Elita Veidemane / Autori

Auces pilī tolaik notika lieli un krāšņi koncerti, un Rīgas mākslinieki pēc tiem nereti nāca ciemoties pie Zanes Dombrovskas tēva – arī muzikanta.

Kad pavisam klusi uz Saeimas balsošanu aizplūda Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumi, ar kuru ieviešanu iedibināsies latviešiem sveša reliģiska tradīcija – mājlopu cietsirdīga kaušana, pirmajā mirklī iedarbojās tikai sajūtu līmenis: tas nevar būt!

Tāds pavisam vienkāršs, atsvešināts teikums parādījās kādā interneta lappusē, kas vēstīja par aizbraucošajiem latviešiem: "Mēs aizlidojam otrdien." Un viss.

...Tajā Rīgas placītī, kur savulaik atradās boļševiku vadoņa Ļeņina piemineklis, bija sapulcējušies apmēram četrpadsmit ļautiņi, kas senilās balsīs izsauca dažādus tekstus par to, ka "Ļeņins ir mūžam dzīvs".

Gluži nesen žurnālistu un citu notikumiem līdzi sekojošu personu interesi izraisīja ekonomikas zinātņu doktora, asociētā profesora Daiņa Zelmeņa izteiciens kādā priekšlasījumā: "Tāpat jau nebija vienkārši izlabot [Latvijas] ekonomikā pieļautās kļūdas, taču pēc šī [Starptautiskā valūtas fonda] aizņēmuma ņemšanas tas ir kļuvis praktiski neiespējami. Ja nu vienīgi Latvijai izdotos panākt šī aizdevuma atdošanas termiņu ievērojamu pagarināšanu vai vispār tā norakstīšanu."

Ojārā Rubenī ir kaut kas no utopista: viņš vēlas, lai mūsu valsts iedzīvotāji – to ir mazliet vairāk nekā divi miljoni – cits citu vairāk uztvertu kā vienas ģimenes locekļus.

Vakar viņi raudāja tāpat kā skolotāji. Protams, ne visi un ne vienmēr atklāti: ārsti un medmāsas taču ir pieredzējuši tik daudz dramatisku un pat traģisku situāciju, kad asarām nav vietas –, jāpalīdz cietējiem, nav laika jūtināties!

Somijas pilsētas Toholampi ģimnāzijas skolotāji savākuši naudiņu un atsūtījuši to uz Jūrmalas Pumpuru vidusskolu – draudzīgai palīdzībai, tā sacīt, lai izglītības druvas arāji nenomirtu badā.

"Tas ir kauns – būt par Jūrmalas domes deputātu, tas jau kļuvis par lamuvārdu!" jūrmalnieku pilnajā domes zālē atskanēja neviltota sašutuma pilns sauciens, kuru domnieku virzienā raidīja kādas skolas pedagoģe. Troksnis tā saucamajā domes sēdē bija neaprakstāms. Cilvēki smējās, aplaudēja, svilpa. Gar sēžu zāles logu lēnām defilēja pašvaldības policijas auto. "Re, re, pēc mums atbraukuši," ieteicās kāds zālē sēdošais.

"Visefektīvāk, protams, būtu izdarīt tā: salādēt visus Jūrmalas pensionārus vienā garā vilciena sastāvā, aizsūtīt uz 56. kilometru un atstāt viņus tur, lai netraucē lielos kungus. Atcerieties, ceļā uz Tukumu bija tāda pietura, kuras gan vairs nav," rūgti nosaka Oskars Eisaks, faktiski nu jau bijušais Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) Jūrmalas nodaļas direktors. Kāpēc uz Tukuma pusi?

Visādām replikām varētu arī nepievērst uzmanību. Bet šajā gadījumā man pat gribējās piedalīties derībās: vai Tautas partija un tās redzamie aktīvisti, kam spodrināt reitingu, oi, kā vajadzētu, iestāsies par savu partijas biedru Raimondu Paulu vai arī paies garām, uzskatot, ka Pauls ir vajadzīgs tikai tad, kad sākas Saeimas vēlēšanu maratons.

"Kam pieder šis datortomogrāfs? To jau visi zina! Un vispār – kāda ir tēma, par kuru rakstīsiet?" laipni, tomēr ar tik tikko pamanāmu aizkaitinājumu jautā Evija Mirzojana, SIA Vizuālā diagnostika izpilddirektore.

Kad pirms neilga laiciņa spēru vai zemes gaisā, dusmodamās, ka Latvijā skatāmais televīzijas kanāls TV5 raida tikai krieviski, slaidi spļaudams virsū Latvijas Republikas likumiem, vēl nesaistīju šo valodas izvēli ar konkrētu, mērķtiecīgu politiku. Vientiesīgi domāju, ka tā ir tikai tāda ierasta lielkrievnieciska bezkaunība bez tālejošām sekām.

"Maksimovs? Kupčikas ēna, nekas vairāk. Viņš ne ar ko neizcēlās," par savu nu jau bijušo partijas biedru Vladimiru Maksimovu teic Saskaņas centra (SC) valdes loceklis un SC ietilpstošās partijas Jaunais centrs (JC) priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs.

"Skolotāj!" kāds iesaucas man aiz muguras. Jau 28 gadi pagājuši, kopš uz mani šī uzruna neattiecas. Taču skolotāja gēns, šķiet, nemirst un nepārveidojas – tomēr atskatos uz saucēju.

"Cilvēki ir apmulsuši un noskaitušies. Viņi vairs netic savai valstij," vērtējot pašvaldību vēlēšanu rezultātus, teic advokāts un rakstnieks Andris Grūtups. Nevar apgalvot, ka šie rezultāti kādam būtu izsaukuši šoku – tādus ciparus jau varēja gaidīt, ņemot vērā vēlētāju pragmatisko un emocionālo temperatūru. Vai šī temperatūra pacelsies līdz kritiskajai vārīšanās atzīmei vai arī noslīdēs līdz sasalumam, varēsim vērot līdz pat nākamajām – Saeimas – vēlēšanām.

Pie automašīnu antenām piesietās brūnmelnās lupatiņas, kas pārvērtušās nenosakāmas krāsas driskās un kuras to īpašnieki lepni dēvē par Georgija lentēm, itin nejauši kļuvušas par tādu kā priekšvēlēšanu ierocīti – mazu, toties iedarbīgu.

Kauns par nodevēju, labi, ka viņš dabūja pa ļockām, lien bez ziepēm, pelnīti neiekļuva finālā, nožēlojams jampampiņš, kratās kā aptracis, krievu pielīdējs, no sirds priecājos, ka viņš izgāzās kā veca sēta, mēs ar draudzenēm no priekiem pat šampi iedzērām – tādi un līdzīgi komentāri ir ikvienā interneta portālā, kas publicējis ziņu par Intara Busuļa uzstāšanos Eirovīzijas pusfinālā.

Ja pašvaldību vēlēšanas būtu, piemēram, decembrī, diez vai atrastos tik pateicīgs datums, lai to piemērotu savai reklāmas kampaņai, bet 9.maijs – diena, lai atgādinātu par 1940. un 1944.gada padomju okupāciju – tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Vienkārši fascinē Krievijas pusmelu, puspatiesību bārstīšana pa pasauli. Šoreiz šai „pavasara sējai” pievienojušies krievu plašsaziņas līdzekļi.

Nesen Krievijas portālos parādījās ziņas, ka krievu nacisti gatavojas 5.maijā sarīkot Viskrievijas grautiņu, lai pieminētu mīklainos apstākļos bojā gājušo organizācijas „Russkaja voļa” līderi Maksimu Baziļevu.

Tieši pirms 20 gadiem – 1989.gada 9.aprīlī – Tbilisi notika traģēdija: padomju karaspēka vienības ar sapieru lāpstiņām un citiem ieročiem nogalināja 20 mierīgās demonstrācijas dalībniekus.