pieņēma lēmumu būvēt šādu ūdensceļu, taču projektu izjauca Pirmais pasaules karš.
"Es atnācu tāpēc, ka mani vecāki katru gadu nāca uz barikāžu atceres pasākumu. Viņiem tas bija svarīgi. Tagad ne mammas, ne tēta vairs nav, un es uzskatu, ka man jāturpina šie ugunskuri," teic kāda sieviete, šķiet, ap gadiem četrdesmit.
"Nevaru apgalvot, ka līdz ar mātes pienu esmu iezīdis naidu pret padomju iekārtu," smejas sirmais kungs. Viss esot bijis citādi, bet par to vēlāk. Vispirms – par 1991. gada barikāžu laiku, kura dalībnieks bija arī atvaļinātais ģenerālis Jānis Apelis. "Tas ir skaists un nozīmīgs mūsu dzīves posms, un to nedrīkst nobāzt tālākajā atmiņu nostūrī," viņš ir pārliecināts.
Igaunijas Republikas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ir ļāvis saprast, ka būtu gatavs doties uz Maskavu šā gada 9. maijā, kad tur notiks t.s. uzvaras dienas svinības.
Teju desmit gadu esam dzīvojuši neziņā – ir mums ģenerālprokurors vai nav? Tik kluss un patīkams bijis Jānis Maizītis kā meiteņu ģimnāzijas garderobists: ne viņu redzēt, ne dzirdēt. Tik maigs viņa vaigs kā rožmaizīte, tik ieturēts un nepolitizēts kā baznīcas kora dziesmu grāmata.
"Neguļu jau otro nakti. Fašisti klauvē pie manām durvīm," iesāk angļu valodas paniedzēja Ludmila Sočņeva. "Par laimi – pagaidām tas ir pārnestā nozīmē," viņa gan paskaidro. 5. janvārī viņa ieskatījās interneta portālā Vesķi segodņa (VS), kaut arī parasti viņa to nedara, jo "tā nav mana mentalitāte".
12. janvārī Kauguros, Kapteiņa Zolta ielas izejā pie jūras bija redzamas divas automašīnas atstātas sliedes, kas pa čagano, nestipro ledu veda jūrā. Atpakaļ nebija redzamas nedz auto, nedz cilvēka atstātas pēdas.